Kamerorķestris “Sinfonietta Rīga” un diriģents Normunds Šnē vēl neko tādu nav atskaņojuši. Arī muldimediju patriarham Hardijam Lediņam pat sapņos savulaik nevarēja rādīties, ka viņa domubiedru - grupas “Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca” - sacerēto skaņdarbu “Kuncendorfs un Osendovskis” pēc trīsdesmit gadiem atskaņos orķestris komponista Platona Buravicka aranžējumā.
„Kuncendorfs un Osendovskis” ir viena no Latvijas avangarda mūzikas spožākajām pērlēm, kurā Hardija Lediņa eksperimentālais skaņu rokraksts savīts ar domubiedra Jura Boiko tekstu, risinot absurdi nopietni nenopietni filozofisko stāstu par Alfrēdu, Jūliju, vīru ar cigareti vai mītisko vietu Ķīnu. Bet patiesībā šī darba sacerēšanās laikā, pierakstot savas sajūtas, pa Piebalgu kājām klīduši - Hardijs Lediņš kopā ar Juri Boiko un Ingūnu Rubeni, kura šajā skaņdarbā vienlaikus ir poētiskā Meitene ar Pienu vai Zemenēm un pat Ķīna.
Nākamās nedēļas beigās Hardija Lediņa gada organizatori – Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs – ar vieglu ironiju rīkos diskusiju par Hardiju Lediņu Kultūras kanonā.
