“Pirmos piecus gadus nodzīvoju Grācā, studējot džeza dziedāšanu Grācas Universitātē, bet pēdējos piecus gadus pavadīju laiku Ņujorkā, darbojoties turienes džeza klubos. Kopš atgriešanās pagājušā gada jūnijā noticis viss kaut kas – esmu sākusi strādāt Rīgas Doma kora skolā un uzņēmusies darbu ar manu brīnišķīgo gospeļu kori. Tas ir koris, kas apvieno gan džeza, gan mūziklu nodaļas jauniešus, un ne tikai dziedātājus, bet arī instrumentālistus," atklāj Una Stade.
Kā uz Ņujorkas darbīgās džeza dzīves fona izskatās Latvija? "Latvija izskatās lieliski! Protams, ir, kur augt, bet domāju, ka mēs gluži nepretendējam no koru lielvalsts pēkšņi kļūt par džeza lielvalsti,” atzīmē Stade. “Protams, Ņujorkā džezs ir ļoti, ļoti koncentrēts, to var dzirdēt daudz kur un ļoti bieži, un mākslinieki ir tiešām fantastiski. Tomēr arī šeit esmu redzējusi labus koncertus un satikusi daudzus paziņas no Ņujorkas."
Arī pati Una Stade ik pa laikam uzstājas gan džeza klubā "Trompete", gan citviet. Un arī viņa pati savulaik mācījusies Rīgas Doma kora skolā.
"Joprojām daudzi cilvēki visā pasaulē ir ļoti pārsteigti par līmeni, kādā bērni no Domskolas nāk uz augstskolām. Mūsu studenti ir Grācā, Nīderlandē, Vīnē, Bērklija Universitātē Ņujorkā. Līmenis ir ļoti, ļoti labs.
Tieši tāpēc man ir milzīgs prieks strādāt ar gospeļu kori, jo tie jau ir profesionāli mūziķi. Turklāt korī iesaistās arī džeza instrumentālisti – sākumā viņi visi pauda vēlmi, ka droši vien labāk gribētu spēlēt savus instrumentus gospeļu kora kontekstā, tomēr beigu beigās tā nu ir sanācis, ka puiši un dažas meitenes, kuras ir saksofonistes un pianistes, arī dzied, tāpēc mūziķus, kas ar mums spēlē, jāņem tā kā no malas," sirsnīgi pasmaida Stade.
Vaicāta, vai gospeļu koris pirms viņas ierašanās skola jau bijis, dziedātāja atklāj: "Pirms šī gospeļu kora bijuši citi sastāvi – no maza ansambļa tas izaudzis līdz lielākai vokālai grupai, līdz beidzot mūsu ir tik daudz, ka nolēmām sevi saukt par gospeļu kori. Iepriekš bijuši citi vadītāji, bet pārmaiņu rezultātā to pārņēmu es."
Gospeļu kora skaņa ir savdabīga – tā ir citādāk veidota, tas vairs nav klasiskais kora skanējums. Te ir cita enerģija, degsme, citi paņēmieni. "Šī ir ļoti plaša tēma – un man liels prieks tieši par to, ka tā skaņa ir mazliet citādāka,” stāsta Una Stade un atklāj, kā pati aizrāvusies ar gospeļu dziedāšanas lietām. "Mana iedvesma nāk no dzīves Ņujorkā –
svētdienās parasti braucu no Bruklinas līdz pat Hārlemai, uz kuru gāja divi vilcieni. Viens no tiem mani uz Hārlemu aizveda daudz par agru, bet otrs – daudz par vēlu.
Sāku braukt ar to, kas aizveda daudz par agru. Lai cik jocīgi tas nebūtu, Hārlemā – pilsētā, kas nekad neguļ – svētdienu rīti ir ļoti, ļoti klusi. Tā nu reiz pastaigājos pa rajonu un dzirdēju, ka no kaut kurienes skan ļoti skaļa mūzika. Atklāju milzīgu baznīcu ar balkonu, kas bija pilns ar melnādainajiem ļaudīm - brīnišķīgu gospeļu kori un slavēšanas grupu. Tas kļuva par manu rituālu – svētdienās doties uz turieni.
Atgriežoties Latvijā, bija skaidrs, kā jāskan kārtīgam gospeļu korim.
Protams, nākam no latviešu kora vidus, un, lai gan skaņa nav tik krasi atšķirīga, tieši enerģija ir tā, ko visvairāk cenšos dabūt bērnu acīs, un lai tā būtu arī sadzirdama publikā. Mēs ne tikai cenšamies visu līdzeni un skaisti nodziedāt, bet nebaidāmies arī no skaļākiem saucieniem, solistiem, džezīgākām harmonijām."
Kādas īsti ir lielākās atšķirības? "Atšķirība ir gandrīz nekāda un vienlaikus – ļoti liela. Harmoniski džezam esam pietuvojušies no klasiskās mūzikas, un no kora viedokļa balsvedība ir gandrīz tāda pati, atšķirība ir tikai skaņas veidošanā – tā ir daudz asāka, frontālāka. Lielākoties dziedam angliski, un cenšos, lai viņiem visu laiku būtu jautri. Diriģēšanu mācījusies neesmu, un sākumā koncertos nemaz negribēju stāvēt kora priekšā," neslēpj Stade.
"Bet mentalitāte latviešu bērniem ir cita – viņiem ir drusku bail, un diemžēl vai par laimi viņi neapšaubāmi dzied labāk, ja stāvu viņiem priekšā.
Vai to var nosaukt par diriģēšanu, tas ir cits jautājums. Es sevi saucu par kora vadītāju. Diriģēšana man vēl jāmācās un šajā ziņā jāaug. Mēs visi mācāmies un augam."
Pagaidām koncertu vēl nav bijis daudz, bet nākošā sezona jau izskatās daudz aizņemtāka.
"Mūsu debija bija Rīgas Doma kora skolas Ziemassvētku koncertā, un domāju, ka tas viss bija un ir liels pārsteigums visiem – mūsu skolas kontekstā tas ir kaut kas jauns, neredzēts un nedzirdēts."
Garīgās mūzikas festivāla ietvaros gospeļu kori dzirdēsim vienā koncertā kopā ar amerikāņu džeza dziedātāju Vanišu Gūldu.
"Abas esam satikušās vairākkārt Ņujorkas džeza klubos – viņai ir brīnišķīgs tembrs! Kad mani uzrunāja kora "Latvija" direktors Māris Ošlejs, viena no pirmajām idejām bija uz Latviju atvest tieši Vanišu. To, kāda būs programma, nezinu, un tas ir pārsteigums, jo viņa ļoti bieži maina savas programmas, bet noteikti varam sagaidīt džezu. Viņa raksta arī pati savas dziesmas, no kurām dažas esmu dzirdējusi."
Viņas iedvesmas avoti ir Ella Ficdžeralda, Nina Simone. "Ar gospeļu mūziku Vaniša gandrīz nemaz sevi neasociē, viņa vairāk ir džeza dziedātāja, lai gan pēc būtības jau tas ir teju viens un tas pats, jo džezs taču radies no garīgās mūzikas apspiestības.
Uzskatu, ka džezs ir ļoti garīga mūzika neatkarīgi no tā, cik laicīgs teksts pielikts klāt. Tā vēsture ir ļoti, ļoti bagātīga, sāpīga, neapšaubāmi – ļoti reliģiska.
Katru reizi, Vanišu klausoties, mani pārņem siltums, jo viņai ir ļoti patīkams un dziļš tembrs. Viens no iemesliem, kāpēc mēs izvēlējāmies tieši viņu, ir arī tas, ka dzirdēju pāris dziesmas, ko viņa izpildīja džeza klubā – man vienmēr ļoti svarīgi šķitis tas, cik ļoti cilvēks pievērš uzmanību dziesmas vārdiem un izstāsta stāstu. Un viņa to izdara brīnišķīgi. Tā nav tikai dziedāšana dziedāšanas pēc – tas tiešām ir darbs ar atdevi, ar mīlestību pret mūziku, ar cieņu pret gan saviem kolēģiem, gan pret klausītāju."
Kopā ar Vanišu uzstāsies taustiņinstrumentālists no Somijas. “Viņi abi kopā spēlējuši Ņujorkā, bet Tomo tagad daudz dzīvo Latvijā. Viņš arī bija tas, kurš izvēlējās pavadošo sastāvu – Tomo muzicējis kopā ar daudziem latviešiem un zina, ko izvēlēties. Koncertam viņš sakombinējis labāko iespējamo sastāvu. No latviešu mūziķiem basu spēlēs Toms Poišs, bungas – Ivars Arutjunjans. Tie ir mūziķi, ar kuriem arī es esmu uzstājusies. No viņiem varam sagaidīt tikai to labāko."
