Diena sākusies

Un debesis jau ir citas. Saruna ar trompetistu un fotogrāfu Jāni Porieti

Diena sākusies

Ceļā uz rožu dārzu. "LNSO vasarnīca" pirmo reizi durvis ver Ventspilī!

Gandrīz mikroķirurģija. Saruna ar Mārtiņu Krastiņu, kurš restaurējis Kalniņa 4. simfoniju

Gandrīz mikroķirurģija. Saruna ar Mārtiņu Krastiņu, kurš restaurējis Kalniņa Ceturto simfoniju

7. augustā Rīgas Skaņu ierakstu studija no saviem arhīviem publicējusi Imanta Kalniņa Ceturto simfoniju jaunā, restaurētā versijā, un šobrīd tas pieejams "Spotify", "iTunes", "Amazon Music", "Youtube" un vēl citās digitālajās platformās.

Ieraksts tapis 1973. gada 13. oktobrī Rīgas Skaņu ierakstu studijā, pašreizējā Reformātu baznīcā Rīgā, Alksnāja ielā 3, un līdz šim publiski bijis pieejams tikai Rīgas skaņuplašu fabrikas "Melodija" izdotajās skaņuplatēs.

Tajā piedalās Latvijas televīzijas un radio orķestris (tagad – Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris) un diriģents Leonīds Vīgners, kā arī perkusionists Vladimirs Boldirevs. Ieraksta mākslinieciskais vadītājs – Aleksandrs Grīva, skaņu režisors – Jāzeps Kulbergs, ieraksta inženieris – Vilnis Kaksis.

Ierakstu no oriģinālajām magnetofona lentēm 2020. gada maijā restaurējis Mārtiņš Krastiņš, kuru uz sarunu aicināja Latvijas Radio 3 "Klasika", lai runātu par ideju, ka vecie ieraksti ir "jāglābj", par restaurācijas procesu un arī nākamajiem restaurācijas projektiem.

Inga Žilinska: Ko nozīmē restaurēt šādu ierakstu, ko līdz šim varējām klausīties tikai Rīgas skaņu studijas izdotajās platēs?

Mārtiņš Krastiņš: Kopš šī ieraksta tapšanas jau pagājuši četrdesmit septiņi gadi, un, lai arī šis ieraksts skaitās Latvijas kultūras kanonā iekļauts skaņdarbs, vienīgā iespēja dzirdēt tieši šo oriģinālo 1973. gada versiju ir bijusi, klausoties to "Melodijas" skaņu platē. Tā nekad nav bijusi izdota kompaktdiskā. Lai gan ir arī 1998. gada ieraksts ar Ievu Paršu un vēl 2009. gada oriģinālās versijas atkārtojums.

Tātad jūs ķērāties klāt šim 1973. gada ierakstam. Kur tas tika veikts, kādā formātā tas līdz šim pastāvēja un kādā formātā tas būs pieejams?

Labā ziņa ir tāda, ka

visi ierakstu oriģināli, kas tapa Rīgas skaņu ierakstu studijā skaņuplašu fabrikas "Melodija" vajadzībām, ir palikuši Rīgā. Tātad viss, kas savulaik iznāca skaņuplatēs, uz Maskavu tika sūtīta ražošanas kopija. Un šie oriģināli ir Valsts arhīvā Rīgā.

Pie mums ir lentes, un šī konkrētā darba lente ir jau nepilnus 47 gadus veca, tā joprojām skan lieliski. To var dzirdēt arī šajā ierakstā. Cilvēkiem, iespējams, ir aizspriedumi par lentēm, kasetēm, ka tās ātri sabojājas – tas iespaids nācis no tā, kā "uzvedās" patērētājiem paredzētās lentes – kasetes pēc desmit gadiem patiesi skan ar tādiem caurumiem. Bet profesionālajām lentēm, kas tika lietotas profesionālu ierakstu veikšanai ar domu, ka tām ir arī jāuzglabājas, nav nekādu nopietnu bojājumu. Pirmkārt, tās ir glabātas pareizos apstākļos, nav atskaņotas ēterā, tās vienkārši ir gaidījušas brīdi nākamajam atskaņojumam.

Jā, un tas brīdis šobrīd ir pienācis. Kāds bijis tehniskais ceļš. Jūs ņēmāt lentu un tad to pielāgojāt digitālajai versijai?

Tas ir mazliet citādāk. Pirmkārt, Skaņu ierakstu studijas sadarbība ar Latvijas Valsts arhīva Kinofotofonodokumentu arhīvu ir vēsturiska – 90. gadu beigās tika noslēgta vienošanās, ka visi oriģināli nonāk valsts arhīvā, bet, tā kā Rīgas Skaņu ierakstu studija privatizācijas kārtā ir producents, Rīgas skaņu ierakstu studija joprojām drīkst lietot šīs lentes savām vajadzībām, izņemot no arhīva un nododot atpakaļ. Uz šādas vēsturiskās vienošanās pamata tad arī tika uzsākts darbs, paceļot augšā un digitalizējot ar mūsdienīgākām tehnoloģijām, nekā to darījām 90. gadu vidū – es domāju, tieši digitālajā ziņā, jo analogajā ziņā tie Šveices magnetofoni, kas ražoti 80. gadu sākumā un vidū, ir labākais, kas ir noticis ar lenšu atskaņošanu vai ierakstu. Vēlāk digitālās tehnoloģijas vienkārši apēda visu pārējo, un šī joma nomira.

Mēs lietojām "Študera" magnetofonu – veco, labo lenšu magnetofonu, kas laika gaitā atzīts par labāko –

tas faktiski ir tas pats, tāda pati tehnika, uz kādas šis ieraksts veikts – faktiski tas ir dzīvais ieraksts ar montāžām, salīmētas montāžas vietas ar daļām, vienkārši stereo ieraksts, dzīvais mikss no tā, kas notika ierakstu studijā – Reformātu baznīcā, tajās pašās telpās, kur joprojām mājo Rīgas skaņu ierakstu studija un ik pa brīdim joprojām veic jaunus ierakstus.

Bet kā jūs varat dabūt lentes skaņu digitālā versijā? Kādā veidā analogā skaņa pārtop?

Atskaņojot oriģinālo lenti ar studiju kvalitātes konvertoriem, dabūjot iekšā analogo signālu datorā, augstas izšķirtspējas ciparu formātā, arhīvu kvalitātē, kas ir sešreiz augstāka par kompaktdiska kvalitāti. Šajā izšķirtspējā notiek arī restaurācija. Kas ir restaurācija? Tur ir mazliet zinātniska pieeja, jāveic pētnieciskais darbs, lai saprastu, kā ir tapis šis ieraksts, kādas ir tā īpatnības, kādas ir vājās vietas, un jāsaprot, kādi ir defekti, kas bijuši neizbēgami, no kuriem vienkārši inženieri nevarēja analogajā vidē tai laikā tikt vaļā, viņi vienkārši tika atstāti tur. Vai ir kaut kādi defekti, kurus nevajadzētu uztvert par defektiem.

Jūs to noskaidrojāt ar ausi, vienkārši klausoties?

Gan – gan. Gan runājot ar inženieriem, kas bijuši klāt šī skaņu ieraksta laikā, bet galvenokārt – saprotot procesu, kā tapa ieraksts. Un kas ir tas, kas mums ir palicis uz lentes. Saprotot, kas ir šis ieraksts tehniski un kādos apstākļos tas tapis, un saprotot, kur un kā mēs to atskaņosim un ar ko tas sacentīsies, ja mums ir blakus, piemēram, "Deutsche Grammophon" ieraksti – tad kā šis ieraksts izklausīsies salīdzinājumā ar tiem. Arī tas ir jāņem vērā. Restaurācijas procesā tiek salaboti tie defekti, kas ir palikuši un kurus inženieri ar tā laika tehniku nav varējuši izlabot – tās, piemēram, ir līmes vietas, kas mūsdienu digitālajā montāžā nav dzirdamas.

Šajā darbā ir ļoti daudz līmējumu vietas – nomainās krāsa.

Piemēram, konkrētam posmam tiek ieskaņotas trīs versijas, un tiek atzīts, ka tieši trešā versija sanākusi vislabāk, un tiek ielīmēta tieši šī versija. Tā ka šis ieraksts ir diezgan montēts. Vinila platē to nevar tik ļoti dzirdēt, jo tur ir sava neliela degradācija, kas notikusi, bet digitālajā versijā, kas skan tāpat kā oriģināls, var pamanīt, ja zina, ka tādas vietas ir. Tātad šie labojumi ir ar līmējuma vietām – tādi mikroķirurģiski momentiņi, kur ir kaut kādi lentes defekti notikuši, kur uz īsu brīdi pazūd skaņas līmenis kādam kanālam. Un tad ir tembrāli ļoti konservatīvi labojumi kopumā – minēju tos "Deutsche Gramophone" ierakstus, kas salīdzinoši krāsu ziņā izklausās līdzīgi, mūsdienīgi, tā ka nav tā, ka viens ir ļoti spalgs un nav iespējams klausīties, un otrs šķiet ar tādu pilnu ķermeni, patīkams. Pēdējais posms ir māsterēšana ,bet to esmu veicis ļoti, ļoti konservatīvi. Visu šo procesu veicu tā, lai tā nebūtu mana versija par šo darbu, bet lai tā tiešām būtu restaurācija – tā, kā inženieri oriģinālvariantā ir paredzējuši.

Cik ilgu laiku šīs simfonijas restaurācija jums aizņēma?

Aptuveni nedēļu.

Pats Imants Kalniņš ir dzirdējis gala versiju?

Domāju, ka nē. Nākamajā dzimšanas dienā tas viņam būs viens no pārsteigumiem.

Ja restaurācijas process netiktu veikts, vai lentē, stāvot turpat Rīgas skaņu ierakstu studijā, šī simfonija saglabātu savu kvalitāti, vai tomēr ar laiku lente kā analogs ieraksts tomēr bojājas?

Lentei ir gandrīz četrdesmit septiņi gadi – pagaidām tai nopietnu bojājumu nav. Aptuveni sešdesmito gadu vidū lentes pamatne bija tāda, ka bija atrasta pareizā formula – no šī laika tās diezgan labi saglabājas. Protams, jautājums, kāda lente izmantota – sešdesmito gadu sākumā tika izmantoti Vācijas Demokrātiskās republikas ražojumi. Vēlāk parādījās padomju ražojums "Svema", kas bija veidots uz Rietumvācijas licences bāzes. Bija nopirkta pareizā formula – tās arī joprojām skan labi, bet

pašiem svarīgākajiem ierakstiem tika izmantotas Rietumvācijas "Basf", kas saglabājušās vislabāk.

Kur esat savas zināšanas radis un smēlis, jo tās ir pārāk specifiskas  mikroķirurģiskas, ko var uzzināt tikai skaņas izpētes un darbošanās procesā. Esat mācījies skaņu režiju, vai arī tā ir iekšēja vēlme un liela interese  dzirdēt labu skaņu?

Tas sācies no brīža, kopš sevi atceros. Lenšu magnetofons man bijis mājās no divu gadu vecuma – to atceros. Bet svarīgākais nav formāts.

Jau no bērnības esmu sapņojis kļūt par diskžokeju – spēlēt mūziku pasākumos.

Tas savukārt saistīts ar to, ka jāsagādā ieraksti tādā formātā, lai tos varētu atskaņot – tātad jāapgūst ierakstu pārrakstīšanas process. Un tas mani interesē jau no 7 gadu vecuma.

Tā man bijusi tāda misijas apziņa, ka ieraksti, kas skaņuplatēs, ir jāglābj, jo tas ir vienīgais, kas palicis no šiem ierakstiem.

Tas varēja būt 12 gadu vecumā, kad tos sāku digitalizēt – tīrīju ārā plates sprakšķus un ātri vien sapratu, ka digitālā apstrāde nav perfekta un patiesībā visas trokšņu slāpēšanas ierakstos bojā visas smalkās detaļas.

Tā bija pašiniciatīva?

Tieši tā – lai pasākumos būtu pašam savs repertuārs, ko atskaņot. Sagatavoju ierakstus atskaņošanai, tai skaitā no platēm, no radio. Agrīnajā posmā uztrenēju ausi uz tām mazajām detaļām, kas tīri tehniski veido ierakstu. Jo par lielākām lietām sapratne nāca vēlāk. Bet ar to, kā apstrādāt ierakstu, nodarbojos jau no trīspadsmit gadu vecuma.

Savulaik rakstīju Guntaram Račam vēstuli par to, kā skan pāris izdotie maestro Raimonda Paula ieraksti – ka tur ir pārāk daudz trokšņa un lietota slāpēšana, kas klusajās vietās apēd mazās detaļas.

Un rodas sajūta, ka ierakstam ir uzlikta sega?

Jā, jā, tieši tā. Kad 2001. gadā notika Raimonda Paula diskogrāfijas pārizdošana, sapratu, ka eksistē labākas versijas nekā skaņuplates. Šī doma palika prātā. Kad bija iespēja iepazīties ar skaņu inženieriem, tiekoties Rīgas Skaņu ierakstu studijā, secinājām, ka ne visus tas interesē, bet man tas ļoti interesēja. Secinājām, ka šie ieraksti joprojām ir, un labā ziņa ir tāda, ka šie ieraksti ir Rīgā. Iepazinos ar Vilni Kaksi, kurš joprojām ir Rīgas Skaņu ierakstu studijas labais mājas gariņš – paldies viņam par visu šo stāstu, kāpēc esmu šeit. Par viņa labvēlību un ticību tam, ka cilvēkiem ir labi nodomi.

Tas nozīmē, ka jūsu restaurācijas procesu vienkārši veicat tāpat vien?

Šobrīd jā. Kā es saku, tā ir tāda misijas apziņa, kas man bija jau padsmitgadnieka laikos, ka jāglābj plates. Šis rezultāts arī ir simtprocentīgi mana iniciatīva, kāpēc tas ir noticis. Domājot par to, ko tālāk ar to darīt... Ja paskatāmies atpakaļ uz faktiem – pēdējais presējums vinila platē šim ierakstam iznācis pirms četrdesmit gadiem, tas nav pieejams, bet tas ir fantastisks – manuprāt, labākā interpretācija šim darbam, kāda ir. Negribu neko sliktu teikt par cilvēkiem, kas piedalījušies vēlākos ierakstos, bet man šī versija strādā visspēcīgāk – Vīgnera nopietnā, traģiskā pieeja šim darbam, kā viņš to ir uztvēris – tā strādā visspēcīgāk.

Šai versijai ir tiesības tikt dzirdētai, par spīti tam, ka ceturtā daļa nav ar vokālu, kā oriģināli bija iecerēts. Emocionāli šī ir visspēcīgākā versija instrumentālajā ziņā.

Ko šobrīd var darīt ar restaurēto vai izdosit to vinila platē vai kompaktdiskā?

Vinila plate ir labs formāts. Nedrīkstu teikt, ka neesmu vinila plašu atbalstītājs. Uz mani tad skatītos dīvaini. Vinila formāts ir ļoti interesants formāts savas būtības dēļ. Bet, skatoties no skaņas un detaļu pārneses viedokļa, akadēmiskajai mūzikai kompaktdisks jeb digitālais formāts kā tāds ir daudz piemērotāks formāts. Neizslēdzu, ka sadūšosimies un būs cilvēki, kas būs gatavi iesaistīties kādam kompaktdisku metienam. Kā zināms, arī kompaktdisku atskaņotāju vairs nav tik daudz...

Bet galvenais – no piektdienas šis ieraksts ir pieejams pat "Youtube" – tātad ļoti demokrātiski. Un beidzot klausāms tādā kvalitātē, par kuru nav kauns.

Tas nav kārtējais variants, kur kāds ielicis apšaubāmu skaņuplašu atskaņotāju versiju.

Šis tiešām ir no tik oriģināla izejas avota, cik vien iespējams. Tā bija lenta, kas griezās brīdī, kad orķestris spēlēja – pats, pats tuvākais izejas avots.

Kuras vēl no platēm jūs esat izglābis jau līdz šim?

Pieminēju jau Raimonda Paula agrīnos ierakstus. Ir sagatavotas Paula pirmo dziesmu programmas, kuras savulaik tika atskaņotas dzīvajā. Kad sākās Raimonda Paula dziesmu fenomens, tas bija 1968. un 1969. gadā – ar Margaritu Vilcāni, Zdzislavu Romanovski, sieviešu vokālo ansambli, kura dalībniece bija arī 22 gadus jaunā Nora Bumbiere –, tika spēlēti neskaitāmi koncerti. Šī pati pirmā programma šogad iznāks divās skaņuplatēs vienā komplektā – arī šādā pašā jaunā, restaurētā versijā. Izdevumā būs līdzi iekļauts kompaktdisks. Protams, tas būs iekļauts arī digitālajās platformās.

Ir vēl kas?

Digitalizēti ir diezgan daudz vēsturisko ierakstu. Jautājums ir par ceļu, restaurācijas procesu un nonākšanu līdz publicēšanai. Bet no Rīgas Skaņu ierakstu studijā tapušajiem ierakstiem diezgan daudz kas jau ir restaurēts.

Varu pačukstēt, ka sagatavošanā ir viens cits darbiņš saistībā ar Imantu Kalniņu – tas ir viņa 1971. gadā rakstītās rokoperas "Ei, jūs tur" jauna hibrīda versija, ko 1984. gadā grupa "Pērkons" ieskaņoja Imanta Kalniņa dzīvoklī.

Tas ir grupas "Pērkons" oriģinālais ieraksts, kurā ir ritma grupa un solisti. Vēlāk šim ierakstam tika pierakstītas kora partijas – dziedāja koris "Daile". Bet tur ir dažādi tehniskie apsvērumi, kāpēc gala versija ar kori nav īsti veiksmīga – to atzinuši visi iesaistītie. Oriģinālversija ir ļoti spēcīga, enerģijas ziņā tāds klasisks "Pērkons". Šobrīd sarunāts koris "Ave Sol", kurš ierakstīs kora partijas jau augustā, un ieraksts uz gada beigām būs salikts kopā un pieejams.

Ko jūs pats darāt ikdienā? Jo skaņas restaurācijas puse taču nav jūsu pamatnodarbošanās, vai ne?

Patiesību sakot, kopš 2018. gada beigām esmu pārlēcis pilnībā uz skaņas lietām. Pirms tam strādāju ofisa lietas informācijas tehnoloģiju jomā. Bet vienā brīdī, manuprāt,

tas bija Dziesmu svētku laiks, kad uzpeldēja Uģa Brikmaņa vēlējums par to, kas dzīvē jādara dzīvē. Viņam bija tā frāze, ka dzīvē jādara lietas, kuras nevar nedarīt. Tas mani ļoti aizķēra, un sāku skatīties uz lietām, kuras nevar nedarīt.

Un Ceturtā simfonija, manuprāt, ir viens no tādiem darbiem, ko nevar nedarīt. Tā atgriezos pie skaņas, kas man jau kopš jaunības gājusi paralēli. Esmu bijis pie grupām gan koncertos, gan klusajā darbā – digitalizēšanā. Ar cerību uz vēlāk restaurāciju un publicēšanu. Bijusi arī sadarbība ar māksliniekiem, kuriem top jauni albumi – piemēram, ar Jāni Ruņģi esam kopā uztaisījuši divus skaņu celiņus dokumentālajām filmām: viena bija simtgades dokumentālā filma "Terapija" Armanda Zača režijā, un otra – Armanda topošā pilnmetrāžas filma. Tas tāds klusais darbiņš, kas vēl nekad nav bijis dzirdams. Tāpat arī ar Jāni darbojamies pie viņa otrā studijas albuma. llglaicīgi sadarbojos ar Imantu Daksi. Taču ir vēl nākuši klāt mākslinieki.

Tātad  skaņa un lietas, kuras nevar nedarīt.

Jā...

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti