Uz jautājumu, kāpēc par interpretu izvēlējies tieši Andreju Osokinu, Juris Karlsons iesaucas: "Viņš pats vainīgs! Andrejs jau gadiem lūdza, lai uzrakstu viņam kādu darbu ar orķestri, un es teicu, ka esmu jau visu uzrakstījis – ka vairāk neko nevaru uzrakstīt. Bet kaut kā tas piedāvājums visu laiku bija prātā. Līdz ar to, ka man jau ir vismaz trīs klavierkoncerti, radās doma, kuru tagad realizēju – ka tā būs simfonija ar klavierēm. (..) Galu galā, arī Šimanovska Ceturtā simfonija ir ar klavierēm, tāpat Bernsteina Otrā. Protams, tas nav sevišķi ierasti – šajā darbā klavierēm ir sava loma. Cik ilgi esmu rakstījis, pat nezinu – vairāk nekā gadu."
Karlsons bieži atkārtojis, ka ikviena darba rakstīšanā viņam nepieciešama sava veida luga vai scenārijs, kas klausītājiem, iespējams, nav jāzina, bet sižeta līnijai jābūt.
"Jā, arī šeit ir stāsts," apliecina komponists. "Bet tas ir mans stāsts. Ja klausītājs to izjutīs vai sapratīs...
Šajā darbā ir arī dialogs starp solistu un orķestri, bet tas nav koncerts. Tas nav spožs, pasāžu un artistiskuma izpausmē briljants darbs – šeit rit sarunas starp orķestri un solistu, un jautājumu ir vairāk nekā atbilžu."
Kādas emocijas, strādājot ar šo darbu, ir Andrejam Osokinam? "Ļoti daudzveidīgas! Vienmēr, kad top kāds jauns darbs, kas jāgatavo pirmatskaņojumam, mums, atskaņotājmāksliniekiem, tas nozīmē gan izaicinājumu, gan atbildību, jo
gribas, lai darbam ir visspožākā vēsture jau no pirmās dienas, un ļoti gribas, lai šai simfonijai tā ir spoža, daudzveidīga, ar daudziem koncertiem piepildīta," uzsver pianists.
"Opuss ir īpašs ar to, ka tas nav klavierkoncerts, taču klavieres arī šeit nav vienkārši orķestra instruments – tām ir ļoti liela nozīme, jo šeit ir pianista dialogs ar orķestri. Žanrs ir ļoti savdabīgs. Par to arī man ir liels prieks, jo tas nozīmē, ka vajag atrast jaunus paņēmienus un arī sevī atrast ko jaunu, lai saprastu ko ļoti būtisku par šo mūziku. Tā ir viena lieta. Runājot par stāstu –
manuprāt, katrā izcilā skaņdarbā ir stāsts, arī Bēthovena "Mēnesnīcas sonātē" ir stāsts, kaut arī mēs to nezinām, jo Bēthovens to neatklāj.
Un katram izpildītājam galvā ir savs stāsts, un arī katram klausītājam savs, bet šie stāsti atšķiras – tā arī ir mūzikas brīnumainā būtība, ka katrs saklausa kaut ko, kam viņš ir gatavs.
Tāpēc man liekas ļoti pareizi, ka Juris neko nesaka par to, kas ir šī skaņdarba pamatā…Vesela zāle, tik daudz cilvēku, dvēseļu, un katrai savs ceļojums pa šo mūziku."
Uz jautājumu, vai komponists norādījis kādas instrukcijas un virzienus, kuros iet, pianists atbild noraidoši: "Šķiet, Mālers vai arī kāds cits no komponistiem teicis – ja ideju var pastāstīt ar vārdiem, tad nevajag sacerēt mūziku, bet gan rakstīt! Bet, ja ir vēlme uzrakstīt skaņu gleznu, skaņu poēmu, ar vārdiem neiznāk tik precīzi. Brīnišķīgi, ka mūzika ir universāla valoda. Koncertu tiešraidē translēs Eiroradio, un Jura simfoniju dzirdēs cilvēki no dažādām pasaules vietām – arī tie, kuri par viņu nezina neko: viņiem būs sava valoda, savi vārdi, ko viņi šajā mūzikā sadzirdēs – tas ir arī tas mūzikas brīnums, ka nevajag tulkojumu kā filmām titrus."
Visbeidzot, vai Juris Karlsons pianistu šajā darbā ir saudzējis? "Ir šausmīgi, šausmīgi grūti un ļoti sarežģīti to visu nospēlēt, bet domāju – pianists, kurš gribēs šo darbu nospēlēt, būs tādā sajūsmā par tā skaistumu, ka viņš to iemācīsies," ir pārliecināts Osokins.
"Katrs pirmatskaņojums komponistam ir sava veida dzemdības, un es jūtos šobrīd kā vecmāte, kurai tagad tas viss uzticēts,” smaida diriģents un arī komponists Andris Vecumnieks.
"Ja Andrejs saka, ka tas ir neizspēlējami, tad varu tikai izteikt komplimentu autoram par to – jo praktiski katrs pasaulslavenais klavierkoncerts, sākot jau no Čaikovska, ir neizspēlējams..."
Runājot par darba saturu, Vecumnieks prāto: "Domāju, jebkurš klausītājs šo saturu atklās skaņdarba pēdējās četrās taktīs – tieši četrās, nevis trijās, jo atslēga slēpjas tur. Un varbūt tā lai paliek absolūtā intriga un noslēpums, jo
tādu mūziku, kuras autors piecpadsmit vai trīsdesmit minūtes lasa lekciju, kas viņam šajā skaņdarbā ir, un pēc tam mūzika skan trīs minūtes, neuzskatu par mākslu – tā ir literatūra, propaganda, reklāma, mārketings – sauciet, kā gribat.
Juris Karlsons neko nesaka tāpēc, ka arī viņam pieder teiciens, ka tur, kur sākas teksts, tā ir literatūra, bet mēs nodarbojamies ar mūziku. Un tas jau ir pavisam kaut kas cits. Katrā ziņā visus aicinu ar nepacietību sagaidīt četras pēdējās skaņdarba taktis, kas ir visa šī skaņdarba atslēga, kodols, saturs un zināmā mērā arī varbūt arī komponista autobiogrāfisks vēstījums. Par ko – to var sadzirdēt! Un šī sadzirdamība ir tas, kas šo skaņdarbu paceļ jau citā – virsmākslinieciskā līmenī, ko visiem ir vērts klausīties, dzirdēt. Un tad mēs sapratīsim, ko autors ir domājis."
Diriģents apliecina, ka jaundarbs patiesi ir absolūta simfonija, kurā orķestrim nav pavadošā loma. "Klavieres ir viens no taustiņinstrumentu tembriem – jo ir arī čelesta un čembalo, un brīžiem šī saspēle ir dramaturģijas kodols, jo tad, kad parādās klavieres, tā ir cita taustiņu krāsa. Te ir brīži, kad solists sarunājas ar orķestri, ir brīži, kad orķestris sarunājas ar solistu, un ir arī brīži, kad abi viens otrā ieklausās.
Muzikologiem vajadzēs īpaši piepūlēties, lai kaut kādā veidā ieliktu kādā rāmītī šo skaņdarbu, jo rāmīša šeit nav, bet māksla jau sākas tieši tad, kad rāmīši sabrūk."
Visbeidzot, kas ir jaunais šī jaundarba sakarā? "Galvenais ir tas, ka šis skaņdarbs patiesi izceļas ar žanra nenosakāmību. Ja man ar šī skaņdarba raksturojumu vajadzētu papildināt savu disertāciju, arī es stipri lauzītu galvu, bet nu, paldies Dievam, šajā gadījumā man tas nav jādara. Man ir jādod iespēja galvas lauzīt muzikologiem un klausītājiem priecāties par mūziku, neiedziļinoties, kas tas tāds patiesībā bija."
