Šonedēļ Graca viesojas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā – ar meistarklasēm jaunajiem diriģentiem un arī diviem koncertiem. 6. decembrī JVLMA orķestris Gracas vadībā muzicēja Siguldas "Baltajā flīģelī", bet 7. decembrī plkst. 18.00 uzstāsies JVLMA Lielajā zālē. Programmā, protams, tikai un vienīgi Mocarts.
Latvijā esat viesojies vairākas reizes. Pastāstiet par savu pieredzi!
Būt šeit – tas man nozīmē lielu pagodinājumu! Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas vadība un diriģenti uzaicināja mani šeit uzkavēties nedēļas garumā, lai sniegtu meistarklases topošajiem diriģentiem. Radās ideja, ka būtu interesanti sastrādāties arī ar jaunajiem solistiem. Un tas ir fantastiski!
Mēs strādājam tikai pie Mocarta mūzikas – manuprāt, jaunajiem studentiem tas ir ļoti veselīgi.
Pats šī koncerta mūziku zinu diezgan labi, esmu pie tās strādājis gadiem ilgi, un man ir sajūta, ka studentiem šodien varu dot plašas zināšanas caur savu pieredzi. Mūsu programma sadalīta divās daļās: puse ir instrumentālā mūzika ar divām uvertīrām no operām "Dons Žuans" un "Burvju flauta", un puse – viena Zalcburgas simfonija, divdesmit devītā, lamažorā.
Šī pieredze ir lieliska arī man pašam. Skatos uz jaunajiem, talanta pilnajiem cilvēkiem un mācos arī no viņiem. Šis ir skaists laiks, lai novērotu, ko tu izdari labāk, ko sliktāk, un caur mūziku mēs to apgūstam kopā.
Otra koncerta puse ir vokālā mūzika, un esmu ļoti priecīgs, ka ir iespēja sastrādāties arī ar vokālistiem. Kopā mums ir septiņas balsis, kas izdziedās ārijas no Mocarta operām, piemēram, Donnas Elvīras ārija un rečitatīvs no operas "Dons Žuans", ārija no "Mitridats, Pontas karalis", kā arī pirmā Papageno ārija no operas "Burvju flauta". Vēl mums ir skaistā Ilijas ārija no operas "Idomenejs" sākuma. Arī no "Figaro kāzām", grāfa Almavivas ārija un rečitatīvs. Mans ieteikums ārijām bija pievienot arī to rečitatīvus. Tā ir ļoti laba skola iesācējdiriģentiem. Ārkārtīgi nozīmīgi ir zināt katru vārdu, kas iekļauts operas libretā, un rečitatīvi ar orķestra pavadījumu ir visai sarežģīts uzdevums diriģentiem. Manuprāt, šīs nedēļas laikā esam padarījuši ļoti labu darbu.
Latvijā esat diriģējis koncertus, kuru programmās ir dažādu komponistu skaņdarbi. Kopā ar Mūzikas akadēmijas orķestri skanēs Mocarts un tikai Mocarts. Kāpēc tā?
Esmu diriģējis lielāko daļu Mocarta operu pirmizrāžu Latvijas Nacionālajā operā – "Figaro kāzas", "Dons Žuans", "Tā dara visas" un "Burvju flautu". Daudzi mani uzskata par Mocarta speciālistu – iespējams, tāpēc tikai Mocarts, bet… es nezinu. Varbūt tā ir, varbūt ne.
Vai Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas orķestris jūsos klausījās un izturējās pieklājīgi?
Sirsnīgs jautājums! Patiesībā es šeit esmu bijis ļoti īsu laiku. Katra diena piedāvāja ko jaunu. Varu būt laimīgs mūziķis. Kad ieraugu jaunu, koncentrējušos diriģentu, kurš ir ļoti nopietns, bet tūlīt jau jādiriģē humoristiska ārija – tas tiešām ir smieklīgi! No savas pieredzes un darba cenšos viņiem dot, cik vien varu. Vēlos nodot savu skatījumu un zināšanas.
Mocartam vienmēr bijusi īpaša loma jūsu darbības sfērā. Kas Mocartā jūs tik ļoti fascinē? Kāpēc tieši Mocarts ir jūsējais?
Uzskatu, ka Mocarts, Verdi un Monteverdi ir vissvarīgākie komponisti opermūzikas vēsturē.
Mocartā mājo tāds ģēnijs, par kuru divos teikumos izteikties nemaz nav iespējams. Šī tēma aizņemtu ļoti ilgu laiku. Es mīlu Mocarta mūziku.
Esmu to pētījis, studējis un iestudējis jau vairāk nekā 30 gadus. Un, atbildot uz iepriekšējo jautājumu, varbūt tas arī ir īstais iemesls, kāpēc šajos koncertos skan tikai Mocarts.
Šīs nedēļas laikā sadarbojāties ar jaunajiem Mūzikas akadēmijas diriģentiem. Kā jaunie cilvēki uztvēra jūsu idejas par Mocarta mūziku, un vai viņi tās saprata?
Visi jaunieši, ar kuriem strādāju, bija ļoti jauki, ja nu vienīgi varbūt nedaudz kautrīgi. Es viņus centos atvērt – devu iespēju atvērties un panākt to, ko viņi caur savu diriģēšanu vēlējās pateikt muzikāli. Manuprāt, mans uzdevums bija jaunos diriģentus atvērt, sniegt viņiem lielāku enerģiju un būt aktīviem savā darbā, jo tas diriģenta darbā ir ļoti svarīgi.
Kā jums šķiet – vai mācīšana un savu zināšanu tālāknodošana ir jūsu sūtība?
Jā, pavisam noteikti.
Man nav programmas, man nav taktikas, man nav stratēģijas. Bet mums visiem ir partitūras, notis, mūzika, un tieši tā mēs sākam saprast mūziku, mēs sākam to interpretēt.
Un tā laikam ir tā mana skola – dzīvā mūzika! Jaunie diriģenti labi pārzina partitūru, bet, kad jādomā par mūziku, tad vairāk sāk domāt par sevi – par to, ka diriģents ir pats svarīgākais.
Nav tik svarīgi, kā izskatās diriģents, kādi ir viņa žesti un kāda figūra. Svarīgāk ir tas, ko viņš panāk ar mūziķiem un mūziku, kādu efektu panāk ar savu darbu.
Jaunie diriģenti koncentrējas uz sevi, bet viņiem vajadzētu iet tālāk pie mūziķiem, sagatavot viņus darbam, iedraudzēties ar viņiem un dot mūziķiem sajūtu, ka visi ir vienlīdz svarīgi, lai sasniegtu kopējo mērķi – to, kur ejam mūzikā. Tas, manuprāt, diriģentam ir pats svarīgākais.
Mocartu esat diriģējis daudzās valstīs. Kādi ir jūsu novērojumi – vai katra tauta Mocartu izjūt un interpretē citādāk?
Jā. Esmu diriģējis dažādās zemēs un ne tikai Mocartu. Bet Mocarts mūziķiem atšķiras pēc temperamenta – pirmajā mēģinājumā katrs spēlē, kā izjūt, bet diriģentam jāparāda vienots ceļš – kur ejam ar šo frāzi, ar šo skaņas krāsu.
Tas ir ļoti universāli – nav franču, vācu vai dāņu Mocarta. Mocarts ir tikai viens, un diriģentam jāpanāk tas, lai visi muzicētu vienoti.
Kā un kur mūziķi var atrast šo īsto un vienīgo Mocartu?
Ir mūziķi, kuri par to interesējas arī teorētiski – grāmatās, rakstos. Pēc solo epizodēm var just un dzirdēt, vai mūziķis klausījies ierakstus vai arī iepriekš spēlējis konkrēto skaņdarbu.
Bet ir mūziķi, kuri nav lasījuši, nav klausījušies – viņi nezina ne Donnu Annu, ne Cerlīnu, bet tūlīt spēlēs šo āriju!
Tad diriģenta uzdevums ir parādīt ceļu un izstāstīt, kāpēc tā un ne citādi.
Vai ir kāds populārs, bet nepareizs priekšstats par Mocartu un viņa mūziku?
Necenšos Mocartā atrast slikto. Nekoncentrējos uz kritiku, bet gan uz savu nu jau 30 gadu pieredzi. Cenšos sasniegt pēc iespējas labāku efektivitāti mēģinājumos un sasniegt to, ko vajag dramaturģiski konkrētajā operā vai simfonijā. Mūzikā gribas saklausīt Mocartu, bet to var tikai ar intuīciju, jo mēs jau nezinām, kā viss skanēja pirms 200 gadiem. Mēs domājam, ka, lūk, tāda ir klasika, bet es šo klasiku iemācījos pie sava profesora un tikai šīs zināšanas un savu pieredzi varu nodot tālāk citiem.
Vai atgriezīsieties Latvijā un vai vispār vēlaties to darīt?
Vienmēr gaidu šādu iespēju, lai satiktos ar draugiem un ar mūziku. Man šeit ir ļoti daudz draugu, un vienmēr ilgojos te atgriezties.
