“Eolika” gadu gaitā ir piedzīvojusi vairākas sastāva izmaiņas, toties nosaukumu nekad nemainīja. Grupas pirmajā sastāvā bija Boriss Rezņiks, Zigismunds Lorencs, Juris Griņevs, Jurijs Kuzminovs un Eduards Novikovs, vēlāk arī Einārs Raibais, Vladimirs Plotkins un citi mūziķi. "Eolika" šovasar svinēja 40 kopā muzicēšanas gadus, tomēr šis notikums atzīmēja tieši "trešās" "Eolikas” jubileju, kurā darbojās leģendārais kvartets Olga Rajecka, Ilona Stepanova, Dainis Dobelnieks un Viktors Zemgals.
Daiga Mazvērsīte: Pirmais grupas nosaukums: "Varavīksne". Kā tad ar to?
Boriss Rezņiks: Jā, taču tas nosaukums nenoturējās. Sarežģīts vārds, par garu. Pēcāk kāds no mums izdomāja vārdu “Eolika”. Vārds "Eola" saistās ar mūziku. Un tā tas nosaukums palika uz ilgiem gadiem. Pilnīgi necerēju, ka tā būs. No sākuma tas bija hobijs brīvajā laikā. Tad Konservatorijā, mūsdienu Mūzikas akadēmijā, viss palika arvien nopietnāk un nopietnāk. Maestro Raimondam Paulam ir tāda laba intuīcija. Pēc pusgada apmēram, 1967. gadā, ieradās maestro kopā ar Estrādes orķestri, lai paklausītos, kas mēs tādi esam. Un pēc tam aicināja piedalīties REO [Rīgas estrādes orķestra] koncertos. Tad arī sākās profesionālais darbs. Sākumā dziedāja angļu valodā.
Bet angļu valodu jūs tā īsti nesapratāt. Sanāk, ka jūs pēc dzirdes norakstījāt, tā arī dziedājāt, kā izklausījās?
Sākumā kopējām angļu valodā visas iespējamās dziesmas. Tuvākās grupas bija "The Beatles" un "The Beach Boys". "Dārziņos" mācījāmies Baha valodu jeb vācu valodu. Mēs pēc dzirdes pierakstījām vārdus angļu valodā, tā arī dziedājām. Taču pēc 15 gadiem šā vai tā vajadzēja to angļu valodu mācīt. “Eolika” piedalījās kādā konkursā Maskavā, kur ieguva pirmo vietu.
Lielākoties dziesmas bija angļu valodā, taču ideoloģiskās problēmas nekādas nebija. Par to vēl joprojām brīnos.
Pirmie skaļie panākumi bija ar to joku dziesmu par vecmāmiņu un runci "Mikrofona" aptaujā, kur jūs kā tādi līksmi jaunieši parādījāties.
Kijevā kādā konkursā, kur dabūjām pirmo vietu, visi dalībnieki dziedāja patriotiskas, par komjaunatni dziesmas. Bet mēs dziedājām citā stilā un tajos gados vienmēr bijām priekšā. Klasisks sastāvs bez dziedātājas. Taču, ja no Rīgas, tad dievi.
Ja agrāk jebkura grupa no Latvijas vai no Igaunijas bija dievi visā Padomju Savienībā, tad šobrīd ir grūti pierādīt sevi, grūti būt daudz interesantākam.
Grupā bija klasisks sastāvs – divas ģitāras, basģitāra un taustiņinstruments. Mums nebija dziedātājs, kas dzied, uzskatījām, ka visai grupai ir jādzied. Mēs bijām mūziķi, mēs varējām visu.
Jūsu grupā visi ar muzikālo izglītību. Tas ir ļoti augsts līmenis.
Jā, visu dzirdējām un sapratām, kā, kas, ko spēlē. Klausījāmies, mācījāmies no platēm, radio. Mācējām atrast nepieciešamo informāciju, neskatoties uz dzelzs priekškaru. Grupai piemita samērā provokatīvs izskats tiem laikiem – melnas brilles, kas ļāva nokļūt arī zem avīzes “Cīņa” kritikas.
Avīzē “Cīņa” bija briesmīgs raksts par mums. Par mūsu izskatu. Taču viss beidzās ar koncertu konservatorijas zālē. Zāle tukša, iekšā tik profesori, mēs nospēlējām, visi aplaudē. Neskatoties uz to, ka viss bija angliski, visi saprata, ka spēlējām profesionāli.
Kad jūs paši sākāt komponēt?
Savā laikā Dārziņa skolā pie komponista [Ģederta] Ramana mācījos komponēt,
bet es nekad nebiju domājis, ka es uzrakstīšu kaut kādas dziesmiņas.
Taču, kad mēs sākām spēlēt, domājām par to, cik tad var spēlēt svešu mūziku? Tad pamazām sāku domāt, ka var kaut ko uzrakstīt. To darīja arī Zigmunds Lorencs.
Jūs divi tikai? Pārējie nekomponēja?
Praktiski jā, tikai mēs. No vienas puses, 60. gados publika gaidīja visu pazīstamos Rietumu hitus.
Šajos gados ir smieklīgi to pateikt, taču tā bija drosme dziedāt kaut ko latviski.
Tas bija ļoti nepierasti, piemēram, Politehniskajā institūtā nodziedāt kādas divas, trīs dziesmas latviešu valodā. Arī krieviski šo to dziedājām. Publika pieņēma. Publikai tas likās interesanti. Radās sajūta, ka vajadzētu veidot pašam kaut kādus gabaliņus.
Par “Eoliku” varētu grāmatu sarakstīt. Jūs taču pat ar formas tērpiem izmanījāties uzstāties, kad visus puišus armijā iesauca. Un ne jau kaut kur šeit ap stūri, bet gan Vācijā.
Tas pateicoties [Aleksandram] Kublinskim, viņš dabūja mani uz desmit dienām Vācijā spēlēt koncertos, kamēr dienēju armijā. Tā bija laba atpūta no armijas, jo gadu vajadzēja dienēt.
Boriss, kuru jūs sauktu par sava rokraksta vizītkartes dziesmu? Kura dziesma izsaka Borisu Rezņiku kā cilvēku, kā mūziķi?
Viennozīmīgi – "Pasaule, pasaulīt", "Es neesmu Džeina Fonda". Es nekad nesaprotu, kad man jautā, kā lai uzraksta dziesmu. Man vienmēr ir klasiska atbilde: jāuzraksta 66 dziesmas un tad varbūt viena no tām aizies.
Dažādu "Eoliku" hronoloģija. Viena – Kublinska laika, otra – "Baltijas balsu". Trešā "Eolika" ar kvartetu. Ceturtā 1996. gadā augšāmcēlās.
REO koncertā bija tā pirmā "Eolika". Tad 70. gados grupa pajuka. Pēc tam radās "Eolika" numur divi. Palikām vieni paši, un izdevās filharmonijā sarunāt, ka būsim štata ansamblis. Tur lieli panākumi nebija. 1972. gadā Latvijas PSR Filharmonijas paspārnē top "Eolika" numur divi. No pirmā sastāva palika Zigmunds Lorencs un Boriss Rezņiks. Menedžments Rīgā bija samērā konservatīvs. Vārda "producenti" vēl nebija. Bet labākie producenti bija Maskavā. Izņemot "Noktirni", mums nebija neviens hits.
Kāpēc toreiz beidzās "Eolikas" darbs? Pirmais trieciens – Olgas aiziešana. Tad mēģinājāt atjaunot sastāvu, iestudējot rokoperu “Robinsons Krūzo”, cīnījāties ar visiem spēkiem. Un tomēr 80. gados bija jāpieliek punkts.
Tur bija divi iemesli. Pirmais – Olgas aiziešana. Un otrais – uzskatu, ka man nevajadzēja cīnīties ar citiem izpildītājiem divus, trīs gadus. Bet gāja uz leju viss… Sākās "perestroika", bija ekonomiski grūti. Paldies Dievam, viss tas beidzās. Bet es nokavēju.
Zigmars Liepiņš laicīgi nodibināja skaņu ierakstu studiju, pēc tam SWH. Es bremzēju un pazaudēju pāris gadus. Tikai pēc tam izveidoju studiju, bet bija jau sācies cits periods. Nevajadzēja cīnīties, bet gan samierināties, ka tas posms beidzies.
1995. gadā augšāmcēlās kvartets. Olga dejoja tāpat kā pirms 10 gadiem. 1996. gadā iznāca kompaktdiska izlases kolekcija, Siguldā bija kolosāla prezentācija, visi sita plaukstas!
Kvartets tiešām atsāka uzstāties. Viss pat rezultējās ar jubilejas koncertiem! Esmu fantastiski gandarīts.
