4. studija

Smārdes stacija

4. studija

TV pakas

Mūziķu ceļš uz "lielo skatuvi"

Gadiem ilgi motivācija un pacietība pavada spožus talantus mūziķa karjerā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

Muzicēšana prasa lielu motivāciju un pacietību. Bieži vien bērni vairāk interesējas par sportu, taču vecāki nereti izvēlas viņu vietā un bērns sāk apgūt mūzikas mākslu. Lai kļūtu par labu mūziķi, vingrināšanās nepieciešama jau no agras bērnības.

Lai nokļūtu uz lielās skatuves, strādāt jāsāk jau bērnībā un, kā atzīst daudzi mākslinieki, tieši bērnībā ir bijis tas lielākais lūzuma punkts.

Skatoties izrādes, klausoties koncertus vai vērojot jauno talantu uzstāšanos dažādos konkursos, dažkārt pat grūti iedomāties, cik daudz sūri grūta darba mākslinieki ieguldījuši talanta izkopšanā un cik liels bijis arī viņu vecāku un pedagogu nopelns. 

"Vienā brīdī basketbols bija daudz svarīgāks par mūzikas literatūru, bet man bija daudz grūtāk bastot, jo mamma turpat strādāja un visu zināja - biju ierobežota savās vēlmēs. Tas, ka viss noder, tas ir cits jautājums," tā mūzikas skolas laiku atceras jaunā operdziedātāja Jolanta Strikaite.

Arī pērnā gada akadēmiskās mūzikas konkursa "Radīti mūzikai" uzvarētājs Kaspars Šmits atzīst, ka bērnībā nav bijis viegli: "Es gribēju spēlēties, dauzīties, bet - paldies manam pirmajam pedagogam, kurš klauvēja pie durvīm. Bija reizes, kad es pat biju paslēpies aiz gultas. Tā bija, viņš mani atrada aiz gultas, es negribēju iet uz mūzikas skolu, solfedžo."

Jāzepa Mediņa mūzikas skolā pieredzējuši pedagogi arī atzīst - ir laiks, kad bērniem ir grūti, diemžēl ir talanti, kuri aiziet, bet tie, kuri pārvar negribēšanu, var sevi noslīpēt par spožiem mūziķiem.

"Tā jau ir bērnu īpatnība, kad nāk tas periods – pubertāte vai kā to varētu nosaukt, kad kaut kas cits galvā, tas periods ir visgrūtākais, tad arī aiziet," stāsta Jāzepa Mediņa Rīgas 1.mūzikas skolas direktors Valdis Lastovskis.

"Arī tā gadās, skolotājam jāprot samīļot. Atceros no savas bērnības - koncerta laikā skolotāja nekad neteica sliktus vārdus, jo tie vienmēr bija svētki, pēc tam jau var paanalizēt, ka nebija šis, nebija tas. Ir, kam jau ir dabas dots, ir viss viņam, kolosāla atmiņa dzirde, tādi ir reti, ka aiziet tālāk, viens ir talants, otrs slinkums, un ko izdarīsi," vērtē klavieru nodaļas vadītāja Antra Vīksne.

Klarnetes spēles pedagogs Jānis Ansons stāsta, ka ik pa laikam nākas sastapties arī ar puņķiem un asarām. Parasti tas notiek, strādājot ar maziem bērniem. Viņš ir pārsteigts, jo acīmredzot pedagogs brīžiem pārvērtē to, ko drīkst prasīt no bērna.

Mūzikas skola uzskata, ka ļoti svarīgi ir rīkot koncertus, jo tā saucamā skatuves slimība ir tieši tā, kas daudziem atver citus ceļus. Piemēram, Jolantu Strikaiti vēl nesen varēja vērot popmūzikas pasaulē - jaukajā meiteņu trio "Lady Sweet" , tomēr tagad viņa savu karjeru veltījusi akadēmiskajai mūzikai.

Vienā brīdī mēģināju paskatīties piecu gadu perspektīvā, desmit gados, un es sevi neredzēju. Tur bija brīnišķīgi cilvēki, bet, kad vienā brīdī uzzini, kādas ir cilvēka balss iespējas, tad gribas izzināt vēl un vēl, un to man sniedz opermūzika," stāsta Jolanta Strikaite.

Lieliska iespēja, kā nokļūt uz lielās skatuves, ir pierādīt sevi konkursos. Latvijas Televīzijas konkursa "Radīti mūzikai" uzvarētājs Kaspars Šmits stāsta, ka uzvara šajā konkursā bijis pamatīgs pagrieziena punkts viņa dzīvē.

"Pašlaik studēju Zviedrijā pie izcila pedagoga, pie pasaules leģendas. Perfekts pedagogs. Ja Latvijā varam gūt ievirzes, ka vēlos šo instrumentu spēlēt, motivāciju, tad noteikti iesaku katram aizbraukt uz ārzemēm pamācīties pie labiem speciālistiem. Tad saprotat, ko jūs varat, ko nevarat, vai jūsu vieta Latvijā ir spēlēt aiz skapja vai sasniegt kaut ko vairāk," stāsta Kaspars Šmits.

Tomēr katram mūziķim vislielākā balva ir nokļūt uz lielās skatuves, tāpēc Latvijas Televīzijā atkal tiek meklēti jaunie talanti šovā "Radīti mūzikai". "Tas nav tāds truls šovs, bet ar dvēseles piesitienu. Televīzija ir tā vieta, ja proti izmantot, iegūsti popularitāti, cilvēki nāk uz ielas - tas ir tas jaunais cilvēks ar to lielo instrumentu. Nāk klāt arī mūziķi, ir iespēja muzicēt kopā, jūtos ļoti labi," stāsta Kaspars Šmits.

"Manā dzīvē no pašas mazotnes ir dažādi konkursi: "Cālis", "Gailis", kā arī esmu bijusi vairākos populāros vokālos ansambļos, bet mamma pati bija mūziķe - diriģente. Zināju - matemātiķe no manis nebūs, bet biju atvērta pret to, kas notiek. Apetīte rodas ēdot, vasarā vienu stundu bija jāspēlē, mamma ieslēdza istabā. No sākuma domāju, kā kaut ko nedarīt, bet beigās jau palika interesanti, galvenais dabūt motivāciju. Opera kā mērķis man izkristalizējās pavisam nesen, tas nebija plāns, ka gribu dziedāt opernamā. Visu laiku bija sajūta, ka mūzika kaut kādā formā būs manā dzīvē, līdz liktenīgai tikšanās reizei ar skolotāju Garanču. Man likās tik vienkārši - kas tad tur var nesanākt, līdz viņa man parādīja to īsto zemo saslēgumu, ar kādu dzied. Kad pirmo reizi sajutu, tā bija lavīna, kas deva vēlmi būt tur. No sākuma domāju pamēģināt vokālo dziedāšanu, rozā brilles sabruka, jo sapratu, cik tā ir grūta un smaga un ko tā prasa," stāsta Jolanta Strikaite.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti