Plašāka publika Katō iepazina 2019. gada sākumā, pateicoties dziesmai “Es gāju par tālu”, un vēlāk dziedātāja izdeva arī savu debijas mini albumu “Ko mani putni ēd”. Drīz vien labi uzsākto muzikālo ceļu apstādināja pandēmijas ierobežojumi, dodot laiku darbam pie jaunām dziesmām. Kā pirmais 2021. gada februārī pie klausītājiem atlidoja romantiskais “Naktstauriņš”, savukārt desmit dziesmu albums “Es tā jūtos” tika izdots šajā septembrī.
“Bieži vien pieķeram sevi pie domas – vai ir vēl kas sarežģītāks par cilvēku? Mēs esam tik ļoti apzināmi un neapzināmi reizē. Mūsos mājo daudz sajūtu un emociju, un tajās iespējams apmaldīties tiktāl, ka šķiet, nebūs iespējams atrast ceļu atpakaļ. Es daudz analizēju sevi un savas sajūtas dažādās situācijās, tāpēc likumsakarīgi, ka tas atspoguļojas arī manā daiļradē,” albuma ideju skaidro Katō.
Mūsu sarunā apspriežam gan tikko izdoto albumu “Es tā jūtos”, gan arī Katō muzikālās karjeras attīstību kopumā. Dziedātājas izvēles gan muzikālās, gan vizuālās iedvesmo un māca arī citus jaunos popa māksliniekus, kuri jau centīgi dodas vņas pēdās, un Katō to jūt.
Aiga Leitholde: Tavs pilna garuma albums "Es tā jūtos" ir ārā! Man šķiet interesanti, ka vidējais dziesmu garums ir divarpus minūtes.
Katō: Jā, bet mums nesanāk uzrakstīt garākas dziesmas. Arī man pašai šķiet, kad klausos dziesmu radio vai mūzikas straumētājos internetā, es reizēm sevi pieķeru pie domas, ka konkrētā dziesma man jau ir apnikusi un, paldies, es vēlētos pārtīt uz nākamo. Kad uzspiežu uz ekrāna, redzu – dziesmas garums ir 3:40.
Iespējams, mūsdienu cilvēkam piemērotāk ir tas, ka dziesmas mainās ātrāk. Varbūt tas ir saistīts ar mūsu dzīves ritmu?
Albumā "Es tā jūtos" ir desmit dziesmas, bet albuma garums ir apmēram pusstunda. Principā pastaigas laikā albumu var mierīgi noklausīties.
Kādā laika posmā tapa albuma dziesmas?
Nevaru nosaukt konkrētu albuma rakstīšanas sākumpunktu, bet droši varu apgalvot, ka lielākā daļa albuma dziesmu ir tapušas pandēmijas laikā. Tad bija diezgan daudz brīva laika, lai šim procesam pieķertos. Bet dziesmu "Morzes Ābece", manuprāt, sarakstīju 2018. gadā, vienā laikā ar "Ko mani putni ēd?". "Morzes Ābece" savā ziņā ir nestandarts. Pieņemu, ka mani klausītāji no manis gaida kaut ko priecīgāku. Man pašai šī dziesma ir sirdij tuva, tāpēc nolēmām to iekļaut šajā albumā.
Tu jau pieminēji savus klausītājus, ne velti! Tev ir divas pretējas puses – tu esi nebēdnīga un asprātīga, bet no otras puses – romantiska un dziedi balādes, kas aizķer līdz sirds dziļumiem.
Es joprojām cenšos definēt, kāds ir mans klausītājs. Joprojām to nevaru saprast, jo visu laiku uzrodas jauni pavērsieni. Es zinu, ka mani klausās bērni un viņiem es patīku, laikam jau nebēdnīguma un jautrības dēļ. Mani klausās sievietes “sieviešu” vecumā, kurām, iespējams, patīk romantika. Un tad vecāka gada gājuma cilvēkiem varētu šķist interesanti mani teksti – mazliet jocīgi, bet uzmanību piesaistoši. Katrā ziņā koncertos redzu abu dzimumu un visu vecumu klausītājus. Un tas mani ārkārtīgi iepriecina, ka ikkatrs manā mūzikā var sev kaut ko atrast.
Tavi dziesmu teksti var kļūt par labu sarunas aizsākumu, skaidrojot bērniem to, kas tad ir, piemēram, tas “Kanibāls”.
Ar bērnu auditoriju ir nedaudz sarežģīti, jo katrā manā dziesmā ir kaut kas tāds, ko varbūt bērniem nepienāktos dzirdēt. Runājot par "Kanibālu", šīs dziesmas sākums ir frāze "man patīk visas tavas ķermeņa daļas". Tā vijoties aizved mūs līdz piedziedājumam. Kaspars Ansons prezentēja savu ideju par piedziedājuma tekstu, kas sākas ar vārdu "kanibāls". Mēs kanibālu iedomājamies kā monstru. Droši vien šo tēlu esam aizguvuši no filmām, kur kanibāli savus upurus tur ledusskapī. Arī es esmu redzējusi vairākas šādas filmas, man vispār patīk šausmu filmas. Mūsu gadījumā "kanibāls" jāsaprot pārnestā nozīmē. Mēs viņu iedomājamies kā tādu aizvēsturisku alu cilvēku. Šāda vārdu izvēle ir mazliet jocīga, es piekrītu.
Saprotams, dziesmas kontekstā "kanibāls" ir metafora pirmatnējiem seksuālajiem instinktiem
Tieši tā! Varbūt Homo Sapiens no savas aliņas nemaz nav iznācis? Daba ir daba, un kaut kur mūsos joprojām ir tas alu cilvēks.
Jau pieminējām producentu Kasparu Ansonu, kas Latvijas popmūzikā ir liels vārds, par kuru katram būs savs viedoklis. Kā jūs abi sastrādājāties? Vai viņš tev vispār ļauj vaļu?
Man cilvēki no mūziķu vidus ir sacījuši: “Cik labi, ka jūs viens otru esat atraduši!” Viņiem liekas, ka mums labi sanāk, un es domāju tāpat – cik labi, ka esam viens otru atraduši. Patiesībā sākums nemaz nebija tik spīdošs. Iepazināmies saistībā ar Eirovīziju, kurā biju gan Aminatas, gan Justa bekvokāliste. Pirmais, 2015. gads, bija ar Aminatu, kura rīkoja noklausīšanos, lai atlasītu vislabākos bekvokālistus, un tur es iepazinos ar Kasparu Ansonu, kurš šķita aizdomīgs un nedaudz dusmīgs, bet man vispār patīk atvērti cilvēki. Atceros, mēs iegājām vokālajā būdā un nodziedājām partiju. Bija jūtams stress, jo notikums lielisks, uz kuru ļoti gribas aizbraukt. Vēlāk uz jautājumu, kā mēs nodziedājām, Kaspars atbildēja – normāli. Gaiss palika saspīlēts, jo bijām viens no fona dziedātāju variantiem. Kad izgājām ārā, teicu savai kolēģei: “Ja ir tā, es diez vai gribu braukt.” Tā mēs ar Kasparu Ansonu iepazināmies, un viņš tik drīz manu viedokli par sevi nemainīja.
Kad 2016. gadā uz Eirovīziju aizbraucām otro reizi, tad jau vairāk sadraudzējāmies un es viņu iepazinu kā cilvēku. Tad sapratu, ka viņā iekšā slēpjas kaut kas jauks. Kopā uzrakstījām dziesmu konkursam “LTV Supernova”, kur es startēju kā Anna Zankovska. Šis starts nebija veiksmīgs, bet paldies par šo iespēju! Tas deva impulsu man kļūt par Katō, un es beidzot parādīju Ansonam savas dziesmas. Viņš teica, ka nav nemaz tik draņķīgi, un mēs kopā sākām strādāt. Patiesībā mūsu sadarbība ir ārkārtīgi vienkārša. Protams, neviena sadarbība nav bez klupšanas akmeņiem, un arī tie mums ir. Žēl, ka Kaspara šodien nav šeit, jo viņam esot kaut kas tāds sakāms, par ko es pat nenojaušot. Bet, lai tas paliek citam rakstam! Katrā ziņā tas ir apbrīnojami, kā mēs viens otru varam papildināt kā muzikāli, tā tekstuāli un apmainīties ar dzīves pieredzi. Esmu laimīga, ka viņš ir manā dzīvē!
Runājot par tavu transformāciju no Annas uz Katō, tā bija pārdomāta, koša un vizuāli pamanāma. Visas radošās stadijas, kaut vai ar matu krāsas mainīšanu, klausītājiem bija aizraujošs notikums.
Tas bija piedzīvojums ar neprognozējamu notikumu attīstību. Kad ierakstījām manu debijas singlu "Es gāju par tālu", es negaidīju, ka tas viss aizies tik tālu. Vizuālā koncepcija bija mana ideja – tāda es esmu, un paldies Elizabetei Džeinai Rubenei, ka viņa to spēja tik labi nolasīt. Par zilajiem matiem man, protams, ir stāsts. Es domāju, kā tieši lai es atšķiros no citām sieviešu kārtas izpildītājām latviešu mūzikā. Ar balsi un dziesmām to visu īsti nepaveiksi, to es varu pateikt tām māksliniecēm un māksliniekiem, kuri vēl skatuvei gatavojas. Ja vēlies ko uzsākt, tev ir jāiet ar pilnu spektru. Un tad es ar draudzenēm un kolēģiem runāju – ko man darīt? Zilus matus nokrāsot? Beigu beigās patiešām attapos ar ziliem matiem un jutos ārkārtīgi ērti.
Man ir svarīgi, lai esmu harmonijā ar sevi.
Iespējams, bekvokālistes karjeras laikā šo principu mazliet palaidu garām. Tad es varēju mugurā uzvilkt principā jebko. Taču tāds ir bekvokālistu darba uzdevums – tev ir jābūt vienkārši fonā un tādam, kādu tevi grib redzēt. Es to pieņēmu un pielāgojos konkrētā mākslinieka nosacījumiem, jo tas vienkārši ir darba uzdevums, bet šajā visā ir ļoti viegli pazust. Līdz pat brīdim, ka pati vairs nesaproti, kāda tu esi. Piemēram, klasisks tēls nav domāts man. Es, protams, varu tā apģērbties un smaidīt un izlikties, ka man viss ļoti patīk, un neviens pat nepamanīs, ka es nejūtos komfortabli. Tā es vairs sevi nevēlos pozicionēt. Mans tēls ir ikdienišķs, bet trakulīgs.
Tas ir liels muzikāls izaicinājums – no bekvokālistes transformēties uz solisti. Kā tas tev notika?
Man bija foršs vidus posms – es kā soliste kopā ar dzīvo instrumentu grupu dziedāju korporatīvajos pasākumos. Mēs bijām samērā pieprasīti šajā pasākumu lauciņā. Es, protams, pieļauju, ka dziedāt korporatīvajos pasākumos īsti nav sieviešu darbs, jo, šķiet, sievietēm tā balss nogurst ātrāk. Bet es nerunāju par visām sievietēm, tikai par sevi. Man nodziedāt četrreiz pa 45 minūtēm bija pagrūti. Man patīk labi izgulēties, tāpēc strādāt naktīs – es varu to darīt, bet tas īsti nav man. Taču tieši korporatīvajos pasākumos iemācījos būt priekšplānā, vadīt pasākumus, iet uz tikšanos ar klientiem, izpildīt visdažādākā žanra mūziku. Mums pat ir bijusi programma itāļu valodā ar deju programmu!
Ja kāds vēl domā, ka dziedāt fona mūziku un uzstāties korporatīvajos pasākumos ir slikti, es saku – nē, tā tas nav!
Tas ir ārkārtīgi attīstoši un vērtīgi, jo īpaši karjeras sākumā.
Vēl joprojām paralēli mūzikas darbībai tu darbojies daudzās dažādās sfērās.
Esmu ieguvusi džeza un populārās mūzikas vokālā pedagoga diplomu, absolvējusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju. Jau kopš studiju laikiem strādāju par pedagogu, un jau kāds laiciņš ir pagājis. Jā, es apmācu jaunos censoņus. Dalos pieredzes stāstos un padomos – visu to, ko būtu gribējusi, lai man kāds pastāsta jau agrākā vecumā. Man ne īsti patīk saukt viņus par saviem skolniekiem un sevi par pedagogu. Es to uztveru kā palīdzēšanu un dalīšanos zināšanās. Es viņiem vienmēr saku, ka varu iedot tik daudz, cik būs manos spēkos, un vienmēr iesaku, kur tālāk doties, kuru pedagogu uzrunāt. Man apkārt ir brīnišķīgi kolēģi! Es vienmēr palikšu sasniedzama, ja būs vajadzīgs padoms. Tad pavisam jauns posms manā dzīvē ir Radio EHR, kur es vadu raidījumu "Latviešu hiti top 10" un projektu "Latviešu mūzikas skatuve", kas man bija liels izaicinājums. Radio darbā mani visvairāk iepriecina tas, ka varu satikt tik daudz dažādus cilvēkus. Pie manis nāk ciemos, es varu satikties un aprunāties!
Kā šajā savādajā laikā, kad koncertu nav daudz, uzturi saikni ar klausītājiem?
Pagaidām man ir šaurs klausītāju loks, kas man seko platformā “Instagram”. Tie ir nedaudz vairāk kā 2000 sekotāju, kas šīs platformas apmēriem nav liels skaits, bet es zinu, ka viņi visi ir īsti un viņiem tiešām patīk tas, ko es daru. Arī saistībā ar albumu saņēmu jaukas ziņas. Cilvēkiem jaunās dziesmas patīk, un starp dziesmām nav vienas konkrētas favorītes, kas, manuprāt, ir tas pats labākais!
Droši vien cilvēki vēlas paķidāt, varbūt zem dziesmu stāstiem esi apslēpusi kādus personīgus notikumus?
Droši vien! Mīlestības tēmas, dziesmas par jūtām un sajūtām visiem ir aktuālas. Un arī mana dzīve ir bijusi krāsaina un koša visos šajos simpātiju un jūtu jautājumos, ka man atliktu vēl ilgi par ko runāt. Protams, katrā dziesmā ir kaut kas no manis, bet tie, kas zina, kā rakstīt mūziku, sapratīs, ka iedvesmu gaidīt nav laika.
Dziesmu rakstīšana ir profesija, kurai attiecīgi tā arī jāpieiet.
Es vairāk arī negribu par šo stāstīt, jo ir tik forši, ka klausītājs katrā dziesmā saklausa savu patiesību. Un ar dziesmām sinhronizēties un pieņemt to kā sev radītu.
Tev ir albumā "Dziesma", kas ir "rakstīta tev"! Kam? Ja tu klausies, tātad – tev!
Jā, tieši tā! Kaut kāda sāpe šajā visā ir! Ar dziesmu "Dziesma" man pašai sākumā bija interesantas attiecības. Mēs to radījām mazā, divu dienu dziesmu rakstīšanas nometnē kopā Ar Kasparu Ansonu un Edgaru Mākenu. Šī bija pirmās dienas dziesma, un pirmajā brīdī man šķita, ka tā nav piemērota man. Reizēm vajag pagaidīt, lai dziesmu varētu objektīvi novērtēt. "Dziesma" labi iederas albumā. Tā ir nedaudz naiva un mīlīga. Analizējot dziesmas rakstīšanu (songwriting), var just, ka tas ir albuma sākuma posms, bet – ko tur daudz analizēt, vajag klausīties!
Kā tu klausies savu agrāk radīto? Kā vērtē šīs dziesmas?
Agrāk radīto uzskatu par veiksmīgu startu, bet es neesmu apstājusies savā attīstībā ne mirkli! Uz vietas stāvēt nav prāta darbs, jo visu laiku mūzikas skatuve papildinās ar jauniem māksliniekiem. Jau pieminēju sieviešu kārtas pārstāves latviešu popmūzikā – mūsu nav maz! Katra grib izcīnīt savu vietu. Tas, ko es darīju pašā sākumā, to tagad dara daudzi. Tāpēc, rakstot albumu "Tā es jūtos", mēģinājām sevi izlikt ārpus ierastā domāšanas rāmja. Piemēram, mums ienāca prātā uzrakstīt kanonu. No šī aspekta ir tapusi dziesma "Acis". Tad mēs mēģinājām manu balsi pārvērst par sintētisku skaņu. Piemēram, "Kanibāla" sākumā ir dzirdams "ZzzZzz". Protams, arī dziesmu tekstu rakstīšanā mēģinājām atkāpties no ierastās A-B-A-B vai četru rindiņu koncepcijas. Mēģinājām arī sižetiski ko mainīt. Starp citu, "Kanibālā" ir atsauce uz Kena Kīzija romānu "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu", tur ir rindiņa "es nonāktu tur, kur kūko dzeguzes". Mēs mēģinājām sevi izklaidēt, un tomēr šis albums nebija viegls darbs. Iet tālāk, kāpt augstāk ir grūti, sarežģīti, bet tas vienkārši ir jādara! Un galu galā tev vienkārši paliek neinteresanti, ja tu visu laiku dari vienu un to pašu. Es sevi meklēju. Un mans mērķis – būt komfortā ar sevi. Lai man pašai patīk mūzika, ko es izdodu. Es nevēlos darīt darīšanas pēc – tas nedod gandarījumu. Es gribu darīt to, kas man patīk. Un es zinu, ja es tā rīkošos, tad, visticamāk, atradīsies kāds, kurš mani sapratīs un kuram mans darbs patiks!
