"Jā gan, turpmākajās dienās strādāsim ļoti saspringti, tāpēc vakarā būs tikai maza pasēdēšana šaurā lokā, taču uz mammas un meitas dzimšanas dienām, kas iekrīt jūlija nogalē, gan sarīkosim jaukus dārza svētkus," stāsta mūziķe. Tomēr paši tuvākie kā allaž tikšot palutināti ar ko gardu arī īstās dzimšanas dienas vakarā.
"Mana iecienītā "ābolu sniega” gan šoreiz nebūs, jo tas vairāk piestāv rudens laikam, kad ienākušies skābie "Antonovkas", par tradīciju kļuvis tas, ka mana māmiņa gadu gadiem mani dzimšanas dienā lutina ar savu slaveno biezpiena-cepumu tortīti, tāpēc arī šodien mani šis kārums noteikti gaida,” sirsnīgi atklāj Dita Krenberga un neslēpj, ka kulinārija ir viena no viņas sirdslietām.
"Tādos brīžos aizeju citā pasaulē – uztaisu garšīgas vakariņas ģimenei, izravēju dārzu vai iestādu rozi – tas mani tā uzlādē, ka ar dubultu sparu varu mesties atkal flautas spēlē!
Turklāt esmu eksperimentētāja! Man patīk atrast ko jaunu ne tikai mūzikā un mākslā, bet arī kulinārijā.
Un tad cenšos savus viesus pārsteigt ar jaunām receptēm un idejām – ceru, arī šogad viesiem nenāksies vilties manā cienastā.”
Klavieriste vai aktrise?
No malas Dita Krenberga šķiet ļoti aktīva, darbīga, vienmēr smaidīga un apzinīga. „Apzinīga gan – jā, noteikti. Dzīve mani uztrenējusi! Ja bērnu no sešu gadu vecuma spiež strādāt, citādi nevar būt! Pienākuma apziņa kļūst par viņa dzīves normālu sastāvdaļu. Būt par klasisko mūziķi bez precizitātes, pienākuma apziņas un milzīgām darbaspējām – tas vienkārši nav iespējams."
"Gribu būt klavieriste vai aktrise!” – tā bērnībā bieži sacījusi Dita Krenberga.
"Jubilejas uzvanda sabiedrības un mediju interesi – arī man šobrīd ir dažas sarunas žurnālos, un tikko Latvijas Televīzijā filmējām arī raidījumu "Daudz laimes, jubilār!” Šajos brīžos atgriezies pie tik daudziem notikumiem, ka pašam jokaini kļūst, cik daudz interesanta bijis! Jo ikdienā jau par to domāt nav laika. Patīkami ieraudzīt gan sevi, gan daudzās burvīgās personības, ar kurām esmu saskārusies dažādos laika posmos.
Gribot negribot esmu ierauta atmiņu virpulī. Visas atmiņas ir skaistas, jaukas – neviena man nav jānožēlo.
Nenožēloju neko, kas ar mani noticis visos savas dzīves gados."
Krenbergas pirmais skolotājs Imants Sneibis mazajai knīpai sacījis tā: "Es tevi, Dita, apsveicu ar pirmo skaņu!” "Katrreiz, kad saviem audzēkņiem mācu pirmo iepūtienu, man vienmēr nāk prātā, kā tas bija, kad pati pieliku flautiņu pie lūpām un tā ieskanējās, un atceros šos Imanta Sneibja vārdus. Tādi brīži paliek prātā. Pirmā melodija, ko spēlēju, bija "Stādīju ieviņu"."
Kaut sākotnēji vēlējusies būt "klavieriste" jeb pianiste, flautiņu Dita Krenberga iemīlējusi ar pirmo brīdi. "Ar pašu pirmo skaņu! Mans skolotājs pats tikko sāka strādāt par pasniedzēju un bija tik entuziasma pārpilns, ka mūs, savas pirmās audzēknes, aizrāva tik ļoti, ka pielipināja mums flautas un mūzikas mīlestību. Kad daudzi klasesbiedri Dārziņskolā vaidēja, ka atkal jāiet uz specialitātes stundām, pie sevis klusi nodomāju – kā es gaidu tās trešdienas un sestdienas, kad būs flautas stundas!”
Taču arī sapni par aktrises profesiju Krenberga spējusi piepildīt. Viņas sievišķīgais daiļums saistījis ne vienu vien kinorežisoru – mūziķe filmējusies tādās labi zināmās kinofilmās kā "Aija” (1987), "Dzīvīte" (1989) un "Ievas paradīzes dārzs" (1990).
Pēc veiksmīgajām lomām Dita Krenberga aicināta pat uz Krieviju. "Tad arī sapratu – pienācis brīdis, kad jāizšķiras. Tobrīd ļoti nopietni spēlēju flautu, gatavojos konkursiem un sapratu – nevar sevi izdāļāt. Vai nu dari vienu lietu nopietni, vai arī…
Nekad neesmu šaubījusies par to, ka mūzika ir augstākā no mākslām. Flautas spēlē biju ielikusi padsmit gadu darbu, un ekrāna dēļ to vienā brīdī aizslaucīt?! Nu, nē.
Ne mirkli neesmu nožēlojusi, ka negāju pa kino ceļu.”
Gredzens Barselonā un rūdījums orķestrī
Jau daudzus gadus Ditu Krenbergu pazīstam kā vienu no spožākajām solistēm, iejūtīgākajām kamermūziķēm un prasmīgākajām orķestra mūziķēm. Kopš 2006. gada viņa ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra flautu grupas koncertmeistare.
Pirmo reizi slavas virsotnē Ditu Krenbergu burtiski uzsvieda uzvara konkursā Barselonā. "Bija 1988. gads. Kaut gaisā virmoja Atmodas iedīgļi, tik un tā bija vēl ļoti dziļš padomju laiks. Bija jāiztur Vissavienības priekšatlase, un tā nu rezultātā divas meitenes no Padomju Savienības bijām tās laimīgās, kuras braucām uz konkursu.
Līdz ar to, ka ieguvu pirmo vietu, bija arī naudas balva. Drošības komitejas pārstāve, kas toreiz brauca līdzi, atgādināja, ka jātiek no naudas vaļā, jo valstī to ievest nedrīkst. Gribēju jaunu flautu. Taču naudas izrādījās par maz.
Meitene, kas ieguva trešo vietu, saka – esot nopirkusi kažociņu! Man toreiz bija deviņpadsmit, un tā nu nopirku vienu mīļu zelta gredzentiņu ar safīriņu un dimantiņu, un baltu kažoku.”
Taču Ditai Krenbergai nebūt nav sveša arī pieredze, kas nākusi kā auksta duša. Pasaulslavenā flautista Džeimsa Golveja rekomendācija deva mūziķei iespēju saņemt Leonarda Bernsteina stipendiju Bostonas simfoniskā orķestra kursos Tanglvudas Mūzikas centrā no 1989. līdz 1990. gadam. Tur Krenberga sadarbojās ar mūzikas pasaules autoritātēm – Leonardu Bernsteinu, Seidži Ozavu, Džefriju Teitu, Jo Jo Ma un vēl citiem un kā novērtējumu par savu darbību saņēma Gustava Zelta balvu.
"Lai gan ārēji viss bija kārtībā, bet iekšēji izgāju cauri ellei. Pie Leonīda Vīgnera tikai mazliet biju mācījusies spēli orķestrī, taču Amerikā bija labākie mūzikas studenti no visas pasaules, kuri bija izturējuši milzu konkursu, bet es – pilnīgi nesagatavota... Jutu lielus iekšējus pārdzīvojumus. Bet bija interesanti. Un ļoti vērtīgi. Tas bija viens no iemesliem, ka pēc daudziem gadiem, sākot orķestra mūziķes ceļu, tiecos spītīgi pierādīt, ka varu būt laba orķestrante. Tagad domāju – esmu tik lielam kalnam izgrauzusies cauri..."
Mocarts un Vasks
Ditas Krenbergas mīļākie komponisti ir divi. Mocarts un Vasks. "Kaut Mocarts flautu nemīlēja – bet arī tikai tāpēc, ka viņam diemžēl negadījās sastapt labu sava amata pratēju un arī instrumenti nebija labi, – tie salīdzinoši nedaudzie darbi liek manai dvēselei līksmot.”
Bet Vaska "Ainava ar putniem" ir flautistes firmas zīme.
"Kad pirmoreiz šo darbu izdzirdēju, jutos apburta. Šo opusu Vasks rakstījis speciāli manam skolotājam Imantam Sneibim. Kad savos trīspadsmit, četrpadsmit gados skolotājam ieminējos, ka arī es gribētu to spēlēt, viņš noteica – zini, Ditiņ, vēl ir par agru…
Bet vispār man ļoti patīk spēlēt visa veida kamermūziku ar dažādiem mūziķiem! Tā ir mana bagātība, ka esmu varējusi piepildīt visas sava instrumenta piedāvātās iespējas. Esmu spēlējusi pat rokoperās. Un arī tagad Ešenvalda simfonija ir īpaša – tas būs multimediāls darbs.”
Ar ziediem – uzmanīgi!
Ziedi un skaistais puķu dārzs ir vēl viena Ditas Krenbergas lielā mīlestība. Stāstu par tiem viņai daudz. Taču, lai cik tie skaisti arī nebūtu, dažos gadījumos tomēr jābūt uzmanīgam…
Daudzi, iespējams, vēl tagad atcerēsies kādu Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremoniju, kad Ditai Krenbergai, sudraba statuetes īpašniecei, gadījās neparedzēts misēklis ar viņas mīļo flautu.
"To atcerēties ir smagi… Ticu, ka visiem ir interesanti to klausīties, bet neviens nevar iedomāties, kam tobrīd izgāju cauri. Lielās muzikas balvas pasniegšanas procedūra bija citāda nekā tagad. Vispirms pasniedza balvu, diplomu un lielu puķu pušķi, tad laureāts teica runu, pēc kuras pušķi, statueti un diplomu atdeva puķu meitenei un spēlēja savu priekšnesumu.
Līdz priekšnesumam viss bija labi. Normunds Šnē ar orķestri jau spēlēja ievadu Albinoni "Adagio", es pielieku savu flautiņu pie lūpām, un… neskan! Ieskatos instrumentā – tajā iesprūdusi puķes lapiņa. Publikai skaļi teicu, ka bez skrūvgrieža šoreiz neiztikšu.
Kāda laime, ka kādam tas bija aiz skatuves, atskrūvēju flautu un dabūju laikā. Darbu nospēlēju līdz galam. Bet iekšējie pārdzīvojumi bija pamatīgi. Bet no otras puses – kas gan būtu dzīve bez šādiem kurioziem?!"
