Pa ceļam ar Klasiku

Ērģelniece Aija Ziņģīte jubileju svinēs Rīgas Domā

Pa ceļam ar Klasiku

Inese un Diāna Galantes par festivālu "Summertime": Mēs dāvinām emocijas!

Esam uz radoši pareiza ceļa. «Trio Palladio» atgriežas Cēsīs

Esam uz radoši pareiza ceļa. «Trio Palladio» atgriežas Cēsīs

Pērn "Trio Palladio" koncertzālē "Cēsis" bija rezidējošais ansamblis. Paši mūziķi teikuši – tas bijis krietns izrāviens un iespēja darīt to, ko paši no sirds vēlas. Tagad viņi tur atgriežas. 26. jūlijā Cēsu Mākslas festivāla ietvaros trio muzicēs kopā ar klarnetistu Gunti Kuzmu, lielu vietu programmā ierādot Tālivalža Ķeniņa daiļradei.

"Ļoti laba sajūta ir šeit – milzīgs prieks te atgriezties! Man ir žēl, ka šogad atkal nebūs jārezidē, jo mums visiem tas ļoti patika, bija jauki," teic vijolniece Eva Bindere un uzsver: "Cenšamies neļaut ar sevi manipulēt, mums ir savi priekšstati par to, kas mums patīk, ko uzskatām par vērtīgu esam un ņemam vērā arī repertuāru, ko konkrētajā brīdī gribam spēlēt."

"Trio Palladio" programmas vienmēr bijušas ļoti pārdomātas un konceptuālas; tagad centrālais atspēriena punkts ir Tālivalža Ķeniņa simtgade. Turklāt Reinim Zariņam attiecības ar Tālivaldi Ķeniņu mūziku no visiem trio dalībniekiem ir vispersoniskākās.

"Tas ir bingo, ka Ķeniņš ir centrs šai programmai," iesaucas Zariņš.

“Taču – lai šis nebūtu tikai Ķeniņa autorkoncerts, vajadzēja vēl kaut ko no aizjūras latviešiem. Un tā mums rokās nāca Daces Aperānes opuss – Fantāzija, Otrais klavieru trio, un tā mums tā programma arī izauga," stāsta pianists, kurš savulaik ar Tālivaldi Ķeninu arī sarakstījies.

"Puikas gados, vēl mācoties Dārziņskolā, neko no pasaules vēl īsti nebiju redzējis, sarakste ar Ķeniņu bija kā pasaules elpa.

Viņš man sūtīja ļoti atklātas, tiešā valodā rakstītas vēstules par to, kas notiek un noticis viņa dzīvē, un tas bija vienreizēji... Tas ļoti iespiedies sirdī – vēl arvien vēl viņu jūtu. Tālivaldis pats sevi nodēvēja par manu muzikālo vectētiņu, ja es tā vēlos un mani tas netraucē – un es tam piekrītu ļoti labprāt! Tāpēc arī man vienmēr gribas atgriezties pie viņa opusiem, man gribas kaut ko jaunu iemācīties."

Pats Tālivaldis Ķeniņš kādā intervijā no arhīviem ārā celtā runā atzinis, ka savā dvēselē esot neglābjams romantiķis. Vai trio mūziķi to sajūt arī viņa mūzikā?

"Es gan neesmu tik ļoti pazīstama ar visu viņa daiļradi, lai varētu uz šo jautājumu pilnvērtīgi atbildēt," teic Kristīne Blaumane. "Līdz šim biju atskaņojusi tikai vienu viņa opusu – "Partitu", kas būs arī šajā koncertā. Skaņdarbs tika uzrakstīts Atmodas laikā, un Latvijā ticis atskaņots ļoti daudz - visi čellisti to spēlējuši, arī es, toreiz vēl Latvijā dzīvojot. Mūzika ir ļoti atvērta un savā ziņā melanholiska, arī ekspresīva, bet, spriežot par viņa mūziku kopumā, vajadzētu tomēr vairāk viņu iepazīt."

"Interesanti, ka mums, kopīgi strādājot un gatavojoties šim koncertam, no Ķeniņa skaņdarba "Sarunas ar dzimteni", ko Kristīne spēlējusi, patiesi radās sarunas ar dzimteni. Viņa materiāls bez taktssvītrām panāk to, ka mums visu laiku nākas runāties vienam ar otru. Nu, nevaram katrs pa savu līniju "bliezt"," pasmejas Reinis Zariņš un atzīmē: "Pārējos skaņdarbus gatavojot, piemēram, Šūmaņa "Fantāzijskaņdarbos", ko spēlēšu kopā ar Gunti Kuzmu, ir tieši tā pati situācija – visu laiku materiāls vijas no viena pie otra. (..) Lai gan Latvijā Ķeniņu krietnu laiku uzskatīja par traku avangardistu, Rietumos viņš šķita vecmodīgs. Bet pietiekami modernā mūzikas valoda ir klasiskās, pārbaudītas vērtībās un piegājienos ietērpta, un tas, manuprāt, ir šīs mūzikas spēks, tāpēc ir vērts to spēlēt."

"Bet Daces Aperānes darbs ir ļoti, ļoti romantisks," iesaucas Eva Bindere. "Es pat to sauktu ne par klavieru trio, bet fantāziju – forma nav tik liela un viņas romantisms ir šūmanisks, drusku sakāpināts brīžiem, drusku nervozs – pēc koncepta tas ļoti labi iekļaujas šajā programmā. Šūmaņa klaviertrio esam spēlējuši vēl tad, kad gājām bērnudārzā – respektīvi, kad bijām nesen sākuši spēlēt kopā," smejas Bindere. "Un tagad, domāju, mēs visi to jūtam, cik ļoti, atverot šo partitūru pēc trīs gadu pārtraukuma, esam mainījušies šo gadu laikā, cik ļoti esam saspēlējušies, cik tas ne tik ļoti ilgais laiks mūsu profesionāļu dzīvē spējis mūs mainīt un attīstīt. Visu laiku man neviļus prātā doma, cik tomēr liela lieta ir kamermūzika, cik ārkārtīgi spēlējot kamermūziku, mūziķis var attīstīties. Man ir sajūta, ka tas ļoti daudz dod! Kopā spēlēšanas pieredze ir vērtīga, un tas ir interesanti, jo tie pārējie divi mēdz darīt arī kaut ko tādu, ko pats nedari."

Par pieslīpēšanās procesu Kristīne Blaumane saka tā: "Atceros to pašu Šūmaņa trio, ko  spēlējām mūsu pirmajā Latvijas koncertā kā trio vēl bez nosaukuma. Klausotie ierakstu, ir sajūta, ka vēl neatļaujamies tik daudz brīvības. Šobrīd jūtu - ja es pēkšņi gribu citu kaut kādā veidā kaut kur izdarīt, man ir iekšējā brīvība, zinu, ka tie pārējie divi ir uz tā paša viļņa.

Mums vienkārši ir kaut kādi lokatori... Varbūt ne lokatori, bet sajūtas ir daudz spēcīgāk attīstītas, mēs atļaujamies būt brīvāki.

Protams, ka pieslīpēšanās vienmēr ir bijusi un būs, un domāju, kavēl aizvien tā tagad notiek - esam trīs dažādas personības, neesam no viena māla cirsti. Bet tas arī ir labi, ka trīs cilvēki ārpus trio dara kaut ko ļoti atšķirīgu un aktīvu kur citur, reizumis klajā nākot ar dažādām idejām. Tas mūs visus pilnveido.

Esam uz radoši pareiza ceļa – kamermuzicēšanā noteikti attīstāmies."


 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti