Zigfrīds Muktupāvels: Skatos tavā koncertu sarakstā – ārkārtējās situācijas laikā tu neizturēji pat divus mēnešus un atzīšos, ka mūsu novērotāju klubiņā tu laikam kā pirmais izlec ārā no tiem, kas atrada kaut kādus variantus, kā uzstāties. Vari izstāstīt, kāpēc tu mierīgi nedzīvo pa māju?
Mārcis Auziņš: Teiksim tā - gana daudz man pietika ar to brīdi, kad es padzīvoju mājās, tas bija kāds pusotrs mēnesis. Tas radošais gars nesnauž, un, protams, ka laiku netērēju lietderīgi, jo tas, ko es daru uz skatuves, es to daru viens pats, līdz ar to es arī darbu – treniņu procesu, komponēšanu un aranžēšanu – varu darīt viens pats. Praktiski tas pirmais laiks no tā arī sastāvēja, ka es no rīta piecēlos, sēdos pie ģitāras, tad nedaudz pamielojos un atkal sēdos pie ģitāras.
Īstenībā, no tādas prizmas skatoties, ļoti produktīvs laiks, un tas radošais gars nesnauž.
Vienā rītā bija skaidrs, ka mūziķi šobrīd atrodas dīkstāvē. Ieraudzīju internetā sižetu par to, ka Vācijā notiek autokoncerti. Daudz nedomādams un gribēdams uzstāties, es ar partneriem – Jāni Kļaviņu un Ādažu novada domi, veiksmīgas sakritības rezultātā atradām kopīgu valodu un gājām šo ērkšķaino ceļu uz autokoncertu realizēšanu.
Tā bija tava ideja?
Jā, tā sākotnēji bija mana ideja, protams, būsim reāli – pasaules kontekstā tas nav nekas jauns. Šī ideja ir ņemta no Amerikas “drive in” kino. Sākotnēji mēs viņu prezentējām Ādažu domei, kuri bija ļoti atsaucīgi, un tādā veidā mēs uztaisījām pirmos divus pasākumus.
Un kā?
Tā sajūta īstenībā ir brīnišķīga. Tas īstais vārds, kā varētu raksturot, ir – izlaušanās, jo šo sajūtu es sajutu pēc otrās dziesmas, kad tas viss uztraukumiņš no solo uzstāšanās ir nogājis, arī par to, kā tas vispār būs, atrodoties uz skatuves, kur cilvēki nesēž tradicionālā koncertzālē, bet klausās mašīnās, kā būs ar tiem aplausiem, vai varēs atrast to saikni starp klausītāju un koncertētāju.
Viss izdevās, un uznāca tā atklāsme koncerta piecpadsmitajā minūtē, ka - cik sasodīti forši ir spēlēt koncertus un ka var darīt to, kur tiek ieguldīts darbs, laiks un līdzekļi.
Tā ir liela svētība, darīt un spēlēt tos solokoncertus.
Bet tomēr tā ir milzīga atšķirība, jo tavi koncerti, kur tu viens pats uzstājies, līdz šim ir bijuši tādās nelielās kamerzālēs, lai būtu tā tiešā saikne, var ātri to pārķert. Vai tas ir tikai tāpēc, ka ir šis deficīts? No kā radās šī bauda? Atmosfēra kā tāda – brīvdaba un mašīnas?
Redzi, nav tā, ka tikai tādās mazās [zālēs uzstājos], protams, ir bijis arī mūzikas nams “Daile”, kas ir salīdzinoši lielāka, un ir jau bijuši pirms tam arī solokoncerti dažādu pilsētas svētku ietvaros, kur ir āra koncerti. Šī robeža, ka tas ir autokoncerts, viņa pazūd kādā brīdī, jo cilvēki adaptējas tai situācijai un arī pats mūziķis adaptējas. Viss izdevās lieliski, un pēc atsauksmēm – ļoti daudzi cilvēki rakstīja paldies, ka tas ir bijis tas, kas ir vajadzīgs, jo gan man iekšēji bija tā noilgošanās pēc koncertēšanas, gan tiem cilvēkiem, kuri atbrauca. Labs rādītājs bija tas, ka uz pirmo koncertu biļetes tika izpirktas 20 minūšu laikā. Cilvēkiem arī bija vēlme braukt, un to jau varēja sajust.
Mārcis Auziņš ir jau no bērna kājas skolojies un pabeidzis visas iespējamās izglītības kā ģitārists. Kā tu skaties uz to, ka ir daudz dažādu viedokļu par šo laiku? Ir dzirdēti daudzi dažādi piemēri, arī kā viss pārorientējās, un tad pēkšņi atskan šādi – “nu, ko jūs tur strinkšķināt, galu galā lauksaimniecībā darbarokas ir vajadzīgas.” Vai ir arī bijušas kaut kādas pārdomas vai varbūt pat aizvainojums uz to, ka brīžiem tu varbūt paliec nevajadzīgs?
Aizvainojums absolūti ne, bet šī ir ļoti laba tēma, kurai tu pieskāries. Mūziķiem joprojām ir jāsaskaras ar, iespējams, stereotipisku domāšanu, kas attiecas uz to, ka mūziķis – tā nav īsti profesija. Tas ir hobijs. Un mēs brīvajā laikā paņemam savus instrumentus un uzspēlējam. Un te ir jāatzīmē tas, ka tā mūziķa profesija ir ārkārtīgi dažāda un plaša. Un tas definējums nevar būt vispārināms, bet ir jāsaprot tas, ka, protams, ir daļa mūziķu , kuri to dara tikai hobija pēc. Kuri šad un tad paņem savu instrumentu un sava vai draugu prieka pēc uzspēlē. Bet ir arī mūziķi, kuriem tā ir profesija, kuri katru dienu ceļas un strādā pie tā, ko viņi dara, un tās nav nekādas abstraktas lietas, tā ir sava instrumenta trenēšana. Manā gadījumā tas ir vitāli svarīgi, jo es nospēlēt solokoncertus bez tām, teiksim, četrām, piecām, dažkārt pat sešām [treniņu] stundām dienā nevaru. Man tas ir svarīgi, lai uzturētu sevi formā, strādātu pie programmas, sacerētu skaņdarbus un tāpat arī strādātu pie jaunām tehnikām.
Šī ir tā lielā atšķirība, kas ir jāņem vērā, un es arī klausītājiem varu droši pateikt, ka ir cilvēki, kuriem mūziķis ir pilna laika profesija.
Un tie cilvēki, kuriem tā ir profesija, tie nav tie, kuri tikai spēlē simfoniskajā orķestrī vai akadēmiskās mūzikas lauciņā, tie ir arī mūziķi, kas strādā gan popmūzikā, gan rokmūzikā, gan tajā, ko es daru – instrumentālajā mūzikā.
Vēl viena lieta – šī valsts atbalsta prasīšana, nepieciešamība un arī izveidotās mūziķu biedrības. Cilvēku viedoklis šad tad ir bijis tāds, ka - nu redz kā tiem, kuru fotogrāfijas par ārzemju braucieniem bija pilna dzeltenā prese, smalkās mājas un dzīvokļi, – tagad pēkšņi valstij viņiem jāpalīdz. Kā tu varētu to raksturot, vai caur sevi personīgi, vai tas ir katra indivīda jautājums? Cik svarīga ir tā valsts palīdzība?
Šis jautājums ir jāsadala vairākās daļās. Pie šīs Pašnodarbināto mūziķu biedrības esmu stāvējis no pašiem pirmsākumiem, esot arī kā viens no valdes locekļiem. Praktiski tie, kas to aizsākām, bijām es ar Aivaru Hermani. Mēs vienkārši sazvanījāmies, pēc tam pieaicinājām iniciatīvas grupu, kas sevī apvienoja cilvēkus, kam šīs lietas ir svarīgas un kuri būtu rīcībspējīgi un uz to brīdi var ieguldīt laiku. Ar to palīdzību ir tā – ir skaidrs, ka mēs nevaram atkal vispārināt, ka visi mūziķi ir tie, kas brauc tikai pa ārzemēm, un ka visi ir ļoti turīgi. Protams, ir daļa mūziķu, kuri godīgi savus līdzekļus ir nopelnījuši, un viņi ir kāpuši uz skatuves, uzņēmušies arī milzīgus finansiālos riskus, ieguldījuši darbu un arī to kaut kādā finansiālā veidā dabūjuši atpakaļ. Tas, protams, nav galvenais. Ir turīgāki mūziķi un ir, protams, arī mazāk turīgi, un tas, ko mēs redzam dzeltenajā presē, tas attiecas pārsvarā uz tiem turīgākajiem mūziķiem, bet tagad vispārināt, ka visi brauc uz ārzemēm un ka visi ir ārkārtīgi turīgi, tā nemaz nav. Es teiktu, ka tā ir tāda maza saujiņa ar mūziķiem, kas var tādu dzīvesveidu atļauties, un nav, ko tur pārmest, jo viņi to ir sasnieguši ar savu darbu. Viņi to naudu jau nav nozaguši.
Nu lūk, un par to atbalstu ir skaidrs, ka tiem, kam tā tauku kārtiņa ir biezāka, tiem, protams, tas tik ļoti neinteresē, bet ir skaidrs, ka mūsu kā biedrības un Latvijas pilsoņa iniciatīva ir svarīgi skaidrot šīs lietas, kā šādi pašnodarbināti mūziķi darbojas un kāda ir tā shēma. Viņi tāpat ir godīgi nodokļu maksātāji. Es nevaru procentuāli pateikt par visiem mūziķiem, bet manā paziņu lokā tie, kas profesionāli nodarbojas ar savu instrumentu spēli, varu droši teikt, ka 90% no viņiem godīgi maksā nodokļus, un šī mazākā daļa maksā diezgan lielus nodokļus.
Skaidrs, ka, pienākot šim brīdim, šī sfēra ne ar ko neatšķiras no citām sfērām, vai tā ir lauksaimniecība, vai tas ir restorānu bizness. Skaidrs, ka viņi ir pelnījuši kaut kādu atbalstu.
Būsim reāli – viens ir, ka notiek koncerti ļoti daudziem mūziķiem, bet tāpat arī kā citām mājsaimniecībām ir kaut kādi tekošie maksājumi, kredīti, un tas ir tikai godīgi no mūsu puses, ka mēs cenšamies un ka esam uzklausīti, tiekoties ar visām vadošajām partijām, arī ar kultūras ministru, esam runājuši un skaidrojuši, ko nozīmē būt pašnodarbinātam mūziķim. Šajā gadījumā, lūdzams nejaukt ar saimnieciskās darbības statusu – pašnodarbinātais.
Šī biedrība attiecas uz tiem mūziķiem, kas savu saimniecisko darbību mūzikā veido bez regulāra valsts finansējuma, tātad paši rīko koncertus, paši pērk savus instrumentus un paši riskē, ņemot koncertzāles. Brīžiem atmaksājas, brīžiem ne. Viņi paši uz sevi uzņemas šo risku par saviem līdzekļiem. Nesanāca – nav par ko samaksāt īri un kredītu. Sanāca – ļoti labi.
Mārci, tu teici, ka tev sanāca ļoti daudz vingrināties. Tu esi labāks pēc šī klusēšanas perioda, pēc tehniskiem parametriem? Vienkārši klausoties, redzot, uzzinot, ko tu dari, man liekas, ka nekur īpaši augt vairs nav kur. Tu uzturi to formu?
Daudzus gadus esmu spēlējis dažādos pavadošajos sastāvos un arī to turpinu darīt, sākot ar Raimondu Paulu un beidzot ar Laimu Vaikuli un “Zodiaku”. Ļoti daudzos sastāvos. Esmu diezgan objektīvs tajā, ka šī solo programma un tas, ko es daru, tas ir kā mūžam nebeidzams ceļš. Tur tu vari attīstīties, un tā ir tā brīnišķīgā ziņa.
Es nemāku izskaidrot to sajūtu, bet tā ir tā lieta, kas mani stiprina, un, ja ir slikti, es varu apsēsties pie instrumenta un atklāt arvien jaunas lietas.
Varu pateikt pavisam godīgi, tā ir iekšēja nepieciešamība katru dienu iemācīties kaut ko jaunu un iet uz priekšu, jo, ja man liekas, ka es ļoti labi spēlēju, tad es ieeju “Youtube”, paklausos - un tad es saprotu, ka man vēl ir, kur iet. Šī solo spēlēšana paģērē tiešām garas stundas tajā, un es varu teikt – jā, esmu kļuvis labāks. Es šobrīd strādāju konkrēti pie divām tehnikām, kas man būs nepieciešamas arī turpmākajā albumā un jaunajā koncerttūrē, kas būs pavasarī. Un tas ir jauns veids, kā es varu soloprogrammai piešķirt jaunus skanējumus, kas ir augstākā virtuozitātes līmenī.
Kādu specifisku tehniku?
Jā, tā ir specifiska ģitārspēles tehnika, kas ir balstīta uz tradicionālo “pirkstiņtehniku”, kurā tiek spēlēta ģitāra nevis ar mediatoru, bet ar pirkstiem. Un nākamais solis tajā, kas notiek, un arī pasaules līmenī, ir tāds īkšķa mediators, kas ļauj apvienot gan ritmu, gan harmoniju un melodiju vienā, un tas ir tas, pie kā es pavadu ļoti daudzas stundas. Es to sāku darīt tad, kad kādu gadu jau biju sācis sniegt koncertus un interesējoties par to, kas notiek pasaulē. Sapratu, ka man tas ir vajadzīgs un es to gribu. Tas ir tāds iekšējais dzinulis. Protams, ir dienas, kad negribas un ir citādāks garastāvoklis, bet tā ir tā iekšējā nepieciešamība visu laiku attīstīties, tur vēl ir plašs lauciņš, un tā ir tā labā ziņa.
Ir kādi spēka vārdi tiem, kas varbūt šaubās šobrīd par koncertu apmeklējumiem, jo mēs visi zinām, ka tomēr veselība ir pirmajā vietā. Ko tu varētu teikt tiem, kas šobrīd domā - iet, neiet, bīstami – vai labāk nevajag?
Nu, protams, šis lēmums katram pašam ir jāpieņem. Ir tas teiciens – “sargā pats sevi, un Dievs tevi sargās”. Es domāju, ka ir jāiet uz koncertiem, jo par to būs priecīgi gan paši koncerta apmeklētāji, cik esmu ievērojis, gan arī mūziķi, bet, protams, ievērojot visus veselības dienestu ieteikumus.
Esmu pārliecināts, ka šinī formā, kā tagad ir koncerti atļauti, – tur ir izdarīts viss maksimālais, lai tos cilvēkus un tos māksliniekus pasargātu.
Tāpat arī šo autokoncertu gadījumā mums bija jāiziet cauri diezgan garai procedūrai, konsultējoties ar atbildīgajiem dienestiem par to, kas ir atļauts un kas nav atļauts. Es varu teikt droši, ka visos koncertos tas ir ievērots, un nav dzirdēts, ka pēc koncerta kāds būtu inficējies. Lielāka iespējamība [saslimt] ir aizbraukt uz lielveikalu, tā kā, protams, es no savas puses aicinu un gaidīšu gan šajos tuvākajos koncertos, gan arī tajos, kas ir paredzēti vēl tālāk, nākošajā pavasarī ar jaunu albumu un tūri. Esiet gaidīti, un es par to būšu priecīgs, un esmu pārliecināts, ka šī nebūs tā vieta, kur mēs varētu inficēties.
Vēl uz atvadām, tu pieminēji albumu. Albums top? Kad būs albums?
Albums top, un praktiski muzikālais materiāls ir vairāk nekā pusē sacerēts un noaranžēts, un mēs pie tā strādājam. Albums būs nākošajā pavasarī. Praktiski zināms jau nosaukums “Lielā plūsma”, un ir jau publicēti datumi. Lielākais koncerts būs nākošā gada 8. martā VEF Kultūras pils zālē. Tas arī man būs liels izaicinājums kā cilvēkam, kas uz skatuves kāpj viens pats. Tā man ir nozīmīga lieta, un uz to es arī tiecos.
