Georgs Sarkisjans: Anekdošu par Bēthovenu ir ļoti, ļoti daudz…

Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pirmā vijole Georgs Sarkisjans un japāņu pianists Keigo Mukava ir Latvijas klausītāju iemīļots duets – profesionāli saskanīgs, azarta un negaidītību pārpilns. Cēsīs un Rīgā viņi spēlējuši septiņas no Bēthovena desmit vijolsonātēm un 7. februārī Lielajā ģildē atskaņos atlikušās trīs. Šajā laikā arī pašu Bēthovenu Sarkisjans iepazinis līdz kaulam (ja vien tas vispār iespējams, lasot laikabiedru atziņas). Sadzīvē dižgars esot bijusi pilnīga katastrofa, tikām mūzikā – absolūts romantiķis (jā, jā, romantiķis!) Un kafijas tasei viņam vajadzējis akurāt 60 kafijas pupiņas – ne vairāk un arī ne mazāk.

"Esmu lasījis, ka viņš bijis īsts tirāns, draugu lokā saukts par "generalissimus", bijis tāds atskabargains. Taču mūzikā es kaut kā to nejūtu," stāsta Georgs Sarkisjans, kurš, strādājot pie Bēthovena sonātēm, pārliecinājies, ka Bēthovens ir pats lielākais romantiķis: "Varbūt lielāks pat par franču romantiķiem, kuru mūzika ir ārkārtīgi "parfimēta", bet vai tur ir tā īstā, romantiskā, cilvēcīgā, ikdienišķā sajūta? Nezinu. Man patīk Bēthovena mūzika, gribu to spēlēt un ticu, ka ar prieku par šo mūziku būšu "inficējis" arī klausītājus, kā tas noticis ar mani.

Nesen kāds no klausītājiem atzinās, ka pirmajā koncertā viņam nav patikusi mana vijoļspēle, otrajā viņam nav paticis pianists, bet uz trešo koncertu viņš obligāti nāks," sirsnīgi smej vijolnieks.

7. februārī skanēs jauneklīgi jūsmīgā Pirmā, jauneklīgi dramatiskā Septītā un mīlestības gaismā sapņojoša brieduša vīra rakstītā Desmitā sonāte. Abu mūziķu ideja paliek spēkā – tā ir vēlme atgādināt klausītājiem par kamermuzicēšanu tīrā veidā bez video un bez vārdiem.

"Jā, tas ir grūts uzdevums – desmit sonātes sadalīt pa trim koncertiem: tur ir gan cikliskums, kuru it kā nevajadzētu saraut gabaliņos, gan tīri praktisks jautājums laika ziņā – cik sonātes ir garas, kādas ir tonalitātes un tā tālāk," atzīmē mūziķis. "Un tā nu ir sanācis, ka uz pēdējo koncertu laikam esmu pietaupījis interesantāko salikumu – Pirmo sonāti, Desmito un vēl Septīto. Tam ir arī protams, praktisks skaidrojums, kāpēc: Pirmajā, man šķiet, komponists labi pamācījies no Haidna un Mocarta, taču tas jau ir ļoti bēthovenisks rakstīšanas stils. Desmitajā sonātē viņš stipri aiziet romantisma virzienā, tā ir nedaudz eksperimentāla – skerco daļa gan ir absolūti tipiska visām sonātēm,

bet pēdējā, piemēram, ir sajūta, ka atskaņoju alternatīvo Devītās simfonijas finālu, kaut šī simfonija tobrīd vēl tikai tapa.

Koncerta noslēgumā ir Septītā sonāte, kuru uzskatu par vistipiskāko Bēthovenu. Tur ir tīrs Bēthovens – tāds, kāds viņš ir, un tā ir arī ārkārtīgi spēcīga sonāte, viena no interesantākajām.”

Pirmo sonāti no Desmitās vijoļsonātes šķir 14 gadu liels laiksprīdis – vai  klausoties un pētot šīs sonātes iestudēšanas procesā, gatavojoties koncertam, var just, kā un cik ļoti mainījies Bēthovena rokraksts? "Bēthovens ir komponists, kura desmit sonātes tiešām var likt tādā ciklā – tas nebūs garlaicīgi, jo viņš mainās. Manuprāt, viņš vispār ir viens no komponistiem, kas vienlaikus ir gan stipri mainījies, gan paturējis kādas absolūti oriģinālas pazīmes. Lasot par to, kāds Bēthovens bijis sadzīvē, redzams, ka viņš nu nekādi nav varējis sakārtot savu personīgo dzīvi: viņa istaba drīzāk izskatījusies pēc miskastes – tur bijušas notis, ēdieni, dzērieni, viss vienā kaudzē.

No kāda dzīvokļa Vīnes mājā Bēthovens ticis izsviests jau pēc pāris nedēļām, jo pēc smaga darba viņš ņēmis ūdens spaini un uzgāzis sev virsū, nopludinot kaimiņus. Pilnīga katastrofa!

Tajā pašā laikā, kad viņš dzēris kafiju, viņam vajadzējis noskaitīt slavenās 60 pupiņas – ne vairāk un arī ne mazāk. Anekdošu par Bēthovenu ir ļoti, ļoti daudz. Taču viņa mūzika ir ļoti organizēta, skaidri strukturēta, un tas mani fascinē."

Mēdz teikt, ka Bahs ir ērģelnieku dienišķā maizīte, bet kas vijolniekiem ir Bēthovens? "Smaga maize... Bēthovens vispār visiem ir tāds ciets riekstiņš, un laikam orķestrantam, piemēram, Bēthovens ir viens no pamatiem, Bēthovena simfonijas – absolūta klasika, absolūts pamats. Arī pianistiem," atzīmē Georgs Sarkisjans un neslēpj, ka bijis diezgan grūti atrast pianistu, kuru varētu pierunāt atskaņot Bēthovenu. "Sadarbojos ar trim pianistiem, un Keigo ir jaunākais pienācējs šajā pulkā.

Tas tiešām ir smags darbs, kas prasa ļoti, ļoti daudz laika, un ne kurš katrs to vispār var iekļaut savā darba plānā.

Vijolniekam tāpat. Jau kopš skolas gadiem vairākas reizes biju spēlējis "smagākās" Bēthovena sonātes, arī pārējās tika spēlētas svarīgākos un mazāk svarīgos koncertos, bet tagad, atskatoties uz visu ciklu, kuru vēlreiz atsvaidzināju koncertam, varu teikt, ka jebkura sonāte ir ārkārtīgi neparocīga! Bēthovens raksta mūziku tā, kā viņš jūt, tā, kā mūzika nāk pa taisno no viņa dvēseles prāta, analītiskajām spējām, un instruments viņam pilnīgi nav svarīgs.

Slavens ir gadījums, kad viņš kādu Austrijas obojistu vienkārši izsviedis no mājas, kad tas nācis pie Bēthovena lūgt izmainīt kādu pasāžu... Nu, ja jūs nevarat nospēlēt, kāds cits varēs!

Tāds ir bijis Bēthovens..."

 

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti