Pa ceļam ar Klasiku

Mārtiņš Ķibers: Cirkam var būt arī pievienotā vērtība – māksla

Pa ceļam ar Klasiku

"Summertime" kā optimisma injekcija. Saruna ar festivāla patronesi Inesi Galanti

Garīgums slēpjas dvēselē. Studijā komponisti Raivis Misjuns, Jēkabs Bernāts, Lauma Kazaka

Garīgums slēpjas dvēselē. Par jaundarbiem stāsta komponisti Raivis Misjuns, Jēkabs Bernāts un Lauma Kazaka

18. augustā Rīgas Domā 25. Starptautiskā Garīgās mūzikas festivāla koncertā "Pirmatskaņojumi" izskanēs jaundarbi, kurus pēc Valsts akadēmiskā kora "Latvija" mākslinieciskā vadītāja Māra Sirmā aicinājuma radījuši pieci autori. Ja Riharda Dubras un Jēkaba Jančevska ciešā sadarbība ar kori "Latvija" jau labi zināma, tad Lauma Kazaka, Jēkabs Bernāts un Raivis Misjuns savas kompozīcijas korim "Latvija" radījuši pirmoreiz. Lai iepazītu šo trijotni tuvāk, Latvijas Radio 3 "Klasika" aicinājusi viņus uz sarunu.

Koncertā, kuru tiešraidīs LR3 "Klasika", piedalīsies Valsts Akadēmiskais koris "Latvija", diriģents Māris Sirmais, Edgars Ošleja (basbaritons), Vestards Šimkus (klavieres), Aigars Reinis (ērģeles), Oskars Petrauskis (soprāna saksofons), Ēriks Kiršfelds un Māra Botmane (čells), Edgars Saksons un Valters Līcis (sitaminstrumenti), Viktors Stankevičs (kontrabass) Sigurds Lallo (basklarnete) un Pēteris Trasuns (alts).

Ilze Medne: Jaundarbu koncertam Māris Sirmais un Valsts Akadēmiskais koris "Latvija" šogad sadarbībai izvēlējušies piecus komponistus. Rihardu Dubru un Jēkabu Jančevski klausītāji jau pazīst, viņu vārdi lielajam vairumam ir jau ļoti labi zināmi. Bet trīs jaunie komponisti pelnījuši platformu, lai iepazīstinātu ar sevi un saviem jaundarbiem. Laikam sāksim alfabēta kārtībā. Jēkab, saki, kas ir tas, kas klausītājiem par tevi būtu jāzina?

Jēkabs Bernāts: Skaņdarbs, ko esmu uzrakstījis, ir ar 2000 gadu senu tekstu, kura autors ir romiešu dzejas zelta laikmeta pārstāvis Ovīdijs. Darbs ir par pasaules radīšanu, par četru vēju iedalīšanu katru savā debespusē, bet ne tikai – darbs vēsta arī par to, kā rodas debesis, bet vēlāk – cilvēks, un kāds ir cilvēka virziens Visumā un dzīvē.

Ļoti plaša un nozīmīga tēma. Bet saki, kāds bijis tavs virziens dzīvē un izglītībā līdz šim? Kas ir zīmīgākais, kas tevi raksturotu?

Jēkabs Bernāts: Nāku no instrumentālistu vides, kas savā ziņā dzirdams arī manā mūzikā. Un instrumentālā pieredze, manuprāt, ir kaut kas unikāls, kas ļoti bieži kormūzikas autoriem izpaliek. Pamatskolā spēlēju vijoli, pirms tam – klavieres, bet vidusskolā – kontrabasu. 

Instrumentālā vide atver citu domāšanas veidu, kā rakstīt mūziku.

Jā, diemžēl mana mūzika ir instrumentāla un patiesībā diezgan grūti [izdziedama], ko apzinos tikai tagad, kad notiek skaņdarba mēģinājumi: saprotu, ka mājās pie datora vai klavierēm šķiet diezgan vienkārši nodungot melodijas, ko esmu uzrakstījis, bet tad, kad tās jānodzied piecdesmit cilvēku korim, saprotu, ka tas nav tik viegli...

Šobrīd tu studē kompozīciju?

Jēkabs Bernāts: Šobrīd Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā studēju kordiriģēšanu pie asociētā profesora Andra Veismaņa. Kompozīciju mācījos pamatskolā pie profesora Andra Vecumnieka, paralēli instrumentu spēlei. Un pirms tam pamācījos nedaudz arī pie Jutas Bērziņas.

Jēkabs Bernāts

Lauma, vai tavs ceļš arī nāk no instrumentālistu vides?

Lauma Kazaka: Patiesībā jā! Tas viss sākās bērnu mūzikas skolā, kur sākumā spēlēju klavieres, bet mani ļoti uzrunāja ģitāra. Sāku muzicēt, spēlējot dažādās grupās, dažādu žanru mūzikas ansambļos – bija gan populārā mūzika, gan mazliet akadēmiskāka. Spēlēju gan ģitāru un basģitāru, gan perkusijas, arī dziedāju. Bet šobrīd esmu absolvējusi Latvijas Mūzikas akadēmiju, iegūstot maģistra grādu, un turpinu studijas doktorantūrā. Mani vienmēr ļoti uzrunājusi un iedvesmojusi kora un vokālā mūzika. Tā pilnīgi noteikti ir viena no manām dzīves atslēgām, kas mani iedvesmo un uzrunā. Un arī kompozīciju man paveicies studēt pie Selgas Mences un Ērika Ešenvalda. 

Kuri zina, kas ir laba kormūzika un paši tādu ir radījuši! Varētu domāt, ka no jums visiem trim sanāktu labs instrumentāls ansamblis, jo arī Raivis Misjuns ne tikai komponē, bet arī spēlē dažādus instrumentus. 

Raivis Misjuns: Pašlaik esmu nonācis balansā starp divām profesijām, kas ir kompozīcija un profesionāla kontrabasa spēle. Specializējos tieši baroka un perioda mūzikas atskaņojumā. Bet man prieks, ka varu piedalīties Latvijas kompozīcijas vidē! Šī ir brīnišķīgā iespēja – rakstīt Valsts akadēmiskajam korim... Šis man būs arī pirmais lielais kora darbs, tā ka ļoti labi saprotu Jēkabu, kurš saka, ka mājās viss skan brīnišķīgi, bet tad nāk dzīvā pieredze, kurā iemācies ļoti daudz ko... 

Bet jums pašiem ir arī praktiska pieredze un zināšanas, kas ir koris…

Lauma Kazaka: Jā, esmu dziedājusi korī un arī piedalījusies Dziesmu svētkos.

Jēkabs Bernāts: Esmu profesionāls dziedātājs jau divarpus gadus Rīgas kamerkorī "Ave Sol", un, starp citu, šajā koncertā dziedāšu piecu cilvēku ansamblītī Riharda Dubras skaņdarbā. 

Raivis Misjuns: Reizēm piemirstu, bet īstenībā ar mūziku sāku nodarboties divpadsmit gadu vecumā, dziedot Rīgas Imantas vidusskolas zēnu korī, jo mācījos mūzikas klasē. Dziedāšana bija pamatā.

Lauma Kazāka

Piecdesmit un vairāk cilvēku koris nav tikai tehniska lieta. Jāsaprot, kas ir šī cilvēku kopuma spēks un enerģētika, jāsaprot, kā apvienot dziedātājus, lai viņi notic tam, kas rakstīts, un dara to labāko. Kā tas ir – rakstīt korim un jo īpaši tādam kā Valsts akadēmiskais koris "Latvija"?

Lauma Kazaka: Pilnīgi piekrītu par kora īpašo sajūtu: to mēs arī ļoti labi varējām redzēt gan šodienas, gan vakardienas mēģinājumā – ka koris ir liels, skaists mūzikas instruments, ko ļoti prasmīgi, ārkārtīgi aizrautīgi, ar milzīgu kaislību uz kvalitāti diriģē Māris Sirmais. Ļoti izbaudu mēģinājumus un to dinamiku, un jūtu, ka man tā būs vēl viena akadēmija, vēl viena noderīga skola, kā rakstīt korim arī turpmāk.

Jēkabs Bernāts: Man vienmēr gribas rakstīt instrumentāli... Tu, Ilze, saki – koris ir piecdesmit un vairāk balsu instruments...

Rakstot savu darbu,  vairāk iedziļinājos katrā individuālajā balsī, un savā ziņā tā ir tāda teksta aleatorika, kas dziedātājiem dod brīvību finālā dziedāt tādu tekstu, kādu viņi vēlas, koncentrējoties vairāk uz to, kādu "garšvielu" viņi kā profesionāli dziedātāji paši var pievienot šī skaņdarba receptei.

Protams, Latvijā reti kuram no dziedāšanas sanācis izbēgt – vai tā būtu Dziesmu svētku kustība vai kas tamlīdzīgs, taču Valsts akadēmiskā kora priekšā tā sajūta ir pilnīgi cita. Šajā ziņā varu piekrist, ka "Latvija" ir instruments. Dziesmu svētkos sanāk visi kori kopā, dzied, mācās dziesmas, bet Valsts akadēmiskais koris... Jā, protams, korim ir ārkārtīgi daudz koncertu un nevar mūsu jaundarbus mācīties visu vasaru, kā mums varbūt pašiem gribētos. Bet pat ja mēs zinām, ka tie bijuši tikai pāris mēģinājumi, mēs visi ļoti labi jūtam, ka koris ir kā viens instruments – visi dziedātāji ir uz viena viļņa šīs mūzikas atskaņošanā.

Raivi, vai komponistam tas nav liels risks – iedomāties, ka koris var visu? Sak’, tagad gan tad es rakstīšu visu iespējamo... Vai tomēr visu laiku nav zemapziņā jāatceras, ka tā ir cilvēka balss, ka tur ir elpa, ka apakšā ir dzīvība, un galu galā arī kora dziedātāji ir pudu pudiem sāls apēduši, atskaņojot simtiem jaundarbu un viņu vērtējums arī ir no svara? Kā tas ir komponistam – sabalansēt savu vēlmi parādīt, ko es varu, ar to, lai tas patiešām būtu ērti izdziedams un dziedātājiem būtu viegli?

Raivis Misjuns: Tie bija pamatnorādījumi, kad rakstīju korim – [ka koris ir] dzīvs organisms, dzīva balss, elpa, visi strādā kopā, spēcīga enerģija. Tie bija pamata parametri. Protams, balsu amplitūda, diapazons un viss pārējais. Bet es tomēr arī ļāvu sev teikt – raksti, kā vēlies, raksti, ko gribi. Protams, ievērojot Valsts akadēmiskā kora repertuāru, tā lielo, kuplo, skaisto skaņu, kas tam raksturīga, dziedot lielās un mazās formas garīgo mūziku. Tā ka koncentrējos tieši uz to – kā izpētīt amplitūdu, sadalot arī kori vairākās divīzijās un nepieķerties tikai četrām balsīm, cerot, ka tas arī tā ieskanēsies viņu balsīs.

Raivis Misjuns

Raivim vēl pirmais mēģinājums ir priekšā – tikko esi ieradies Latvijā. Bet Jēkabs un Lauma jau pirmās ugunskristības ir pārdzīvojuši. Kādas bija kora "Latvija" dziedātāju acis, rokās notis paņemot?

Lauma Kazaka: Mirdzošas! (smejas) Ļoti interesanti! Mana skaņdarba nosaukums ir "Unde bella?" jeb tulkojot no latīņu valodas – "No kurienes kari?". Man pašai šķiet, ka tas ir ļoti nozīmīgs jautājums, kas izskan šajā darbā. Bet, lai nepadarītu šo jautājumu drūmu, pati mūzika, domāju, ir diezgan gaiša un harmoniska. Man ļoti interesanti bija vērot, kā šai gaišajai, harmoniskajai mūzikai var piešķirt spilgtus akcentus tieši kora dziedātāji. (..)

Garīgās mūzikas festivāla jaundarbi allaž ir ar sakrāliem tekstiem. Lauma, Raivi, kā notika teksta izvēle jūsu darbiem? Jēkabs jau izstāstīja par Ovīdiju un "Metamorfozēm". Kā nonācāt līdz tekstam, ko izvēlēties saviem jaundarbiem?

Raivis Misjuns: Kādu laiciņu meklēju. Man iznāca gandrīz vai atsevišķi komponēt mūziku no teksta, kas ir ļoti interesanti, jo zinu, ka ir komponisti, kuri bez teksta nevar – viņiem vajag iziet no teksta un fonētikas. Bet es kaut kā zināju to noskaņu un tekstu drīzāk piemeklēju. Negribēju izmantot tradicionālo liturģisko tekstu latīņu valodā, tāpēc savam draugam teologam prasīju, lai viņš man iesaka kādus nestandarta, mistiskākus autorus, un tā pie manis nonāca 16. gadsimta spāņu katoļu mistiķa Svētā Jāņa no Krusta darbs "Dvēseles tumšā nakts" jeb "Noche oscura", kas mani ļoti uzrunāja. Tas ir ļoti poētisks teksts, kas runā par dvēseles ceļu uz apgaismību, bet interpretēt to var visādi, jo tas sarakstīts abstraktā valodā, ar nedaudz romantisku ievirzi, mazliet tā kā Zālamana Augstā dziesma, ja tā var salīdzināt. Mani tas ļoti uzrunāja, un es domāju – skaisti, šo es ielikšu skaņās un noskaņās, un ir rezultātā sanākusi apjomīga meditācija par šo tekstu.

Un kādā valodā? 

Raivis Misjuns: Spāņu valodā. Sākumā man likās – jā, vai vispār esmu dzirdējis Valsts akadēmisko kori „Latvija” dziedam spāņu valodā? Apjautājos, un sapratu, ka profesionālam korim tā nav nekāda problēma, protams.

Lauma, Jēkab, kādā valodā ir jūsu darbi?

Lauma Kazāka: Es ļoti vēlējos izmēģināt spēkus latīņu valodā – man tas šķita Garīgās mūzikas festivālam ļoti piemēroti, līdz ar to iedziļinājos latīņu valodā, konsultējos ar Ventu Zvaigzni, kurš ir liels šīs valodas speciālists, un viņš man palīdzēja ar izrunu, jo tekstu vajadzēja mazliet pielāgot.

Tekstu izvēlējos tā: kad pirmajā telefonsarunā runājām ar diriģentu Māri Sirmo, pajautāju viņam, kas īsti ir garīga satura teksts – kā man par to domāt. Un tad viņš teica – garīgums slēpjas emocijās un cilvēka dvēselē.

Sapratu, ka jāmeklē tāds teksts, kas mani šobrīd emocionāli uzrunā. Un kaut kā intuitīvi nonācu pie tā, ka tā varētu būt Jaunā Derība. Jēkaba vēstulē atradu pamatideju ar centrālo jautājumu un tad pēc sajūtas arī meklēju citus fragmentus no citu apustuļu darbiem, lai izveidotu kopīgu stāstu. 

Un kāds ir šis stāsts?

Lauma Kazāka: Stāsts ir ļoti duāls. No vienas puses, tas vēsta par bagātībām, kas ir pieejamas katram cilvēkam – pārnestā nozīmē. No otras puses, dziesma arī runā par kariem, kurus cilvēki veic. Atkarībā no tā, kāds idejiskais akcents izskanēs koncertā, būs vai nu filozofija par to, kā neizvēlēties kara ceļu, vai arī vairāk uzsvērsim bagātības ideju – tad varbūt pamanīsim tās labās lietas, kas ir visapkārt.

Jēkab, ko Ovīdijs saka tādu, kas šodien tev liekas aktuāls?

Jēkabs Bernāts: Ļoti precīzs jautājums, uz kuru man savā ziņā ir precīza atbilde.

Visa patiesība manā darbā atklājas pašā pēdējā teikumā, kurā ļauju māksliniekiem brīvību dziedāt to, ko viņi vēlas.

Bet pēdējais Ovīdija teksta fragments, ko izvēlējos, ir cilvēku salīdzinājums ar dzīvniekiem: dzīvnieki liec galvu pret zemi, bet cilvēks ceļ galvu pret debesīm un raugās Visumā, Ovīdija kontekstā – tieši zvaigznēs. Es to uztveru mazāk kā garīgu lūkošanos augšup, bet drīzāk ļoti burtiski: skaņdarba tapšanas laikā, jūnija sākumā, ļoti aktuāls bija Džeimsa Veba kosmosa teleskops, un tad nu uz šo tekstu skatījos tieši caur šādu prizmu – ka cilvēks raugās Visumā caur teleskopa acīm, salīdzinot ar dzīvnieku, kurš liec galvu pret zemi. Jūnija pirmajās divās dienās Veba teleskops veica kalibrācijas darbus mērinstrumentiem. Manā "burbulī" visa pasaule tam sekoja līdzi, bet pieņemu, ka citos burbuļos tas ir mazāk aktuāls temats. Bet es pats tajā laikā pēkšņi atklāju par Džeimsa Veba teleskopu, tāpēc darbu uzrakstīju divās dienās. Tas gan arī bija diezgan raibs process, jo

uzrakstīju apmēram desmit minūšu garu skaņdarbu, no kurām man patika tikai pēdējās divas minūtes, un sapratu, ka tieši tās arī ir tas mans tīrākais rokraksts.

Tad nu pārrakstīju visu skaņdarba sākumu vēlreiz, lai noskaņa būtu līdzīga finālam, un to arī manā darbā varēs just – ka varbūt bijusi zināma problemātika ar skaņdarba tapšanu, bet, manuprāt, tagad diezgan skaisti tiekam līdz finālam, līdz zvaigžņu aplūkošanai.

Jēkabs Bernāts

Raivi, un kāds ir tavas mūzikas tapšanas process? Vispirms domāšana, vai arī viss sākas ar nošpapīru? 

Raivis Misjuns: Domāšanas ir diezgan daudz, arī diezgan daudz problemātikas un baltās lapas moments, kad stāvi un nezini, kas tevi priekšā gaida. Tā ka pavisam noteikti gāja dramatiski – kā vienmēr. (smejas) Protams, kad process sākas, kad teksts atrodas, kad ieej tajā visā, tad paliek ļoti interesanti. Ar kora mūziku vispār ir interesanti. Mani tik ļoti iedvesmojuši koncerti, uz kuriem savulaik, kad mācījos Dārziņskolā, pats gāju – biju uz Valsts akadēmiskā kora "Latvija" Garīgās mūzikas festivāla koncertiem, klausījos jaundarbus un atklāju sev Arvo Pertu, Džonu Taveneru… Un tagad man ir pašam iespēja rakstīt! Absolūti brīnišķīgi! Ļāvu sev rakstīt bez iekšējās cenzūras – kā sajūtas un teksts mani virza, uzticējos arī tekstam. Tā arī process turpinājās.

Lauma, kā jums? 

Lauma Kazāka: Esmu cilvēks, kurš sāk ar tekstu. Ļoti mīlu dzeju un arī pati veidoju dažādas dzejas un mūzikas projektus, līdz ar to teksts ir tas, kas man iedod radošo impulsu. Un tad, kad esmu uzķērusi centrālo ideju, ko sajūtu kā savu, tad nākamais solis ir forma.

Laikam esmu formas cilvēks: ka iekšēji ieskicējas dziesmas forma – sākums, beigas un kaut kur ir nojaušama kulminācija. Un tad tas radošais process ir tāds: parasti komponēju pie klavierēm, klausos, vienmēr arī ļoti dziedu līdzi – man ļoti svarīgi dzirdēt, kā tas viss izklausās.

Un tad ir jautājums, kā savu sajūtu formu aizpildīt ar nošu saturu. Tas ir ļoti interesants process.

Jums vienīgajai darbs ir a cappella. Vai nebija vēlēšanās likt klāt papildspēkus?

Lauma Kazaka: Šī koncerta kontekstā tas būs ļoti interesanti, ka mīsies a cappella darbi un dažādi instrumenti, bet viens no Jēkaba Jančevska darbiem būs vīru korim – būs ļoti krāšņa programma. No sākuma man bija ideja, ka varētu iesaistīt čellu, kas ir viens no maniem mīļākajiem mūzikas instrumentiem. Bet tad man šķita, ka, pirmkārt, vēstījums varētu ļoti labi nolasīties tieši a cappella versijā: iztēlojos kora "Latvija" skanējumu Doma baznīcas velvēs un to, cik skaisti tur būs – gan klusās vietas, gan krāšņās vietas. Otra doma bija tāda, ka varbūt šo skaņdarbu tomēr pēc tam būs vieglāk atskaņot, ja tas būs a cappella. 

Lauma Kazāka

Jēkab, kas nāks tev talkā?

Jēkabs Bernāts: Precīzu sastāvu, kas izpildīs manu skaņdarbu, uzzināju pirms pāris dienām. Jo skaņdarba finālā esmu atļāvis diriģentam izvēlēties, kādi instrumenti spēlē to vienas takts motīvu, kas atkārtojas, ja nemaldos, 32 reizes, līdz nonākam līdz fortissimo kulminācijai, pakāpeniski pieaugot. Nupat līdz galam izlēmām, ka tie būs zvaniņi un sitaminstrumenti. Mazliet apjuku, kad sapratu, ka Laumas skaņdarbs ir a cappella, jo arī es savējo biju iecerējis kā a cappella darbu, kuru patiesībā var izpildīt tieši tā – tad vienkārši varbūt tas beigu kāpinājums būtu mazāk intensīvs. Bet man patīk dot māksliniekiem brīvību – izvēlēties, kādas tās beigas uztaisīt. Jo, manuprāt, arī kāda konkrēta instrumenta izvēle vai kas cits, kas partitūrā tiek ierakstīts kā obligāts, uzliek lieku zīmogu. Ja koris "Latvija" šo skaņdarbu dziedātu, piemēram, pēc 20 gadiem, tas būtu cits koris – skaņa būtu cita. Man patīk domāt, ka rakstu šo skaņdarbu šībrīža sastāvam ar šībrīža iespējām, bet arī ar domu šīs iespējas pamainīt un veikt kādus labojumus partitūrā, kas varbūt nav tik populārs lēmums mūsdienās, kad mums kā izpildītājmāksliniekiem gribas sekot visam partitūrā ierakstītajiem sīkumiem. Man gribas dot brīvību šī skaņdarba interpretiem un atskaņot šo darbu tā, kā diriģents vēlas.

Lauma Kazaka:

Mēģinājumu procesā diriģents Māris Sirmais uzsvēra – eksperimentējiet, esiet drosmīgi, esiet radoši, piedāvājiet savas idejas! Tā kā arī viņš ir ļoti atvērts šim radošajam, dzīvīgajam procesam.

Jēkabs Bernāts: Savā ziņā man tas atsauc atmiņā to, kas notika ar kamerkori "Ave Sol" septiņdesmitajos gados, kad koris Imanta Kokara vadībā aicināja komponistus eksperimentēt, un savā ziņā šī stafete tagad ir nodota korim "Latvija". Šobrīd varbūt nav tā situācija kā toreiz, kad nebija mūzikas, ko kvalitatīvi atskaņot. Tagad, man liekas, situācija ir pretēja. Bet mani ļoti iepriecina tas, ka jaunajiem komponistiem dod iespēju rakstīt jaunu mūziku un eksperimentēt ar profesionālu dziedātāju balsīm.

Raivis Misjuns

Raivi, jums noderēs pat Rīgas Doma varenās ērģeles!

Raivis Misjuns: Arī es gluži smieklīgā kārtā domāju, ka darbs būs a cappella, bet kaut kā rakstīšanas procesā jutu, ka instrumenti, kurus izvēlējos – orķestra zvani un basa bungas – būs pilnīgi pretstati: zemes enerģija un debesu enerģija. Pavisam minimāli pievienoju arī ērģeles, ko spēlēs Aigars Reinis – tas būs kā pavadošais elements korim fonā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt