Nemaz ne tik sen Georgs Sarkisjans sniedza spožu solokoncertu, kas sajūsmināja klausītājus. Kāds bijis starpposms starp tiem? Un kas īsti norit mūziķa prātā, kādi resursi nepieciešami, lai atkal veidotu jaunu soloprogrammu?
"Tie resursi ir diezgan pamatīgi," neslēpj vijolnieks. "Pirmkārt, vajag atpūsties – atrast tam laiku. Un tad atkal uzsākt plānošanu."
Mūziķis stāsta – viss jau parasti sākoties ar vienu skaņdarbu, kuru ļoti gribas nospēlēt. “Taču solo materiāls jebkuram instrumentam ir īpašs gadījums. Uz skatuves atrodoties viens pats, faktiski esmu kails... Un kails ir arī komponists, jo viņam ‘jāiztiek’ ar vienu instrumentu. Vijoles gadījumā tās, protams, ir vairākas krāsas, tomēr tas ir viens instruments, un vajadzīga ļoti plaša pieredze komponēšanā šim instrumentam un arī tāda fantāzija, lai visa skaņdarba garumā noturētu publiku – tā ideju padarītu saturīgāku."
Sarkisjans arī novērojis: "Šie skaņdarbi parasti komponēti ļoti blīvi, visas idejas ir ļoti tuvu viena otrai - tas ir ļoti piesātināts informācijas tecējums, kas nāk no skatuves, un izpildītājiem tas ir zināms izaicinājums – koncentrēties uz veselu stundu vai pat nedaudz vairāk. Jāņem vairāki opusi, un es to arī labprāt daru, jo repertuāra ziņā vijolei ir, ko ņemt, – pārlikumi nemaz nav vajadzīgi, var spēlēt oriģinālmateriālu. Kaut kā gribas sniegt publikai arī zināmu cikliskumu, saistīt šos skaņdarbus savstarpēji."
Jaunās soloprogrammas izejas punkts ir Bēlas Bartoka Sonāte, kas ilgi stāvējusi te uz Georga nošu pults, te plauktā un atkal uz pults. "Kad sāku tuvāk iepazīt šo skaņdarbu, redzēju, ka tas ir... atkal Bahs!
Mārketings uz afišas uzrakstīja "Sarkisjans un Bahs", kuru drīzāk gribētu pārdēvēt par "Bahs un viņa daiļrades sekas".
Vispār ir tāda deja vu sajūta, jo koncertu neapzināti idejiski veidoju tādu pašu, kāds tas bija pirms pāris gadiem, – viss atkal sākas ar Bahu, šoreiz viņa Trešo partitu..."
Interesants fakts: gatavojot jaunu programmu, Georgs Sarkisjans izvairās no ierakstu klausīšanās. "Parasti daru tā – mācoties kādu skaņdarbu, nekad neklausos ierakstus. Nevienu! Apzināti. Tieši tāpēc, ka interpretācija var būt ļoti plaša un kāda ideja var neapzināti iesēsties galvā un traucēt manu domu ritējumu, tāpēc mēģinu skaņdarbu iepazīt vispirms bez vijoles, lai rokām neļautu domām pieņemt risinājumus.
Vispirms lasu ar acīm un tikai tad ņemu vijoli. Un tad brīžam pamanu, ka rokas spēlē savādāk, bet galva grib panākt noteiktu ideju.
Tāpēc ierakstus vērtēju, bet to daru pēc koncerta."
