Nošu atslēga

„Čaks rada tēlu…” – Egona Valtera dziesmu albums „Savādā meitene"

Nošu atslēga

„Ja paļaujos uz iedvesmu, nekas netop” – Arstarulsmirus veltījums ugunij "Dedz"

""Ķeksīša pēc" nemāku darīt," - 31. maija jubilārs, mūziķis Uldis Marhilevičs

Es mūziku jūtu kā dabu. Uldis Marhilevičs svin 65. jubileju un atklāj koncertdārzu «Pūt, vējiņi»

"Es mūziku jūtu kā visas pasaules dabu, kas ir tik dažāda. Es nevaru sajust tikai vienu priežu mežu jeb tikai vienu pļavu, man tas viss ir kopā," stāsta Uldis Marhilevičs, kurš gan 31. maijā nosvinējis 65. dzimšanas dienu, gan ar lielkoncertu atklājis Liepājas koncertestrādi "Pūt, vējiņi" – Marhilevičs bija svinību lielkoncerta muzikālais vadītājs un producents. 

Uz savām iepriekšējām jubilejām mūziķis vairakkārt rīkojis iespaidīgus koncertus ar plašu dalībnieku klāstu, tādējādi radies apzīmējums "Marhils un draugi", ietverot tajā atvērtu muzikālo domubiedru kompāniju, kas gatava uzstāties kopā ar Uldi Marhileviču. Daļa no viņiem piedalījās "Pūt, vējiņi" atklāšanas pasākumā, kura rīkošanu uzņemoties, pianistam nebija priekšstata, cik daudz darba tas prasīs: "Kā jau sapņotājs, pats pieteicos divus gadus atpakaļ. Toreizējais Liepājas mērs bija priecīgs, ka kāds uzņemas šo koncertu. Viegli nebija – viena lieta ir salikt muzikālo virknējumu, mēģināt ar mūziķiem un dziedātājiem, bet otrā puse, neredzamā, ir administratīvie pienākumi. It kā visu to zināju, bet realitātē tas viss ir citādāk. Ar dievpalīgu tikām galā."

Kaut gan bērnību mūziķis aizvadījis Liepājā, kur, iedvesmojoties no vecākā brāļa Tāļa, Uldis Marhilevičs agri nosēdās pie klavierēm, pašlaik viņš bieži uzturas Pāvilostā, kur ir senču īpašumi. No viņiem mantotais jūrnieka gars licis Uldim Marhilevičam aizkuģot arī aiz okeāna, kur 90. gadu sākumā Amerikas Savienotajās Valstīs viņš iesaistījās projektā "Rīga". Latvijā populārā mūziķa gaitas bijušas saistītas ar grupām "Inversija", "Opus" un "Remix", protams, arī apvienību "Liepājas brāļi". 

Kā katram šīs paaudzes Liepājas mūziķim arī Uldim Marhilevičam grūti iztēloties savu dzīvi bez estrādes "Pūt, vējiņi" un tur skanošās mūzikas, ieskaitot festivālu "Liepājas dzintars": "Tas ir filmas, stāsta, memuāru vērts stāsts. Tā laika cilvēki Latvijā visi zināja, kas tur notiek.

Svarīga bija ne tikai estrāde, bet arī Liepājas aura, celiņi ar kāpu smiltīm. Tā ir sanācis, ka Liepāja ar šo estrādi visu to popmūziku, rokmūziku pacēla milzīgā, milzīgā līmenī."

Vecāki agri nojauta Ulda Marhileviča apdāvinātību, un tāpat kā brālis Tālis viņš apguva klavierspēli. To viņam gan Liepājas mūzikas skolā, gan mūzikas vidusskolā mācīja skolotāja Aleksandra Vikmane. Taču liels bija populārās mūzikas un roka vilinājums, brīvības gars, kas strāvoja arī no ansambļiem, kuros spēlēja vecākais brālis.

"Mūzikas skolā bija ļoti spēcīgi pedagogi, viņi visu savu dvēseli un dzīvi atdeva mūzikai. Un mēs to jutām.

Vidusskolā, protams, piezagās brīvības gars, jo visi pašmācības ceļā apguvām visu pasaules roka klasiku jeb popmūziku, sauc kā gribi. Tas labākais jau bija, ka īsti jau nošu nebija, mēs visi kolosāli uztrenējāmies spēlēt no kasešu klausīšanās, labākajā gadījumā no platēm klausītu mūziku. Pat brīnos, kā apguvām pasaules elpu, krakšķot "VEF" radio," atceras komponists.

Uldis Marhilevičs savā klavierspēlē un dziesmu sacerēšanā iedvesmojies no daudzām slavenībām. Paša improvizatora meistarība kaldināta, sākot ar spēlēšanu izklaides pasākumos – Uldi Marhileviču tēvs ņēma līdzi nedēļas nogalēs uz ballēm un kāzām. Katrā skolā un aktu zālē bija klavieres. "Vienmēr tās balles bija jāspēlē, un ar kreiso roku es veicu vairāk tādas basģitāras funkcijas, jo bija bundzinieks, saksofonists, un es šausmīgi stipri visu vakaru belzu pa tiem apakšējiem taustiņiem tā, ka roka bija sapampusi. Un vienmēr, kad es pirmdien gāju uz klavierstundām, man tā roka bija jāaptin, jo es nevarēju rādīt tādus pirkstus. Un tad nu skolotāja man jautāja – kas tad nu atkal? Atkal biji spēlēt?" par jaunības dienām stāsta mūziķis.

Arī šobrīd Uldis Marhilevičs ikdienā turpina ļoti daudz spēlēt, pat līdz tam, ka dažkārt mēdz iekaist roka: "Pēdējās sezonas man ir muzikāla izrāde Rīgas Čehova krievu teātrī, kur ir fantastisks stāsts par zīdaini, kas piedzima uz kuģa un tur uzauga.

Mēs uz skatuves esam divi cilvēki – aktieris Maksims Busels un es, stundu un 40 minūtes. Tas pēdējos gadus man prasīja uzturēt savu pianista režīmu."

Pēc Liepājas mūzikas vidusskolas, kur tika apgūti arī kompozīcijas pamati un tapa pirmie darbi, Uldis Marhilevičs pamācījās Daugavpils pedagoģiskajā institūtā. Pēc tam sekoja dienests padomju armijā – flotē, tad studijas Latvijas Valsts konservatorijas Estrādes nodaļā, studijas džeza pianismā pie Raimonda Paula, kas Uldi Marhileviču ieteica ansamblim "Inversija".

"Kopš pirmā kursa ceļš bija izteikts – Vāgnera ielas kopmītne – konservatorija un Anglikāņu baznīca, kur atradās Studentu klubs. Ar Zigmaru Liepiņu biju iepazinies jau Liepājā, kur viņa tēvs vadīja pulciņu klubā "Vaduguns". Kaut ko spēlēju, kad viņš ienāca klasē – visi liepājnieki kā sunīši viens otru sasmaržo…" teic Marhilevičs.

Astoņdesmitajos gados Uldis Marhilevičs spēlēja ne tikai kafejnīcā "Allegro", arī restorānā "Lido" Jūrmalā, līdz viņu uz grupu "Opus" uzaicināja Zigmars Liepiņš – 1984. gadā Ulda Marhileviča dziesma "Lūgums" Mirdzas Zīveres un "Opus" priekšnesumā uzvarēja "Mikrofona" aptaujā. Uldis Marhilevičs gan nevēlas, ka viņu sauc par komponistu, jo uzskata, ka šādam titulam būtu nepieciešams attiecīgs diploms: "Tagad mūsdienās tas palicis tā ļoti vienkārši – kaut ko uzraksti, un tu jau esi komponists, bet manā uztverē, tev tomēr ir jāiegūst attiecīga izglītība.

Varbūt tas man arī traucē pēdējos gadus – kā tu gribi kaut ko drusku plašāku veidot, jūti izglītības trūkumu, lai visu pareizi sagrupētu.

Kaut gan šis un tas ir bijis – mūzikli, teātra savienojums ar dziesmām. Šis žanrs man ir vistuvākais, kur varu sevi izpaust. Esmu atraktīvs, un man patīk skatuve. Aktierspēle apvienojumā ar mūziku man ir ļoti tuva."

Arī Ulda Marhileviča mūzikā apvienojas lirika un dzīvesprieks – vienlīdz labi viņam padodas romantiskas, izjustas, plašas melodijas un dzīvespriecīgi, visiem kopā dziedami skaņdarbi. Tas pats sakāms par stiliem – Uldis Marhilevičs kā zivs ūdenī jūtas džezā, rokā, savu orientēšanos latviešu šlāgermūzikā viņš neskaitāmas reizes demonstrēja šovā "Dziesmu duelis".

"Es esmu dvīnis pēc horoskopa, un tas man viscauri iet līdzi visur, tik dziļi es to izjūtu. Kaut gan to nevajadzētu pieminēt it kā – tā man gudri un viedi cilvēki saka par to horoskopu. Bet, jā, kaut kā tās divas puses ir, jo vienu brīdi es gribu trakot – kustība, sports, un pēc tam jau nākamajā brīdi es gribu būt kluss mežā. Tas laikam arī ir manā mūzikā.

Es mūziku jūtu kā visas pasaules dabu, kas ir tik dažāda. Es nevaru sajust tikai vienu priežu mežu jeb tikai vienu pļavu, man tas viss ir kopā.

Gan man jaunībā džezroks patika, gan instrumentālā mūzika, gan pēc tam nāca roka periods. Tas viss arī veido to manu kopumu," tā par sevi izsakās mūziķis Uldis Marhilevičs.

Deviņdesmitajos gados Uldis Marhilevičs arī aktīvi darbojās televīzijā – šovos "Imanta-Babīte", "Jarānšovā", radīja reklāmmūziku. "Tas nebija uzspēlēts, ka gribu būt televīzijā. Tu ej kā upe plūst – nevari sēdēt viesnīcā un spēlēt klavieres pa pieci lati, sēdēt un skatīties debesīs. Tad arī nāca tie piedāvājumi. Bet ceru, ka kādreiz varētu izdot "Imantas-Babītes" ierakstu izlasi DVD diskā," stāsta mākslinieks.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt