Esmu reāliste – vairs nav tā, kā bija pirms 15 gadiem. Intervija ar Elīnu Garanču

Ideja par dokumentālu filmu, kas portretē vienu no spēcīgākajiem mecosoprāniem pasaulē Elīnu Garanču, nobrieda lēni. Vajadzēja izaudzināt pārliecību un drosmi sevī uzrunāt Elīnu, saprotot, ka viņa šādus piedāvājumus saņem no daudzu Eiropas valstu televīzijām. Uz Ņujorku pie Elīnas Latvijas Televīzijas radošā grupa brauca pēc filmas kulminācijas. Kā tur gāja plašāk aprakstīts te un jāskatās būs filmā, kura skatāma replay.lv,  bet tagad piedāvājam sarunu ar operzvaigzni, kas notika toreiz kādā Ņujorkas hotelī, 2017. gada maijā.

Par konkurenci opermākslā, par fizisko kondīciju un balsi, aktiermeistarību un Ņujorku..

Mana karjera lielākoties attīstās, ir Eiropā. Lielās operu partijas Šarlote, Pelnrušķīte un arī “Tita žēlsirdība”…, bet, ja paskatās pasaulē, tieši pēc Karmenas

es ieguvu fanus no Meksikas, Argentīnas, Jaunzēlandes, Urugvajas, Islandes, no Norvēģijas.

Ar šo lomu notika pasaulīga iepazīšanās. Es domāju, ka, ejot uz skatuves, sievietei paklanoties puišu kostīmiņā, ir savādāka aura, viņu savādāk uztver nekā tad, ja sieviete uznāk tādā kārtīgā vakarkleitā lielās dīvas repertuārā. Tevi uztver savādāk! Katram dziedātājam ir savs repertuārs, katram ir sava sūtība, un ir daži, kuriem varbūt ir dotas iespējas un balss, kas ļauj iziet cauri vairākiem attīstības posmiem. Sākot no baroka, cauri klasicismam un romantikai, un nonākot līdz verismam, piemēram.

Kurš teātris pašlaik ir nr. 1. pasaulē no operdziedātāja viedokļa?

Eiropā, manuprāt, pašlaik ir Minhene. Amerikā, protams, ir tik nenormāli daudz teātru, protams, augstākas Mekas par ''Metropolitan'' nav.

Tavu vērtību nosaka nevis tas, ka tu reiz tur esi bijis, bet tas, ka tu atgriezies un ka tev ir iespējas parādīt sevi vēl citā repertuārā. Ja šī publika tevi jau 3-4 reizes ir dzirdējusi, tu esi pieņemta un uzņemta; ar ko tu viņus joprojām vēl spēsi pārsteigt?

Cik daudz pasaulē ir solistu šajā balss amplitūdā, kurus tu uzskati par saviem konkurentiem?

Ko nozīmē konkurence? Mēs dziedam vienu un to pašu repertuāru? Konkurence? Es, piemēram, uzskatu, ka ir kādi 3-4 dziedātāji mecosoprāni, kuri brīnišķi dzied jau tagad to repertuāru, kurā es vienkārši sāku strādāt. Ir Anita Račvelišvili, gruzīnu dziedātāja, jaunāka arī par mani. Ir Jekaterina Semenčuka un vēl dažas citas. Ir pietiekami daudz teātru visā pasaulē!

Mums ir dažādas balsis un dažādas interpretācijas, dažāds vizuālais veidols, dažāda lomu izpratne un lomu prezentēšana. Un mums katrai ir savas aktieriskās stiprās un vājās puses.

Un, kad teātris meklē ansambli, parasti domā par balsu saderību, un radītajiem pāriem ir kaut kāds savs ideālais skanējums. Un, godīgi sakot, kaut arī tas skan nežēlīgi, es daļēji atvadījos no Rosīni tāpēc, ka lielākā daļa tenoru, kas dziedāja Rosīni, bija daudz mazāki par mani, un es vienmēr jutos kā tāds tornis viņiem blakus. Ir ļoti daudz aspektu, kas sader vai nesader: balss vibrato un balss krāsa, un virtuozitāte… Bet, vēl runājot par konkurenci, daudzos gadījumos man ir bijusi lielāka lomu dažādība, jo es dziedāju gan puišeļus, gan baroku, gan bel canto. Katrs teātris izdomā, kas viņiem kurā izrādē vairāk vajadzīgs. Bet es eju uz izrādēm un mācos arī no šīm meitenēm, jo viņas ir brīnišķīgas personības ar fantastiskām balsīm. Vienmēr esmu uzskatījusi - konkurencei ir jābūt, jo tieši konkurence ir tā, kas piespiež vai stimulē tālāk attīstīties.

LTV dokumentālā filma

Divus gadus sekojot Elīnas Garančas gaitām viņas dzīves nozīmīgajos notikumos kā Latvijā, tā citur pasaulē, tapusi LTV dokumentālā filma “Paslēpes mūzikā. Elīna Garanča”.

Filmas pirmizrāde – 15. februārī, plkst. 21.30, LTV1 un replay.lv.

Filmu veidojuši: režisore Agita Cāne-Ķīle, scenāriste Daira Āboliņa, operators Edgars Bite un producenti Ieva Rozentāle, Artis Dobrovoļskis.

Bet es arī apzinos, ka ir man savas vājās un stiprās īpašības. Dažas no manām stiprākajām pusēm ir viņu vājākās un atkal otrādi, līdz ar to mums katrai ir sava publikas daļa, kas meklē to, kas nav citai. Tad mēģinu iet tajā virzienā, ko uzskatu par savu.

Vai arī vizuālās prasības pret operas solistiem tagad ir augstākas?

Jā, protams. Operu tiešraižu laikā kameras pievelk katru detaļu, un cilvēki vēlas noticēt ne tikai balsij, bet arī vizuāli šim tēlam, ko tu spēlē. Man ir svarīgi, lai ķermenis un fiziskā kondīcija neaptur mani darīt to, ko es uz skatuves vēlos attēlot. Ja man ir jātēlo puišelis un jālēkā pa skatuvi jeb jādejo kā Karmenai, es tam gatavojos un uzskatu to par savu profesionālo pienākumu. Jo, protams,

paskatoties televīzijā, nav forši redzēt krociņu uz sāniem jeb taukumiņus šur un tur. Esmu reāliste – tā, kā bija pirms 15 gadiem – vairs nav; bet priekš sava komforta un izturības kāpēc lai nepacenstos?

Tas ir mīts vai patiesība, ka drusku apaļīgākam dziedātājam ir vieglāk nest arī savu balsi nekā tad, ja tu es ļoti tievs? Agrāk visas bija mollīgas…

Nē, visas nebija. Bet es skatos, ka Amerikā joprojām ir daudz kreptīgākas un apaļīgākas dziedātājas. Līdz ar to viņām ir gandrīz neiespējami izsisties Eiropā, kur šis tips vairs nav interesants. Nosauc par tipiskām amerikānietēm un Amerikā arī atstāj. Bet bija arī pagātnē Anna Mofo, kas tika uzskatīta par vienu no skaistākajām un graciozākajām dziedātājām, un Renāta Tebaldi nebija nekāda resnulīte, bet gan kārtīga, brīnišķīga sieviete. Marijai Kallasai pārmeta, ka tieši viņas novājēšana ļoti mainīja viņas balsi. Es pati sev arī nedaudz variēju. Nu nav jau jābūt taukiem, pietiek ar muskuļiem!

Vai opera ir kļuvusi fiziskāka, aktieriskie uzdevumi sarežģītāki?

Noteikti detalizētāki. Cilvēki sagaida lielāku atraisītību uz skatuves. Tēlu vajag ne tikai nodziedāt. Bet, arī atkarībā no repertuāra, ir ārijas un arī koncerti, kur daudz kustēties nav nekādas vajadzības. Ja tev ir jādzied Azučena, kas ir māte tenoram, kas, visticamāk, būs ap piecdesmit gadu vecs, tad arī šī loma ir jānodzied ticami. Viņai nav jālēkā pa to skatuvi. Varbūt var arī sēdēt ar savu iekšējo dramatismu uz akmens kluča un dziedāt. Paveca čigānu sieviete jau nemētāsies kā muša pa stikla lampu! Tādas psiholoģiskas rakstura nianses mani vienmēr ļoti fascinē.

Vai tev ir savs aktiermeistarības pasniedzējs?

Nav. Es esmu novērotāja. Es uzskatu, ka visi labie režisori un aktieri ir ļoti labi novērotāji, kas izpēta un atceras. Es domāju, ka tā ir tā kinderštūbe, ko es kādreiz kā mazs bērns Nacionālajā teātrī uzsūcu, staigājot līdzi mammai, vokālajai pedagoģei, skatoties un klausoties mēģinājumus. Bet man ir jāatzīst, ka toreiz, cenšoties iestāties aktieros, es īsti nezināju un nesapratu, ko tas nozīmē. Tas pie manis atnāca krietni vien vēlāk, kad es jau faktiski biju uz operas skatuves. Runājot ar brīnišķīgiem režisoriem, kas iestudē ar mums izrādes, viņi mēdz uzsvērt, ka ir jāizprot psiholoģiskais stāvoklis personāžam, ko tu spēlē. Un, ja tu saproti un dzirdi, ko saka partneris, ārkārtīgi daudz kas notiek automātiski, jo ķermenis saņem pareizos impulsus uz rokām, uz kājām, uz pleciem…

Ieva Rozentāle, Daira Āboliņa un Agita Cāne Ņujorkā

Kā tu saņem adrenalīnu, to mēs redzam uz skatuves. Bet kāda tu esi aizkulisēs pēc tam? Mēs gribam saprast to spožumu un postu.

Māksliniekam, kurš iet uz skatuves un dzied, - nav nekā posta! Posts ir tikai tad, ja tu esi slims, ja tavs balss aparāts nedarbojas. Nu, protams, ka gadās būt slimam. Ir jāizvērtē. Varbūt labāk atcelt vienu izrādi vai koncertu, atkopties un tad doties ar uzviju tālāk. Jo balsij vajag atpūsties, atiet un nobriest! Un šī briedināšana notiek ne tikai aktīvajā periodā, kad tu uzstājies uz skatuves, bet tieši tad, kad tu neko nedari. Tad atraisās fantāzijas, notiek ķermenī atjaunošanās.

Tāpēc, lai es varētu kvalitatīvi sagatavot solo partijas, man maksimums ir 45 – 50 uzstāšanās gadā, kas izklausās ļoti maz salīdzinoši ar 365 dienām, bet nedrīkst aizmirst mēģinājumus, gatavošanos ar franču, itāļu vai kādas citas valodas „koučiem”, tad ir prezentācijas, ir pieņemšanas, pārbraucieni un laika zonu maiņas.

Bet tā izpratne nāk tikai ar pieredzi. Kaut gan atcelt koncertus vienmēr ir ļoti nepatīkami. Un sāpīgi tiem cilvēkiem, kas ir plānojuši, gatavojušies, pirkuši biļetes, braukuši. Es domāju, ka sirds ķirurgs, kuram iepriekšējā dienā ir lauzta roka, nākošajā dienā ar ģipsi operēt neies.

Mans ķermenis ir mana uzticamības persona. Es zinu, kur ir mans limits. Es ļoti bieži viņu līdz tai robežai aizstumju, bet pāri nemetu. Kad nevar – tad nevar. Izslēdzu telefonu, uzlieku raudamo mūziku, ja gribas, paraudu, un nākamā dienā atkal ir labi.

Vai tev ir pienākumi pret savu statusu?

Viesnīcas numuriņš ir tikai mana darīšana. Lielas nozīmes tam nav. Vajag, lai būtu ērti.

Varbūt tas ir tādā iedomīgā formā, bet es uzskatu, ka

tas, ko es varu uz skatuves, ir pietiekami, lai es pārliecinātu cilvēkus vai radītu interesi.

Tas ir svarīgāk par to, vai es atnākšu uz pieņemšanu ar „guči”, „muči” vai „truči” somiņu.

Vai Ņujorka ir tava pilsēta?

Ņujorka ir ļoti jauka, tikai ļoti tālu. Es nevaru aizbraukt uz nedēļas nogali mājās, satikt savus cilvēkus vai vienkārši izgulēties savā gultā. Tā man pietrūkst. Bet Ņujorkā visi ir pieraduši pie dažādām zvaigznēm, un tas ir tik normāli un sadzīviski! Cilvēks ar laiku iemācās neredzēt to, ka viņu atpazīst, nepievērš skatieniem uzmanību. Latvijā mani neatpazīst. Vienkārši neiedomājas, ka es esmu Rīgā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti