Tiešraides

Ludviga van Bēthovena "Svinīgā mesa" maestro Gārdinera vadībā Herkulesa zālē Minhenē

Tiešraides

Vestards Šimkus, LSO un Atvars Lakstīgala Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars"

Gunda Vaivode: Tradīcija atkal nākt uz koncertiem visā pasaulē šobrīd vēl tikai kūņojas

Gunda Vaivode Minhenē: Tradīcija nākt uz koncertiem visā pasaulē šobrīd vēl tikai kūņojas

24. septembra vakarā tiešraidē no Herkulesa zāles Minhenē Latvijas Radio 3 "Klasika" piedāvāja Ludviga van Bēthovena "Svinīgās mesas" (Missa solemnis) krāšņo atskaņojumu maestro Džona Eliota Gārdinera vadībā.  Jau pirms dažām dienām uz Minheni bija devusies arī "Klasikas" direktore Gunda Vaivode, lai paviesotos gan koncerta mēģinājumā un arī pirmajā koncertā, kas izskanēja 23. septembrī, gan piedzīvotu neskaitāmas tikšanās un sarunas ar Bavārijas Radio simfoniskā orķestra mūziķiem, kuri sirdī glabā siltas un neaizmirstamas atmiņas par viņu galveno diriģentu – mūsu mīļo latviešu maestro Marisu Jansonu.

Inta Zēgnere: Gribu vaicāt par tavām sajūtām, atgriežoties Minhenē, kur ir tik daudz labu atmiņu, kas saistītas ar maestro Marisu Jansonu un Bavārijas Radio simfonisko orķestri...

Gunda Vaivode: Minhene man tiešām ir mīļa pilsēta – te ir būts daudz, sākot jau ar prakses laikiem 90. gadu vidū līdz pat Marisa Jansona pēdējam Minhenes koncertam pirms diviem gadiem.

Herkulesa zāle ir daudz pieredzējusi, jo Mariss Jansons šeit, Minhenē, pavadīja labus un pilnus sešpadsmit gadus. Protams, tie ir neaizmirstami, un vakar, atgriežoties šajā zālē, bija zināmu skumju pieskaņa.

Jāsaka uzreiz, ka publika arī šeit, Minhenē, uz koncertiem nāk vēl diezgan piesardzīgi. Domāju, ja diriģētu pats Mariss Jansons, lielā zāle šodien būtu pārpārēm pilna – vakardienas koncertā arī bija ļoti, ļoti pieklājīgs apmeklējums, tomēr bija dažas brīvas vietas. Protams, arī šeit tiek prasīti vakcinēšanās sertifikāti, ieejot zālē.

Tomēr tradīcija atkal nākt uz koncertiem visā pasaulē šobrīd vēl tikai kūņojas – vai izkūņosies uz to pašu intensitāti, kāda bija agrāk, grūti pateikt,

bet jebkurā gadījumā jau tad, kad uz skatuves uznāca lielais Bavārijas Radio koris, atskanēja pirmie grandiozie aplausi, bet, kad uznāca orķestris, solisti un maestro Gārdiners, zāle netaupīja aplausus visiem mūziķiem, jo arī viņi taču tikai nupat sāk savu spēlēšanu un muzicēšanu.

Kāda sajūta ir pašam Bavārijas Radio simfoniskajam orķestrim? Tu taču noteikti esi runājusies ar tā mūziķiem, tverot viņu sajūtas.

Man bijis tik daudz tikšanos... Tieši tāpēc neko citu no Minhenes gandrīz neesmu baudījusi kā tikai fantastiskas sarunas ar mūziķiem, no kuriem daži, kuri nespēlē šajā koncertā, atbraukuši speciāli uz interviju no Grācas. Esam vadījuši garas, garas, garas stundas sarunās par Marisu, kas viņiem ir absolūti neaizmirstams cilvēks, un domāju, ka tā tas noteikti arī paliks, jo tā ķīmija, kas bija starp Marisu un orķestra mūziķiem...

Visi kā viens – pirmais vārds, ko viņi saka par Marisu, ir tas, ka viņš bija visādā ziņā godīgs gan kā mūziķis, gan kā cilvēks. Ļoti augstsirdīgs, ļoti prasīgs, reizēm stingrs, bet ļoti cēlsirdīgs.

Viņiem nekad nebija garlaicīgi ar viņu – Mariss vienmēr bija absolūti sagatavojies mēģinājumiem, vienmēr ievēroja laiku un respektēja mūziķus, vienmēr pats uzdeva ļoti daudz jautājumu, vienmēr konsultējās ar cilvēkiem no orķestra, kā un ko darīt labāk.

Daudzi teica – ir labi, ka pa vidu bijis pandēmijas laiks, jo tas automātiski pārgrieza jebkuru saikni ar mūziku un klausītāju, jo, ja tā nebūtu bijis, tad mūziķi nemaz nespētu iedomāties, kā viņi šo pārrāvumu ar Marisu pārdzīvotu – tas būtu bijis ļoti smagi.

Tikai šobrīd, kad nu jau ir zināms jaunais galvenais diriģents – un tas ir Saimons Retls, kurš oficiāli šajā amatā stāsies 2023. gadā, kaut arī līdz tam viņiem ir atsevišķas kopīgas programmas – tikai tagad viņi palēnām sāk attapties un plānot jau nākamos darbus. Sarežģīts laiks viņiem priekšā... Kad Mariss Jansons jau bija ieplānojis aiziet no galvenā diriģenta posteņa, visi kopā viņi savstarpēji bija apsprieduši nākamā kandidāta vārdu, un Mariss Jansons bija arī teicis – ja tas būs Saimons Retls, viņš būtu ar mieru viņu uzrunāt: aiziet vakariņās kopā ar savu sievu, Saimonu Retlu un viņa sievu, kārtīgi aprunāties un uzaicināt viņu kā galveno. Diemžēl tas netika pagūts, bet Marisa dotā vārdiskā svētība tomēr ir, un domāju, ka tā ir ļoti laba izvēle. Jā, vaicāju arī par Andri Nelsonu, jo sākumā bija tāda doma, taču, manuprāt, Andris šobrīd ir divos labos posteņos, un

varbūt arī, ka Minhenes orķestrim, kas ļoti grib muzicēt kopā ar Andri Nelsonu arī turpmāk, vajag nedaudz atšķirtības, jo Andris savā ziņā ir Marisa Jansona līnijas turpinātājs.

Vai tev ir arī kādi ieraksti no šīm tikšanās reizēm, ko tu kaut nelielu fragmentu veidolā jau šobrīd varētu piedāvāt arī "Klasikas" klausītājiem?

Ko izvēlēties būtu daudz, bet šai sarunai izvēlējos fragmentu no tikšanās ar orķestra māksliniecisko producentu, faktiski māksliniecisko vadītāju Benjaminu Švarcu.

Bavārijas Radio simfoniskā orķestra mākslinieciskais producents Benjamins Švarcs

Gunda Vaivode: Vai šis koncerts bija plānots kā Marisa Jansona atvadas no galvenā diriģenta posteņa?

Benjamins Švarcs: Nē, toreiz, kad mēs plānojām Missa solemnis, tas bija vēl Bēthovena jubilejas gada sakarā, un tā bija kā daļa Bēthovena jubilejas gadu plašajā koncertprogrammu sērijā 2020. gadā. Tā bija Marisa dedzīga vēlēšanās – atskaņot "Svinīgo mesu" ar Bavārijas Radio kori, orķestri un solistiem, un tam nebija sakara ar atvadām no orķestra. Bet tad,

kad Mariss Jansons aizgāja mūžībā, zvanīju Džonam Eliotam Gārdineram un vaicāju, vai viņš uzņemtos diriģēt šos koncertus, kas bija plānoti 2020. gada aprīlī, un viņš piekrita. Un šonedēļ, kad abi runājāmies, viņš man sacīja, ka toreiz pieņēmis šo piedāvājumu kā savu atvadu sveicienu Marisam Jansonam.

Protams, mums ir bijuši piemiņas koncerti, kuros godinām Marisa Jansona piemiņu – arī koncerts, kas notika Zubina Metas vadībā, tomēr arī šīs nedēļas koncertos ir jaušama cieša saikne ar to.

Šķiet, ka šis ir īstais darbs tagadējām atvadām. Bēthovena "Svinīgā mesa" tomēr ir gaiša un svinīga.

Benjamins Švarcs: Jā, taisnība. Varbūt skanēs nedaudz klišejiski, bet

šis darbs ir ļoti komplekss: tas ir gan svinīgs, gan dziļi skumjš, un fināls ir kas sevišķs Bēthovena daiļradē – tas apraujas. Pēkšņi dzīve ir garām, cilvēks aiziet un tas skar ļoti dziļi. Un es pavisam konkrēti to izjūtu saistībā ar Marisu Jansonu – ka pēkšņi viņa vairs nav.

Inta Zēgnere: Mēs tikko dzirdējām Benjaminu Švarcu, taču ir vēl viens mūziķis, kuru varēsim dzirdēt pirms tiešraides.

Gunda Vaivode: Jā, tas ir viens no orķestra koncertmeistariem, Radoslavs Šulcs – viņš ir polis, mūziķis jau trešajā paaudzē. Mēs zinām, ka Bēthovena "Svinīgās mesas" pirmatskaņojums notika tieši Sanktpēterburgā, un arī Mariss to vēlējās diriģēt ne tikai šeit, Minhenē, bet aizvest arī uz Pēterburgu, un Radoslavs ļoti sirsnīgi atcerējās savu iepriekšējo viesošanos ar Marisu Pēterburgā – ka iespaidi no iepriekšējiem koncertiem Sanktpēterburgas Filharmonijā, kur joprojām jūtama Mravinska gara klātbūtne, viņam palikuši ļoti, ļoti dziļā atmiņā.

Vēl viņš atcerējās sirsnīgu epizodi, ka Mariss esot uzdāvinājis viņam mazu Pēterburgas kafijas servīzīti, par ko ļoti priecīga bijusi arī viņa sieva – tas tikai liecina par to, ka Marisam bija ļoti svarīgi saglabāt ne tikai profesionālas, bet arī cilvēciskas attiecības ar saviem mūziķiem.

Šajā koncertā Radoslavam ir ne tikai īpašais koncertmeistara pienākums, bet arī brīnišķīga solo epizode skaistajā un intīmajā Sanctus daļā. Un es viņam vaicāju tieši par to – kā viņš izjūt šo rekviēmisko, svinīgo un sirsnīgo atvadīšanos no Marisa Jansona, tai pašā laikā – arī savu solo uzdevumu.

Radoslavs Šulcs: Jā, tas ir kas īpašs – kā koncertmeistaram man ir diezgan liela pieredze, bieži spēlēju solo Štrausa "Varoņa dzīvē", kad to diriģēja Mariss Jansons, kā arī citus solo, bet šo es atskaņošu pirmoreiz. Un tas tiešām ir kas neparasts, jo tas ir vienīgais darbs orķestra literatūrā, kad koncertmeistars spēlējot stāv kājās. Ģēnijs jau nebūtu ģēnijs, ja mēs to varētu izskaidrot. Mēs nevaram saprast Bēthovenu – jo viņš bija ģēnijs – kāpēc šis solo ir tieši tāds.

Es pieņemu, ka te ir saikne ar kādu eņģeli, kurš ik pa brīdim iedziedas – sākumā no augstas tālienes, tad it kā tuvāk, un es mēģināšu izdarīt to labāko.

Bavārijas Radio simfoniskā orķestra koncertmeistars Radoslavs Šulcs

Inta Zēgnere: Jā, tas patiesībā man bija liels pārsteigums, ka Bēthovena "Svinīgā mesa" vispirms izskanējusi Sanktpēterburgā 1824. gada 7. aprīlī un tikai pēc tam Vīnē. Bet, ja mēs atgriežamies pie Herkulesa zāles un pie taviem iespaidiem. Savulaik Mariss Jansons sacīja ļoti viedus vārdus par to, ka laba zāle izglīto orķestri – ka mūziķi labāk dzird paši sevi, dzird to, ko citi spēlē, un tas pilnībā maina viņu ansambļa spēli. Ko tu vari sacīt par vakardienas atskaņojumu – par emocijām, par sajūtām?

Labi mūziķi, protams, mēdz skanēt labi arī sliktās zāles, un ir arī otrādi – ka labās zālēs skan slikti priekšnesumi. Herkulesa zāle ir daudz iemīļotāka zāle nekā Gasteig jeb lielā Filharmonija, kas vairāk piemērota Māleram, jo Herkulesa zāle tam būtu par mazu. Vakar, pirmkārt, kārtējo reizi sajūsminājos un pārsteigta par Bēthovena ģēniju – par to, cik ļoti dažāda ir viņa mūzika, kaut vai šajā vienā vienīgajā skaņdarbā. Tur ir tik enerģisks, cēls un barokāls prieks, un tur ir arī tik intīmas šaubu lappuses.

Ja nebūtu bijusi arī uz mēģinājumu, man liktos, ka vienā epizodē orķestra stīgas vienkārši nomaldās, ka mūziķi spēlē greizi, bet vakar, klausoties koncertā, dzirdu – nu, nē, tas taču ir notīs, tur ikkatrs motīvs līdz pēdējai detaļai apzināti un filigrāni izstrādāts!

Liels prieks par ļoti labajiem solistiem – Lusija Krova ir soprāns ar ļoti spožu, kā šeit pieklājas – mazliet metālisku balsi, viņai ir ļoti grūta un arī virtuoza partija. Gerhilde Rombergere ir Marisa mecosoprāns, jo ļoti daudz dziedājusi ar viņu kopā Māleru, arī tenors Julians Pregardjēns ir zināma balss. Mazāk zināms varbūt ir Tareks Nazmi, bet ar ļoti spēcīgu balss materiālu. Un, ja mēģinājumā viņi visi četri kopā vēl tā kā taustījās, tad koncertā bija brīnišķīgi. Bavārijas Radio korim nepiemīt Latvijas koru stils, viņi dzied ar operiskajām, lielajām balsīm. Mihaels Glezers, kora vadītājs, bija klāt arī vakardienas koncertā, un bija gana apmierināts. Kas attiecas uz Džonu Eliotu Gārdineru, tad viņš, protams, ir liels vokāli instrumentālo formu meistars – daudz diriģējis gan baroka mūziku, gan arī jauno. Viņš ir ļoti atšķirīgs no Marisa. Ļoti. Arī orķestris to, protams, jūt.

Šī interpretācija bija racionālāka, tajā varbūt bija mazliet mazāk jūtu pasaules klāt, nekā tas noteikti būtu bijis Marisa gadījumā, bet jebkurā gadījumā tas bija labs atskaņojums.

Šodien ir otrs koncerts ar tiešraidi, bet rīt ir vēl viens koncerts baznīcā – tur viņiem noteikti būs jādzied un jāspēlē lēnāk, jo tempi Gārdineram ir aši. Bet publikas sajūsma bija liela, aplausu vētra – milzīga, un diriģents un solisti nāca paklanīties pa vairākiem lāgiem. Cilvēki ir noilgojušies pēc mūzikas. Bet, runājot par zāli, pirms kāda mēneša saņemts jau kurais galīgais spriedums par jauno koncertzāli Minhenē. Un mūziķi ļoti, ļoti cer, ka šai zālei tiks piešķirts Marisa Jansona vārds, jo tā bija viņa ideja, kurai viņš ziedoja ne tikai savus nervus un sarunas ar politiķiem un mūziķiem, bet arī savus līdzekļus – toskait iegūto Siemens balvu, 250 000. Protams, ne jau naudā ir viss svars. Tagad biju aizbraukusi atkal līdz tai vietai Ostbānhofā, kur šī zāle tiks būvēta – pagaidām gan tur ir tikai autostāvlaukums.

Uzbraucu augšā ar panorāmas riteni, kas turpat blakus, skatījos uz brīnišķīgo saulrietu, naksnīgo Minheni un sapratu – jā, te būs tomēr laba vieta. Un, ja zāle vēl tiks nosaukta Marisa Jansona vārdā...

Mēs piedzīvosim tur vēl brīnišķīgus koncertus, pēc kuriem varēsim ieiet arī Marisa bārā, ko tieši tā arī sauc – Mariss Bar, kur mūziķi un mākslinieki šad tad mēdz satikties un parunāt, kādi jauki laiki reiz bija mums Minhenē...

Gunda Vaivode un Mariss Jansons 2019. gada 11. oktobra vakarā pēc koncerta Herkulesa zālē Minhenē
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt