Kultūrdeva

"Kultūrdeva"

Kultūrdeva

Radīts īpašs krēsls pandēmijas laikam

Kultūrdeva

Galvenais ir patiesums, ka tu dziesmu esi sajutis. Saruna ar Ilgu Reiznieci

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Muzicēšana ģimenē, šūpuļdziesmu dziedāšana ir svarīga ne tikai bērniem, bet arī pašiem vecākiem, pārliecināta folkloriste, pedagoģe, postfolkloras grupas “Iļģi” mūziķe Ilga Reizniece. Viņas spēka formula sakņojas visu mūžu krātās zināšanās par tautas tradīcijām, vēsturi un mūziku. LTV raidījumā “Kultūrdeva” Reizniece uzsver – dziesmas jādzied īstajos brīžos un dziedot “galvenais ir patiesums, ka tu šo dziesmu esi sajutis, pats pieņēmis, ka tu to vari tālāk dot.”

Henrieta Verhoustinska: Saki, lūdzu, ko pavasara atnākšana nozīmē folklorā?

Ilga Reizniece: Iespēju katru gadu sākt no sākuma. Domāju, ka gadskārtu ritmu visi cilvēki, kuri saistīti ar folkloru, ļoti, ļoti izjūt un dzīvo kopā ar to. Es vienmēr zinu, kur atrodas saule, cikos tā lec un cikos tā riet. Es arī, pilsētā dzīvodama, cik vien iespējams, vēroju, kas notiek dabā, un to saslēdzu kopā ar mūsu tradīcijām, mācu to ieraudzīt bērniem, saredzēt sakarības starp to, kas ir dabā, kas ir mūsu dziesmās un rituālos, un rotaļās.

Tu arī esi teikusi, ka dziedāt šūpuļdziesmas bērniem ar tautasdziesmu vārdiem nozīmē paplašināt viņu realitātes uztveri, jo tās ir ļoti metaforiskas. Vai šajā laikā tas ir kaut kāds īpašais pienesums?

Es domāju, ka tieši šūpuļdziesmas nomierina ne tikai mazus bērnus, parasti tās nomierina arī pašus vecākus. Varbūt tie, kas to nav darījuši, – šajā bažīgajā laikā pamēģiniet vakaros dziedāt šūpuļdziesmas! Laba doma, Henrieta! Ja cilvēki sūdzas, ka ir ļoti šauri.. Ir dažādas situācijās, ir tie, kuri ir vieni, un tie, kuriem jādzīvo ļoti šauri un saspiesti. Es nezinu, ko es būtu teikusi tajos laikos, kad mēs divās istabās dzīvojām četri bērni un vīrs invalīds. Tas noteikti būtu bijis traki. Bet es palasu grāmatās un atrodu, kā 19. gadsimtā dzīvoja laukstrādnieki. Mums visiem patīk ieiet Brīvdabas muzeja istabās – tukšās, skaistās un sakārtotās. Iedomājieties, ka visu garo ziemu tajās istabās dzīvo desmit, piecpadsmit cilvēku. Bez elektrības, tikai ar skalu uguni, garie vakari un padsmit cilvēku.

Ir tāda brīnišķīga grāmata Saulvedim Cimermanim, kur viņš skrupulozi izpētījis, ar simt avotiem un atsaucēm, kā tur dzīvoja.

Es nezinu, vai kāds no mūsdienu cilvēkiem tā gribētu un varētu – tik šauri un tik kopā, kā vajadzēja sadzīvot – vairākas ģimenes vienā istabā, ne tikai viena ģimene.

Un tad, protams, kad nāca pavasaris, tad tika ārā. [..] Vasarā, kad mēs atpūšamies, senos laikos bērni gāja ganos. Un es atradu tajā grāmatiņā, ka bērni no pieciem līdz septiņiem gadiem bija zosu gani, no septiņiem līdz deviņiem bija cūku gani, no deviņiem līdz četrpadsmit – govju gani. Piecpadsmit gados bija iesvētības, tad jau bija tikpat kā liels cilvēks, tad jau gāja nopietnākos darbos. Tas, ka mēs šodien dziedam dziesmas, mēs aizmirstam, ka šīs dziesmas lielākoties vienmēr bijušas kopā ar darbiem. Vai mēs to varētu? Mēs tās lietas idealizējam, protams, to senču dzīvi.

Varbūt tā ir praktiska gudrība, jo dziedot elpošana ir citādāka, varbūt ir vieglāk pastrādāt kādus smagus darbus?

Es domāju gan. Meitenēm vajadzēja celties divos, trijos naktī. Piemēram, malšana. Viņām vajadzēja samalt puspūru. Pūrs ir ap piecdesmit kilogramu, tas nozīmē, ka līdz brokastīm katru rītu vajadzēja samalt divdesmit četrus kilogramus. Ja to nedzied un nesaskan kopā ar savu pārinieci, es domāju, ka tas ir neiespējams uzdevums.

Tad, kad tu dziedi dziesmas, kad “Iļģi” dzied dziesmas ar tautasdziesmu vārdiem, tad ir absolūti skaidrs, ka tu saproti katru vārdu, par kuru dziedi, ka tie nav tikai burtu un vārdu kombinācijas. Vai tā ir intuīcija vai pētniecība?

Tas ir ļoti interesants jautājums, jo īstenībā, kad es dziedu, tad man neko nevajag saprast un vispār domāt nevajag, jo dziesma pati tevi nes, ja tu to sajūti, ja tā ir tava dziesma. Reizēm ir pat tā – ja man vajadzētu noskaitīt vārdus dziesmai, ko es dziedāšu, es pat nevarētu pirms dziedāšanas. Reizēm, ļoti reti, ja es kaut ko iedomājos dziesmas laikā, tad man sajūk vārdi. Nedrīkst domāt, tas ir kā meditācijā.

Nevajag kaut kādas domas laist iekšā, jo dziesma tevi nes.

Bet, protams, ka es esmu pētījusi un interesējusies. Viens no maniem mājas darbiem šajā laikā – man tagad ir divpadsmit kastes palikušas, ir ārkārtīgi daudz pierakstu. Es skatos, ko tik es neesmu izrakstījusi – kladītes, blociņi, lapiņas. Protams, mans mērķis ir no tiem atbrīvoties, bet man mazliet ir arī žēl. Tur ir trīsdesmit, četrdesmit gadu senas lapiņas, kuras esmu rakstījusi, dziesmas, domājusi par to. Bet varbūt katrs laiks uzliek tādu savu atslēgu dziesmu tulkošanai. Protams, ka ir jātulko.

Reizēm man liekas, ka īpaši mūsdienās tiek pāršauts pār strīpu.

Ko tu sauc par tulkošanu?

Tur ir simboli, kas tev būtu jāsaprot.. Bet varbūt reizēm tu pārspīlē, tur nemaz nav to simbolu. Tu gribi saskatīt pēc iespējas kaut ko dziļāku. Man liekas, ka šodien reizēm tas notiek, ka dainas tiek tādējādi tulkotas, ka dainu kādreizējie dziedātāji paši noteikti brīnītos – par čakrām un aurām. Bet apmēram ir jānojauš tas, par ko tu dziedi. Iespējams, ka dziesmām ir dažādi slāņi, viens slānis ir bērniem, viens slānis ir pieaugušajiem, viens – iesvētītajiem. Galvenais ir patiesums, ka tu šo dziesmu esi sajutis, pats pieņēmis, ka tu to vari tālāk dot.

Vai tevi kā cilvēku, kas dzīvo tautas mūzikas un tautasdziesmu pasaulē, iepriecina vai citreiz tomēr iekšēji sašūmē tas, kā komponisti paņem šīs tautasdziesmas, palaiž, un tās kļūst ārkārtīgi populāras?

Kā kuru reizi. Ir ļoti daudz dažādu gadījumu. Man ļoti patīk, ko dara “Tautumeitas”. Man patīk, piemēram, ko dara Elza Rozentāle ar tautasdziesmām. Kora mūzikā ir brīnišķīgi piemēri.

Kāpēc tev nepatīk apzīmējums “spēka dziesmas”?

Tie cilvēki, kuri folkloras kustībā ir gandrīz jau četrdesmit gadus, kopš 80. gadiem – mums mazliet varbūt likās jocīgi, ka tagad pēkšņi – kad tas bija, pirms desmit gadiem – pēkšņi parādās krājumiņš. Lūk, šīs te – numur tik un tik – būs tās “spēka dziesmas”. Jo mēs labi atceramies, kā bija 80. gados, kad tas viss, ko mēs dziedājām, bija spēka dziesmas. Pat ja mēs viņas tā nesaucām.

Kā tad notika Atmoda un Dziesmotā revolūcija? Tās jau bija tās spēka dziesmas.

Un šodien tev tas liekas nonivelēts?

Mazliet par daudz lietots. Tā pat kā “spēka zīmes”. Tagad, kur tik apskaties, visur ir “spēka zīmes”, un tiek tulkotas uz nebēdu. Un tie tulkojumi brīžiem ir.. Kā lai saka, individuāli varbūt katram ļoti saprotams, bet, ja to uzdod par “tīru mantu”, ka tas tā ir, es tam negribētu piekrist.

Ja mēs pieļaujam, ka dziesmām ir kaut kāda iedarbība, es atceros, ka vecās Bībelēs bija pirmajā vai otrajā lapā uzrakstīts – kādam gadījumam, kāda nodaļa jāuzšķir un jānolasa, ja ir bēdas vai lieli prieki. Vai, no šāda praktiskā viedokļa raugoties, mēs varam izmantot mūsu tautasdziesmas?

Man liekas, ka tas nav tik vienkārši – ka tagad man ir bēdīgi, es nodziedāšu to dziesmu un man paliks priecīgi. Bet personīgi es esmu lietojusi šādā nozīmē. Tajos brīžos, kad bija bail, piemēram, savulaik, kad vajadzēja naktī iziet cauri visai Rīgai pēc mēģinājuma, tad es daudzināju tās dziesmas, jā.

Man bija mana speciālā, ja gribi, “spēka dziesma”. Bet tā bija mana. Tā bija melodija, ko es pati biju atradusi, un es viņai biju pielikusi vārdus, kas man derēja.

Bet tad, manuprāt, “Budēļi” šai melodijai pielika jau citus vārdus klāt, un tagad visā Latvijā to pazīst kā: “Lai bij’ vārdi, kam bij’ vārdi, man pašam stipri vārdi.” Nu jā, tie ir buramvārdi, skaisti salikti un, kad visi kopā dzied pirmo reizi vai desmito reizi, tas tiešām ir spēcīgi. Bet ja to dara simto reizi… Un noteikti baltos tērpos vai tā svētsvinīgi. Man traucē šis mazlietiņ, tikko tāds nepatiesums kaut kāds uzrodas. Jeb arī – tagad mums jābūt visiem baltiem, stipriem, labiem. Mazlietiņ tāda tēlošana, tāda izlikšanās par labāku, nekā tu esi, tas mani atgrūž vienmēr.

Tās dziesmas strādā, ja var tā teikt, vai iedarbojas vislabāk tieši tad, ja īstajā brīdī tu viņas arī dziedi.

Es Lieldienas rītā uzkāpju Dzegužkalnā, padziedu savā nodabā – bet ne skaļi. Un, ja tur būtu daudz cilvēku, tad es to nedarītu. Bet sev, saulīti gaidot, es to padziedu. Jāņu dziesmas vai Ziemassvētku laikā – tās īpašās dziesmas. Ja to dara īstajā brīdī ar īsto sajūtu, protams, tas “strādā”, var teikt.

Vai arī tās dziesmas, ko mēs esam dabūjuši dzīvā tradīcijā. Jo, ja mēs sakām “tradicionālās spēka dziesmas” – tā tradīcija jau lielākoties līdz mums nav dzīvā veidā nonākusi. Ir ļoti maz vietu, piemēram, suiti vai Ziemeļlatgale, vai Lejaskurzeme, kur tā ķēdīte nav pārtrūkusi. Man ir laimējies manā ģimenē, ka es saņēmu savas dzimtas dziesmas no mammas, no viņas māsām, un esmu devusi tālāk dēliem un skolniecēm. Bet tie ir reti gadījumi.

Es ceru, ka arī šis laiks tam ir īpaši piemērots, jo tas dod šo laiku un arī spēju iet “dziļumā”.

Dziedāšanai tomēr vajag sadziedāt kopā. Ja tu dziedi attālināti, tā spēka nebūs. Gribas jau plecu pie pleca dziedāt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti