Aijas Vītoliņas balss latviešu populārajā mūzikā pirmoreiz ieskanējās albumā "Rīga dimd", kuru tā autors Niks Matvejevs veltīja Rīgas astoņsimtgadei. 2001. gada Aijas Vītoliņas balsij maz līdzības ar tagadējo, kad aiz muguras neskaitāmi priekšnesumi dažnedažādos stilos – no popa līdz džezam, ieskaitot latviešu estrādi un dziesmas svešvalodās. Tomēr, kā atzīst Aija Vītoliņa, tad visu šo gadu laikā, kas pavadīti uz skatuves, viņa nav līdz galam spējusi sevi kā dziedātāju noformulēt, jo uzskata, ka aizvien ir ceļā.
"Niks Matvejevs manī bija kaut ko saskatījis un saklausījis. Piedāvāja piedalīties ierakstā – tad pirmoreiz biju studijā, nesaprotot, ko daru, dziedāju un "rakstījos" – tāds ļoti pārsteidzošs brīdis. Un tad viss sāka velties," stāsta dziedātāja.
Aija Vītoliņa mūzikas skolā nav gājusi, kaut gan viņas tēvs Viesturs Vītoliņš, kā arī vectēvs Jēkabs Vītoliņš bija ievērojami muzikologi. Līdz mūzikai meitene nonāca pati, sākumā dziedot līdzi kasešu magnetafona ierakstiem, piemēram, Madonnai. Viņas interešu loks bija plašs, ieskaitot badmintonu, kokles spēli, kā arī apmeklēts estrādes deju ansamblis, pat modeļu skola. Savu balsi Aija Vītoliņa "uztaustīja", dziedot ansamblī "Vecpilsētas dziedātāji", bet dziedāšana nonāca priekšplānā tikai tad, kad par viņu ieinteresējās Jānis Stībelis: "Mana krustmāte Ināra Vītola strādāja Latvijas Televīzijā, vadīja fonotēku. Viņai bija kolēģis Māris Ozols, kas toreiz spēlēja pie Jāņa Stībeļa. Viņš apvaicājās, vai nezina kādu, kas gribētu dziedāt fona vokālu. Tā tas nonāca līdz tam, ka bija mēģinājumi pie Jāņa, kur iepazinos ar daudziem mūziķiem.
Caur nejaušībām viss sākās."
Dziedātājs Jānis Stībelis, vērojot pasaules tendences, ieteica jaunajai dziedātājai izvēlēties īsu, starptautiski lietojamu skatuves vārdu, un Aija kļuva par Amber – angļu valodā – "dzintars":
"Tā pseidonīma lieta bija tāda, ka Jānis izdomāja, ka man vajag startēt Eirovīzijā kā solistei, un ārzemēs nevarēs izrunāt manu vārdu. Daudziem tajā laikā bija pseidonīmi. Un tad nonācām līdz vārdam “dzintars”, kas ir it kā latvisks, bet ir saprotams arī internacionāli, un ietver sevī Latvijas dārgakmeni, kurā iekšā jūra, mirdzums un noslēpums. Tā tas aizgāja, bet līdz galam es ar to nesadzīvoju."
Aijas Vītoliņas samtaino balsi, kam pa spēkam nodziedāt gandrīz visu, novērtējuši tādi komponisti kā Jānis Lūsēns, piedāvājot viņai lomas savos mūziklos, kā arī Mārtiņš Brauns, ar kuru Vītoliņa koncertēja programmā "Darbi un nedarbi". Tapa kopīgs uzvedums ar Laimi Rācenāju – "Viva la bomba", un abu duets izveidojās jau ''Paulovīzijā'', dziedot Maestro "Vectētiņš un vecmāmiņa".
"Viss, kas ar mani noticis, ir kaut kas neticams – visas šīs lielās personības, kuras es iepriekš skatījos televīzijā, – ar viņiem es varēju būt blakus un sadarboties!
Mārtiņš Brauns, piemēram. Tas bija kaut kas fantastisks, piedzīvot tādu cilvēku, sadarboties divatā. Ģeniāls cilvēks. Un arī Lūsēns, iespēja piedalīties izrādēs – lomas ar raksturu un brīnišķīgu muzikālo materiālu. Tā ir uzticēšanās man, es novērtēju," stāsta Aija Vītoliņa.
Viņa ir sadziedājusies arī ar Viktoru Lapčenoku, bet vislabākā balsu saskaņa esot ar Daumantu Kalniņu. Šādi ieraksti pagaidām nav tapuši, toties izdots albums "Klusums" ar laikabiedru kolektīvu "Tango Sin quinto".
Dziedātājas jaunākais albums "Lācis. Aija. Divatā" – komponista Kārļa Lāča dziesmas, komponista veltījumi tieši viņas balsij taustāmā formā nav izdots, skaņdarbi skanēja īpašos koncertos, kurus varēja apmeklēt ļoti neliels klausītāju skaits. Protams, arī viņai šis pandēmijas laiks nav bijis vienkāršs:
"Tu vari padoties un neko nedarīt, un tu vari mēģināt sevi mobilizēt. Tad no šīs darīšanas rodas enerģija, lai šo laiku vieglāk pārdzīvot.
Man vienmēr gribējies kaut ko darīt divatā ar Kārli, kas arī bija viens no gaišiem brīžiem, tieši laikā un īstajā vietā un ar īstajiem cilvēkiem. Tas mums bija vajadzīgs, un tas arī palīdzēja."
Kārlis Lācis ir Aijas Vītoliņas komponists, un, kā pati atzīst, tad viņa sevi izjūt kā Kārļa Lāča dziedātāju. Viņa ir daudz izdziedājusies Kārļa Lāča daiļradi, kas ir īpaša un dažu brīdi ļoti sarežģīta gan emocionāli, gan vokāli, bet Aija Vītoliņa norāda, ka viņai patīk gan šie izaicinājumi, gan mūzika.
Būt divatā ar klavierēm Aijai Vītoliņai nav gadījies bieži – viņa daudzkārt uzstājusies ar lieliem orķestriem – orķestri "Rīga", Latvijas Radio bigbendu un ''Mirāžas'' džeza bigbendu, ar kuru piedalījusies Kuldīgas dzīru estrādes lielkoncertos, dziedot populāras latviešu dziesmas:
"Tā es esmu plūdusi, jo man ļoti daudz lietas vienlaikus interesē un patīk. Tā var būt gan problēma, gan kaut kas labs. Jo īsti nav viens virziens, kas būtu saprotams citiem, bet man ļoti patīk pamēģināt, un es sevi sajūtu dažādos virzienos. Ja man rodas iespēja, es to izmantoju.
Dažreiz man liekas, ka man ir ļoti daudz personību, jo man patīk trakot, reizē man ir tuvs viss melanholiskais un smeldzīgais – franciskais, itāliskais.”
Aija Vītoliņa ir dziedātāja "hameleons", tomēr līdz šim viņai nav izdevies radīt pašai savu solo albumu. Bet, kā atzīst pati mūziķe, tad visam savs laiks, iespējams, pašlaik viņa tiek no tā atturēta, taču jūt, ka šis brīdis tuvojas. Un viens ir skaidrs – tas būs albums ar viņas pašas rakstītu mūziku.
"Es vēl joprojām mācos, vienmēr ir tas iekšējais kritiķis, cenzētājs, neapmierinātā iekšējā balss. Tas ir tas, kāpēc es aizvien vēl mācos. Es zinu, ka es vienmēr varu izdarīt labāk. Viss ir attīstībā vēl joprojām. Ir jātrenējas, jo balss ir muskulis," stāsta dziedātāja.
