Mūziķis ir arī “Riga Jazz Stage 2017” pirmās vietas ieguvējs; ar savu spēli pērn sajūsmināja arī Osvaldo Golihova operas “Ainadamar” iestudējumā Cēsu mākslas festivālā; turpat Cēsīs bez Matīsa klātbūtnes neiztika arī “LNSO vasarnīcas” košais koncerts “Vakars kvadrātā ar Džimiju Hendriksu, “The Beatles” un “The Rolling Stones””.
“Lielās mūzikas balva 2017"
“Lielās mūzikas balvas 2017" pasniegšanas ceremonija norisināsies 6. martā Latvijas Nacionālajā operā. Plkst.19.00 tā būs klausāma arī Latvijas Radio 3 “Klasika” un replay.lv tiešraidē, bet pēc plkst. 22.00 skatāma arī Latvijas Televīzijā.
Inga Žilinska: Kādas bija tavas izjūtas, uzzinot, ka esi nominēts Lielajai mūzikas balvai?
Matīss Čudars: Sajūta bija divējāda – gan laba, gan… mazliet nospiedoša. Labā sajūta – ka jūties novērtēts ne tikai pēc koncerta, bet arī kritiķu lokā, kuri to dara gadiem ilgi un kuriem ir pieredze globālās mūzikas vērtēšanā. Tādā ziņā novērtējums ir glaimojošs. Protams, arī publicitāte, popularitāte ir ļoti jauka, jo iespēju kļūst vairāk. Bet tā otra sajūta, kas velk uz leju –
nu, nejūtos, ka būtu tik daudz izdarījis, lai valsts mērogā mani sauktu par "Gada mūziķi".
Tas uzliek milzu pienākuma apziņu, ka man tas ar savu mūziku kaut kā jāargumentē. Cilvēki nāks, klausīsies un domās – nu, nu, kāds tad ir tas Matīss, "Gada mūziķis"? Taču apzinos, ka tā ir mūziķa dzīves realitāte – jo vairāk strādā, jo vairāk tevi kritizē un novērtē. Tā man ir laba mācību stunda – kā sadzīvot ar novērtējumu un nenovērtējumu. Veselīgi.
- Balva ir par pagājušo gadu. Notikumu bijis daudz un tie bijuši spilgti.
- Gads patiešām bijis gana kolorīts!
- Kurā no daudzajām ģitārspēles formām tu jūties visērtāk? "Aidamar" – flamenko stilā. LNSO Vasarnīcā - rokmūzikas palete. Bahs – Lielajā ģildē.
- Viss atkarīgs no situācijas un no tā, kādu mūziķu kompānijā esmu. Arī no koncerta formāta. Kā jau daudziem, man patīk muzicēt atbrīvotā atmosfērā. Droši vien flamenko mūzikas spēlēšana man pagaidām ir vissvešākā lieta, jo nekad mūžā to nebiju darījis… Tā ir absolūti savādāka pasaule! Kad man piezvanīja un prasīja, vai vēlos spēlēt operā ģitāras partiju, nekavējoties piekritu, jo – kas var būt vēl labāk! Pāris nedēļu pirms mēģinājumiem sāku skatīties notis, klausīties materiālu… Nebija man pat vajadzīgās ģitāras – aizņēmos no sava drauga, ģitārista Riharda Gobas. Flamenko spēles tehnika ir agresīva – vajag instrumentu ar aizsargslāņiem, tāpēc Riharda instrumentam ar nagiem izdauzīju pāris caurumu, par ko tagad publiski viņam atvainojos… Roka lietās jūtos vislabāk – tādās noskaņās mana bērnība, jaunība pavadīta. Kaut kas arī Baha mūzikā man ļoti patīk. Un cik interesanti – daudz esmu spēlējis džezu, un, jo vairāk to trenējos, jo vairāk sāku saskatīt, cik džezs un Bahs ir līdzīgi! Džeza bagāža ļoti palīdz baroka lietās. Kaut laiks, kontinents un stils ir cits. Bet barokālās lietas nudien arvien vairāk sākušas mani interesēt. Jūtos pacilāts un brīvs, to spēlējot.
- Un kā radās grupas "Spāre" ideja?
- Tā bija spontāna ideja – sanākt šādā sastāvā, spēlēt un improvizēt, un skatīties, kas no tā visa iznāks. Bez garām runām sākām spēlēt, un gluži organiski mūzika iznāca tieši tāda, kāda ir mūsu albumā. Tā nav gluži brīva improvizācija – jo mistiskā veidā bez vārdiem esam vienojušies, ka spēlējam tieši tā. Nākamais disks būs ļoti dziesminiecisks – rakstām strukturizētus tekstus.
- No Nīderlandes tā pa īstam atgriezies pirms gadiem diviem. Kā ir darboties Latvijā?
- Nevarētu teikt, ka Latvijā nebūtu, kur realizēt ieceres. Jo ilgāk dzīvoju un strādāju, jo vairāk saprotu Baha aspektu – ne vienmēr viņam apkārt bija labākie mūziķi un labākie nosacījumi.
Iespējams, Latvijā vēl pagaidām pietrūkst aktualitāšu, laikmetīguma. Iespējams, te vairāk ir klasisku lietu. Bet, ja gribas ko tādu baudīt, tad taču var aizbraukt.
Ja runā par darba iespējām, pirmkārt, ir, ko darīt, un, otrkārt – katrs atbild par savu darbu pats. Ja gribi kaut ko darīt, tad vienkārši ņem un dari! Ja tas ir kaut nedaudz labs un ciešams, atradīsies kāds, kas to novērtēs.