Sadaļas Sadaļas

PārMijas

Rihards Millers: Alfrēda Kalniņa solodziesmu dažādība ir ļoti liela

PārMijas

Vokālās grupas "Latvian Voices" muzikālā Ziemassvētku dāvana Liepājā

Normunds Šnē: negribējām pieļaut, ka neredzamais vīruss gūst virsroku pār ģēniju

Gribas piezvanīt Bēthovenam, pajautāt – ko tu esi domājis? Saruna ar diriģentu Normundu Šnē

2020. gada decembrī 250. gadskārta aprit Vīnes klasiķim Ludvigam van Bēthovenam. Precīzs dzimšanas dienas datums nav zināms, bet enciklopēdijās visbiežāk redzam 17. decembri kā kristību datumu. Valsts kamerorķestris "Sinfonietta Rīga" diriģenta Normunda Šnē vadībā Bēthovenu godinās 18. decembrī, taču grandiozās “Missa Solemnis” atskaņojuma kopā ar solistiem, Valsts akadēmisko kori "Latvija" un diriģentu Tenu Kaljusti vietā piedāvās citu programmu un citu sastāvu.

Ilga Auguste: “Sinfonietta Rīga” Bēthovenu godinās citādi, nekā sākotnēji bija plānots.

Normunds Šnē: Jā, tā nu ir iznācis, ka mūsu lielie plāni tiek mazliet reducēti, taču mēs nekādā ziņā negribējām, lai šis neredzamais vīruss ņem virsroku pār ģēniju. Un mēs gribējām pielikt punktu šim gadam gan kā Bēthovena gadam, gan arī orķestra gadam. Tāpēc piektdien notiks koncerts, kurā skanēs tikai Ludviga van Bēthovena skaņdarbi: Pirmais klavierkoncerts un Ceturtā simfonija. Mums pievienosies, manuprāt, vienreizējs partneris Reinis Zariņš. Un tā nu visi tiek aicināti nevis uz kādu no koncertzālēm, bet omulīgi apsēsties pie sava kompīša.

Bēthovena mūzika tev un orķestrim “Sinfonietta Rīga” ļoti bieži ir bijusi sezonas atklāšanas vai sezonas slēgšanas atslēga – jau sākot ar 1994. gadu, kad tu pats spēri savus pirmos soļus diriģēšanā. Tolaik jau ar orķestri “Rīgas kamermūziķi” iezīmējāt ļoti mērķtiecīgu virzienu uz visām vai gandrīz visām Bēthovena simfonijām, sešas no tām tika izspēlētas jau pirmo divu gadu laikā.

Toreiz man un “Rīgas kamermūziķiem” tā bija tāda pilnīgi nepazīstama zeme. Pirms tam bijām spēlējuši lielākoties stīgu darbus, un gribējās kaut ko vērienīgāku. Apmēram ap to laiku no pārējās pasaules sāka pienākt ziņas par to, kas vispār notiek un kā to dara – gribējās pamēģināt pašiem. Vismaz par sevi personīgi varu teikt, ka šis bija ārkārtīgi vērtīgs periods: mūzika tika laikus izpētīta, bija laiks tiešām iedziļināties, varbūt ar tādu jauneklīgu aizrautību šo to arī pārspīlējot. Būtu interesanti šodien dzirdēt, kā tas no malas izklausījās, – nezinu, vai būtu prieks vai kauns, tomēr tas viss toreiz tika darīts no sirds. Tas notika pamatīgi, par kaut ko tādu šodien vairs pat sapņot nav iespējams: vienu simfoniju mēģinājām mēnesi, trīs reizes nedēļā, piedalījās gan jauni mūziķi, gan ārkārtīgi pieredzējuši pūtēji, kā Vilnis Pelnēns un Sigurds Circenis, un toreiz par to maksāja tikai simbolisku atlīdzību, tomēr viņi nāca, acīmredzami tas arī viņiem bija kaut kas jauns un interesants. Divi gadi pagāja tādā vispārējā entuziasma gaisotnē, un man tas radīja zināmu ticību, ka varbūt varētu mēģināt kļūt par diriģentu.

Vai tavā diriģenta ampluā ir arī Bēthovena Piektā un Devītā simfonija?

Vienreiz ar Nacionālo simfonisko orķestri, kori “Latvija” un labiem solistiem esmu diriģējis Devīto simfoniju, bet, protams, šim darbam ar vienu reizi ir daudz par maz. Piekto simfoniju nekad neesmu diriģējis veselā veidā, tikai vienu vai divas daļas.

Gribu ar skaņdarbu iet pie orķestra tad, kad man ir skaidrs, ko gribu viņiem teikt un kā tas izklausīsies. Bēthovena darbi, iespējams, šodien rada vēl vairāk problēmu nekā viņa dzīves laikā, ļoti bieži gribas paņemt klausuli un piezvanīt: “Klausies, ko tu esi domājis?” Bet nav, kam piezvanīt.

Ne vienmēr partitūras ir pietiekami konkrētas, ir ļoti daudz vietas fantāzijai – un es negribu ar to “iebraukt grāvī”.

Devītā simfonija ir grūta savā apjomā. Ar to es nedomāju metrāžu – ir vajadzīgi daudzi mēģinājumi ar kori, vajadzīgi četri tiešām labi solisti, neparasti solisti, kuri ir gatavi “lēcienam uz galvas” šādā diezgan netradicionālā un bez aizspriedumiem būvētā mūzikā, nedomājot par piesardzības pasākumiem. Tas viss kopā sanāk diezgan reti – bet, ja reiz šai simfonijai ķeras klāt, tad gribas, lai viss labi saslēdzas. 

Šis gads ir daudz ko mainījis mūsu visu dzīvēs, iespējams, arī domāšanu. Ko tas ir mainījis tavā pasaules uztverē?

Šis gads ir devis papildu degvielu manai spītībai un pārliecībai, ka cilvēkam ir par maz vienkārši būt dzīvam un eksistēt četrās sienās, ka viņam ir nepieciešams kaut kādā veidā piepildīt savu esību uz šīs pasaules, kas, kosmiskos mērogos runājot, jau tā ir tik šausmīgi īsa.

Un tāpēc ar vienu smadzeņu puslodi es nevaru sadzīvot ar notiekošo.

Neesmu tas cilvēks, kas pieradis siltās čībās sēdēt pie kamīna. Ja dzīvei ir jēga, tad to droši vien var meklēt kaut kādā darbībā.

No otras puses, es saprotu, ka neviens negrib slimot un neviens negrib mirt, tas ir tīri humāni un pilnīgi saprotami – tāpēc manas izjūtas šogad ir ļoti pretrunīgas.

Protams, mūzika man ir tāds kā centrālais materiāls, kas dzīvē ieņem ļoti lielu vietu. Ja tas pēkšņi tiek izrauts no dienaskārtības, tas nav pārāk viegli vai patīkami. Es arī nevaru sev atrast pamatojumu, kāpēc viss tā notiek.

Katrā ziņā – es nedomāju, ka pasaule pirms šī gada bija slikta un ka tajā kaut ko radikāli vajadzēja mainīt. Man šķiet, ka mierīga un harmoniska attīstība ir labāka par kaut kādiem ķenguru lēcieniem nezin kur.

Mēdz teikt – jo vairāk cilvēks tiek ierobežots fiziski, jo ātrāk darbojas viņa smadzenes.

Smadzenes, protams, ir darbojušās, bet man tās vislabāk darbojas tad, kad braucu kaut kur ārā no pilsētas, kustos kopā ar bērniem un ģimeni. Man šķiet, ka tad asinis riņķo labāk un galvā rodas dažādi interesanti pārdomu tēli. Tas viss jau nekur nav pazudis, tas viss notiek, es tikai ceru, ka neviens mums neaizliegs staigāt pa mežu.

Pirmskoncerta intervijā teici, ka Bēthovena Ceturtā simfonija tev aizvien liekot minēt dažu labu mīklu. Vai tā ir arī ar Pirmo klavierkoncertu, ko rīt dzirdēsim?

Tā ir ar jebkuru skaņdarbu un Bēthovena daiļradē it īpaši.

Jebkura partitūra uzdod jautājumus – un tad ir iespēja likt lietā savu fantāziju, ziņkārību un darbaspējas un reizēm skriet ar galvu sienā, bet tomēr tikt klāt tai patiesībai, kas tad īsti ir šī mūzika.

Man šķiet dīvaini, ka ļoti bieži šo klavierkoncertu salīdzina ar Haidna un Mocarta daiļradi un sauc par tiltu no iepriekšējā perioda. Man tā nešķiet, jo šeit tomēr Bēthovena gars un talants jau ir citā pakāpē, citā laikmetā. Tas pirmkārt saistās ar šī darba vērienīgumu, konstrukciju un, piemēram, fenomenālo otro daļu, kas ir tāda kā izpētes laboratorija – cik tālu var iet poētismā. Piemēram, šie dialogi starp klavierēm un klarneti – klarnete tolaik bija samērā jauns instruments, tāpēc skaidrs, ka Bēthovens gribēja to izmantot, parādīt tās iespējas, skaņas siltumu. Šajā koncertā ir kolosāli daudz tikai lielajam meistaram raksturīgu momentu, asprātības un kreativitātes, tik daudz tematisma un tik daudz interesantu ideju, un mēs arī jau varam redzēt Bēthovena neparasto harmonisko domāšanu. Un kolosālais fināls ar apbrīnojami sulīgajām, ar tiem laikiem neparastu garšu uzbūvētajām epizodēm...

Visu savelkot kopā: tiešām nejūtu šo saikni ar pagātni. Redzu, ka tas ir jauna, bet nobrieduša komponista meistardarbs. Meistara, kurš vairāk skatās uz priekšu nekā atpakaļ.

Kas ir tas, kas tik ļoti fascinē Bēthovena mūzikā, ka tev ar savu orķestri gribas pie tās atgriezties vēl un vēl?

Bēthovena partitūras ir tik dziļas un bagātas, ka nav iespējams divreiz nospēlēt vienādi – it sevišķi tad, ja ir pagājis kaut kāds laika periods mūsu dzīvēs un arī mēs kā interpreti esam mainījušies, ir cita pieredze, cits dzīves temps, mūsu asinsrite ir citāda un galvā neironi droši vien arī darbojas atšķirīgi.

Tas ir apbrīnojami, cik dažādi var tikt interpretēta Bēthovena mūzika, cik dažādos veidos var sakārtot šīs mūzikas raksturus, tēlainību, kā iespējams izvietot akcentus un tempus, kāda ir nozīme tam vai citam motīvam – var meklēt savu ceļu un skatījumu.

Tas ir tāds bezgalīgs ceļš un šīs mūzikas dota kolosāla privilēģija – par velti, nelietojot nekādus papildu līdzekļus, tikai skatoties notīs un klausoties mūzikā, tiek ierosināta fantāzija.

Ar to pietiek, lai smadzenēs sāktos kaut kāds process un analīze. Rodas tāda sava pasaule, kas katrreiz ir mazliet atšķirīga, tāpēc ir interesanti šai mūzikai pievērsties vēl un vēl.

 

Kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” un diriģenta Normunda Šnē komponista Bēthovena jubilejai veltītais tiešraides koncerts 18. decembrī pulksten 21.00 klausītājiem tiks piedāvāts bez maksas “Latvijas koncertu” un “Sinfonietta Rīga” mājaslapās un “Facebook” lapās.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt