"Vakara mūzika (Šūpuļdziesmas)" ir Upenieka meditācijas mūzikas otrais cikls, kas paredzēts gan lieliem, gan maziem.
Ēriks Upenieks sadarbojies ar daudziem un dažādiem mūziķiem, tāpēc vairāk pieradis pie mūzikas atskaņošanas lielās kompānijās. Solo albums ir kā kompensācija tam visam. "Laikam jau tas ir tās visas līdzšinējās bagāžas apkopojums, kas nākusi līdzi, nu jau gandrīz divdesmit gadus esot kopā ar visu lielo mūziķu kompāniju," prāto ģitārists. "Acīmredzot tas visu laiku krājies, esot kopā ar citiem mūziķiem – uz skatuves, improvizācijas brīžos kaut kas lauzies ārā, kad mūziķim iedod kādu "soliņu", kur tu vari izpausties – bet tie vienmēr bijuši tādi pusminūtes gari brīži, kuru radošajā procesā ir jāapraujas, jo tālāk atkal jāspēlē tas, kas jāspēlē. Biju tam nobriedis, un acīmredzot šis ir galarezultāts," stāsta mūziķis.
Rezultāts ir 10 jaukas, nelielas, meditatīvas instrumentālās miniatūras, kurām ir arī brīnišķīgi nosaukumi – "Nakts dziesma", "Mūzikas lādīte" un "Kā senā pasakā" un tamlīdzīgi. Tomēr "Vakara mūzika" visam pāri. Vai tas nozīmē, ka vakara stundas ir visradošākās? "Tā ir daudziem mūziķiem – kad diena nomierinājusies un iestājies klusums, tu sakopo domas. Nevarētu teikt, ka esmu komponists, man drīzāk šķiet, ka no kaut kurienes tā mūzika ir atnākusi, un es esmu tas instruments, kurš to visu pieraksta. Pārsvarā tas tiešām bijis vakaros. Kāpēc – nezinu. Lai gan kāds meldiņš reizēm sāk skanēt jau no rīta."
Albumā "Vakara mūzika" skan tikai akustiskā ģitāra, pie tam tāda, kas uzskaņota uz 432 herciem. "Tas ir eksperiments, par kuru pašreiz esmu saņēmis tikai labas atsauksmes – šāds skaņojums ir mazliet zemāks, cilvēka ausij siltāks un mierīgāks.
Dzīvē, starp citu, esmu pārbaudījis dzeguzes "ku-kū", un arī tas nav mūsu ierastajā 440 hercu skaņojumā, bet gan 432 hercos. Tas nozīmē, ka dabā tas 432 tomēr dominē."
Interesanti, ka sākotnēji bijusi doma, ka kompozīcija "Kā senā pasakā" varētu būt dziesma, un tai ir arī teksts – Kārļa Kazāka vārdi "Zied ķiršu koks, tam pāri sniedziņš snieg" publicēti uz jaunā albuma vāciņa. Kāpēc tomēr atmesta doma par vokāla klātbūtni šajā albumā? "Ceru, ka tas ir tikai laika jautājums," pauž ģitārists. "Faktiski jau Kārlim sākotnēji palūdzu tekstus, jo sākumā tās bija domātas kā šūpuļdziesmas bērniem. Viņš uzrakstīja brīnišķīgus tekstus, vienkārši pasakainus. Pašreiz tas viss ir ierakstīts, mākslinieki iedziedājuši, un ierakstu esmu iesniedzis "Zelta mikrofonam" bērnu mūzikas kategorijā, lai gan pēc noskaņas tas īsti vairs nav bērnu albums. Teksti ir tik dziļi… Redzēsim. Ļoti ceru, ka uz pavasari plašākās tautās izdosies palaist arī to, jo dziesmas tiešām ir ļoti skaistas."
Mūziķis arī neslēpj: "Ikvienam no mums ir viens vai divi cilvēki, kuri dzīvē tev vai nu palīdz palikt pie pilna saprāta, vai arī notur tevi kaut kādā darbības jomā. Tādi slēptie palīgi. Savu mūziku esmu rakstījis tieši šādai – faktiski šaurai auditorijai.
Plašai auditorijai tā īsti neder. Un es ļoti ceru, ka ar savas mūzikas starpniecību kādam – kaut vienam, diviem cilvēkiem – arī es varu būt tas cilvēks, kurš palīdz ikdienas gaitās vai stresa situācijās. Ka brīdī, kad kāds uzliek manu mūziku, tā viņam palīdz. Tā principā ir lielākā šīs mūzikas misija."
