Albuma nosaukums "Riekstodis" – gluži kā Čaikovska baletam.
Iepriekšējais albums ir "Swan Lake", vēl pirms tam "Melanholiskais valsis". Šie nosaukumi nav jāuztver tieši. Tā ir spēle ar asociācijām.
Bet vai jums ir arī kāda tieša saistība ar šiem klasiskās mūzikas komponistiem?
Protams, esmu šo komponistu darbus klausījies, bet šajā gadījumā nosaukums jāuztver jēdzieniski. Albumā nebūs nevienas nots no Čaikovska. Tā ir spēle, līdzīgi kā albuma noformējums, kuru veidojis Ivars Veinbergs. Tiešā nozīmē tās ir zelta skrūvspīles, ar kurām principā var arī riekstus atvērt, bet plašākā nozīmē šīs skrūvspīles ir kas vairāk.
Jā, tāpat kā rieksti! Asociatīvi ļoti rosinoši.
Jā! Visus šos gadus es strādāju atvērtā koda stilā un savu darbu nemēdzu paskaidrot tiešāk. Kā klausītāji mēs esam dažādos līmeņos, un katram no albuma tiek savs.
Ja komponists izskaidro, tad visi gribēs dzirdēt to, ko esat izskaidrojis. Bet gala rezultātā nav vienas patiesības.
Gala rezultātā albumu varam noformulēt mēs visi kopā.
Cik ilgā laikā ir tapis šis albums?
Nepilnus divus gadus. Pēc iepriekšējā albuma "Swan Lake" pievērsos vairāk deju mūzikai. 2018. gadā mani uzaicināja spēlēt Mākslas akadēmijas karnevālā "Baltais caurums", tad es izveidoju aptuveno 1,5 stundas garu programmu, ko karnevālā pirmo reizi arī nospēlēju. Līdz šim pavasarim programmu apdarināju, un šī gada Mākslas akadēmijas karnevālā "Sumpurņa pils" albums izskanēja jau gatavā formā.
Ja par albumu, tāpat kā Čaikovska "Riekstkodī" darbība norisinās karnevālā, tā ir deju mūzika. Pa vidu man bija arī citi lieli darbi - producēju Imanta Dakša albumu "Ass", Tallinas ielas kvartālā iekārtoju savu ierakstu studiju, kur arī tapa "Riekstkoža" nobeigums.
Droši vien jaunas telpas arī maina albuma skanējumu
Protams!
Manuprāt, veicot radošu darbu, ir vēlams mainīt telpas. Manu darbību var izteikti sadalīt par periodiem, kas katrs aizrit savā noskaņā un savā vidē.
Tādā veidā varu saglabāt radošo garu un asumu.
Runājot par Dakša albumu "Ass", arī šādi blakus darbi var iespaidot to, kā skan tava mūzika?
Jā, pilnīgi noteikti! Kad strādāju pie Imanta albuma, atgriezos pie savas jaunības dienu mīlestības – postpanka. Strādājām pie šāda veida skanējuma kopā ar Matīsu Runtuli, un man pavisam dabiski šķita, ka arī manā jaunajā "Gas of Latvia" albumā ir vieta elektriskajai ģitārai. Šo ideju sāku realizēt ar savu senu cīņu biedru Juri Alksni no grupām "Sirke" un "Baložu pilni pagalmi". Kopā ar Juri 90. gados kopā darbojāmies izdevniecībā "Tornis". Turpināju kopā ar Gati Ziemu, ar kuru jau kādu laiku bijām nodomājuši kopā kaut ko darīt, un šoziem šis brīdis bija pienācis.
Gatis Ziema ir ļoti prasmīgs ģitārists. Pat savā ziņā virtuozs!
Jā, viņš ir viens no labākajiem. Vismaz manam albumam viņš ir labākais ģitārists. Es pats mūzikai pieeju diezgan improvizatoriski, un arī Gatis spēj improvizatoriski savas sajūtas noformulēt ģitārspēlē. Pēdējā laikā mani interesē džezs. Varbūt ne šī žanra tradicionālajā izpratnē, bet kā brīvais džezs, un arī Gatis par to interesējas. Tāpēc albumā ir vairāki diezgan džeza ģitāras soliņi, kas no sākuma man šķita diezgan pārsteidzoši. "Gas of Latvia" un džezs? Bet man patīk, kā tas viss manai mūzikai piešķir papildu dimensiju.
Ņemot vērā šo improvizatorisko pieeju, vai var apgalvot, ka jūs mēdz pārsteigt paša radītā mūzika?
Jā, tieši tā! Rakstot mūziku, es meklēju pārsteigumu, un ar gala rezultātu jutos apmierināts tad, ja tas mani pārsteidz. Mana mūzika ir dažāda – tā ir gan izteikti eksperimentāla, gan pavisam konkrētas dziesmas. Šajā albumā satiekas improvizācija ar konstruktīvismu. Tā ir konstrukcija, bet ar atvērtu ietvaru.
Es orientējos uz to, ka "Riekstkodis" ir alternatīvās deju mūzikas albums. Tāpēc, pirmkārt, albumam bija jābūt dejojamam – šajā albumā nav neviena lēnā skaņdarba.
Šis ir visdejojamākais "Gas of Latvia" albums. Šis albums arī turpmāk tiks spēlēts deju mūzikas klubos un deju pasākumos.
Parunāsim par vietām, kur notiek deju mūzikas pasākumi! Atrodamies Tallinas ielas kvartālā, tepat ir Briāna ielas kvartāls.
Jā, mana studija atrodas notikumu epicentrā. Skaidrs, ka vasarā došos uz lauku mājām, lai tur komponētu mūziku. Šeit, troksnī, es to nevarēšu izdarīt, bet iet koncertus spēlēt studijas čībās, to nu gan es kādreiz varēšu!
Jūs esat piedzīvojis dažādas ēras Latvijas andergrounda mūzikā, zināt dažādas skatuves, koncertu un pasākumu vietas. Varbūt varat paraksturot, kā katrs laiks atšķiras? Kas ir saglabājies? Kas ir zudis?
Protams, mūzikas skatuve mainās.
Savā gadījumā vairos no termina "andergrounds", lai gan skaidrs, ka tur ir meklējamas manas saknes.
Manuprāt, jēdziens “andergrounds” līdz ar deviņdesmitajiem gadiem ir zaudējis savu kādreizējo nozīmi. Deviņdesmitajos gados mūzikas pasākumi notika Vecrīgā un arī izbijušo rūpnīcu kultūras namu lielajās zālēs. Tur kopā varēja sanākt līdz pat 500 un pat vairāk cilvēki.
Šajos pasākumos satikās visas scēnas – panki, metālisti. Aktuāla kļuva arī reiva kultūra, pateicoties kurai es uz daudziem gadiem malā noliku ģitāru.
Pasākumi notika kinostudijā un Sapņu fabrikā, tagad, pēdējā laikā, viss ir palicis pieticīgāk, un dzīvās mūzikas kultūras karogu nes bāri. Cerams, ka kultūra uzplauks šādās vietās, kā, piemēram, šie – Tallinas un Briāna ielu kvartāli.
Vēl man gribētos, lai ārpus Rīgas esošās koncertzāles paplašinātu savu muzikālo spektru.
