“No trim grupām sanāca kopā vienāda domu gājiena draugi un nodibināja,” par grupas pirmsākumiem stāsta Gatis Gaujenieks. Tolaik neesot bijusi tāda “riktīga latviešu roka grupa”, kuras mūzika uzrunātu jauniešus un kurai varētu “līdzi kratīt galvu”.
Gaujenieks atceras, ka grupas pirmais koncerts notika “uzreiz pēc Bostonas Dziesmu svētkiem, ja nemaldos, tieši 1978. gadā.” Grupu toreiz uzņēma ar ovācijām, un paši mūziķi bijuši ļoti pārsteigti.
“Paši radījām, paši sacerējām gan tekstus, gan melodijas,” atminas Gaujenieks, atzīmējot, ka “Akaču” darbības laiks bija no 1977. gada līdz 1994. gadam.
Kā tas iznācis, ka Amerikā dzimušais Gaujenieks pārcēlās uz Latviju? Mūziķis stāsta: “Mums bija tāda “šizo” dzīve – darbadienās bijām amerikāņi, bet pēc skolas laikiem notika latviešu pulciņi, skauti, gaidas, kori. Bija tā turp-atpakaļ svārstība starp latvisko un amerikānisko.” Beigās latviskais ņēmis virsroku.
Nu “Akača” vairāk nekā 200 dziesmas un dažādi video materiāli tiks apkopoti un publicēti sociālajos tīklos. Ir arī iecere grupas muzikālo mantojumu nodot Nacionālas bibliotēkas fonotēkai.
“Tad beidzot tas materiāls nepazudīs,” atzīmē Gaujenieks.
“Akacis” koncertējis kopā arī ar vairākiem latviešu mūziķiem – tostarp ar grupu “Pērkons”.
“Kad mēs tikāmies, tas bija Atmodas sākums. Pirmā tūre tika veidota uz grupas “Pērkons” bāzes. “Akača” muzikanti atbrauca ar ģitārām un, man liekas, bungas viņam bija savējās līdzi, bet nebija aparatūras. Tā kā mums bija jau savs klausītāju lauks, tad mēs tā kā iepazīstinājām mūsu fanus ar “Akaci”, un tie bija neaizmirstami koncerti,” stāsta grupas “Pērkons” basģitārists, režisors Juris Sējāns.
Grupas “Akacis” muzikālajā pienesumā “parādās kaut kāds svaigums, kāda latviešiem tajā laikā šeit nebija,” vērtē mūzikas apskatnieks Uldis Rudaks. Viņš stāsta: “Pirmais albums, kas iznāca 78. gadā, man ir mīļākais – tas ir tāds riktīgs progroka un latviešu folkloras savijums.”
Latvijā dzīvojošajiem latviešiem Amerikas latvietis tolaik bija kā elks, atzīmē Rudaks. “Protams, ka tajos laikos viņu ieraksti šķita daudz vērtīgāki, nekā tie ir tagad. Bet šis tas no toreiz tapušā ir muzikāli augstvērtīgs un noderīgs arī mūsdienu klausītājiem,” uzsver Rudaks.
