Vēlāk uzsācis solo darbību, dziedot Valta Pūces, Jāņa Lūsēna, Raimonda Paula, Ulda Marhilēviča un Latvijas Radio bigbenda koncertos. Aizvadītajā gadā debitējis gan kā kinoaktieris, gan kā komiķis. Jo īpaši vietnē “Twitter” redzams, ka Ralfs uz mutes nav kritis un atbildi parādā nepaliks, bet mūziķis ir arī apveltīts ar pašironiju un pašnovērtējumu, turklāt nevairās runāt par saviem zaudējumiem. Gaidot konkursa “Supernova 2019” finālu, caur Eilanda personīgo pieredzi paskatāmies uz kopējo ainu Latvijas popmūzikā.
“Māksliniekam ir jāsaprot, ka viņš veido sev apkārt esošo vidi. Jābūt māksliniekiem drosmīgiem! Ja būs vairāki, kuri uzdrošinās kaut ko jaunu, tad arī publika sapratīs, ka tas ir normāli, un koncerti veidosies interesantāki. Radīsies vairāk izaicinājumu. Mūziķi būs radoši, domājoši un nekautrēsies savas emocijas izteikt mākslā, “ saka dziedātājs Ralfs Eilands.
Šķiet, populāro mūziku Latvijā, jo īpaši vokālisti, apgūst kā autodidakti.
Mums ar popmūziku ir sarežģīti. Arī popmūzikas producenti ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi un, protams, popmūzikā neesam tik spēcīgi kā Zviedrijā. Tā cēlonis ir meklējams Padomju Savienībā – manuprāt, šis režīms mums ir ļoti daudz sabojājis un aizvēris uz dažādiem žanriem (ne tikai mūzikā) acis. Tikai tagad sākam vērot un skatīties to, kas iepriekš bija liegts.
Līdz ar to bieži vien cilvēki ir sajūsmā par koncertiem tikai tāpēc, ka tas pie mums ir jaunums, ne tāpēc, ka koncerts ir bijis patiešām labs. Ja es pats tagad domātu, kā uztaisīt spēcīgu popa gabalu, tas nozīmētu cīņu pašam ar saviem spēkiem. Būtu jāpiesaista vēl citi cilvēki un jācer uz maģiju. Neesmu drošs, ka man der aģentūra, kas var manī saredzēt produktu, piemeklēt atbilstošu producentu, ierakstīt albumu, noorganizēt tūri – un viss, ko no manis vajadzētu, būtu spēja dziedāt.
Vai tiešām popmūzika ir tik viegli izrēķināma?
Es domāju – jā. Viens no piemēriem ir Lēdija Gaga. Ja stāsts, ko es zinu, ir patiess, tad sākumā viņa dziedāja dziesmu kaverversijas, viņu pamanīja producenti un uztaisīja par Lēdiju Gagu. Protams, dziedātāja ir spēcīga personība pati par sevi, un vēl citi faktori veido šī projekta pamatus – ne katru nedēļu var radīt šāda mēroga projektu.
Meklējot piemēru Eirovīzijā, 2015. gadā ar dziesmu “Heroes” uzvarēja zviedrs Monss Selmerlēvs (Måns Zelmerlöw). Viņš ir šis variants, kam tiek iedota dziesma (vai arī viņš pats to sacer), ir mūzikas producenti, kuri redz, ka viņi uzvaras gadījumā var nopelnīt milzīgu naudu. Līdz ar to producenti ir gatavi investēt. Vienreiz investīcijas atmaksājas, otrreiz – ne, bet Latvijā es neredzu, ka kāds vispār varētu mēģināt radīt šāda veida māksliniecisko projektu. Tur būtu jābūt ļoti motivētam, ar saviem finansiālajiem līdzekļiem un apņēmību izsisties. Jābūt arī kādam labdarim, kurš notic māksliniekam.
Varbūt latviešu mākslinieki nemāk būvēt komandu?
Nemāk. Diezgan daudzi ir arī ļoti snobiski. Viņi paši zina labāk un negrib pieņemt padomus. Daudzi ir iestrēguši vienā žanrā un negrib pieņemt neko citu. Mums ir ļoti daudz problēmu, bet tur jau ir tā lieta! Latvijas popmūzika vēl nav sevi atradusi. Mums nevajag kopēt čārtus. Popmūzika ir populārā mūzika, tas nozīmē – viss, kas cilvēkiem ir patīkams, un viņi šo mūziku ir gatavi griezt pa riņķi.
Mums vienkārši jāiet, kā Ingus Ulmanis teica, Islandes ceļu. Islandē valsts līmenī ir skaidrs, ka populārā mūzika ir jāatbalsta, un Islandei ir savs izteikts popmūzikas žanrs.
Varbūt arī mums kas tāds ir vajadzīgs? Mūsdienās mākslinieki baidās riskēt. Ja tu Latvijā nevari spēkoties ar kaimiņvalstu dižgariem, tad tev ir jāatrod sava izpausme. Kad es sākšu strādāt pie sava materiāla, es darīšu jebko, kas man ienāks prātā, un cerēšu, ka tas tiks kategorizēts kā kvalitatīva popmūzika.
Kvalitatīva popmūzika ir kā vidējais aritmētiskais no tā, ko visi mēs klausāmies?
Nu jā, bet jāņem vērā arī tas, ka ļoti atšķiras mūsu dziesmas, kas sākumā tiek sarakstītas latviešu, bet vēlāk pārtulkotas angļu valodā. Vai šī dziesma angļu valodā varētu iekarot ārzemju radio stacijas? Man liekas, ka nevarētu. Mūsu dziesmu skanējums ir ļoti piemērots Latvijas tirgum. Šeit tu ar savu mūziku vari savākt klausītāju pilnu arēnu, bet, pārtulko to angliski un centies to pārdot kur citur – tas būs grūti.
Es nesen skatījos vienu “stand up” komiķi, kurš, aizbraucot uz ārzemēm, skatās televīzijā kādu vietējo koncertu, kur mūziķis dzied savā valodā un klausītāji par viņu fano, un nesaprot – kāpēc viņi ir sajūsmā par šāda veida mūziku?! Kāpēc jūs par to fanojat – komiķis jautā? Un daļa taisnības viņam ir. Arī latviski varētu turpināt dziedāt un izdomāt ko jaunu, tomēr angļu valodai piemīt labskanība un ir daudz vieglāk atrast vārdus, kuri labi skan dziedot.
Kā māksliniekam tikt pāri kritikai, kas bieži vien ir nežēlīga?
Man pašam ir pilnīgi vienalga. Ja es redzu, ka uz maniem koncertiem cilvēki nāk un ir apmierināti, man ir viss kārtībā. Kad cilvēki pārstās nākt uz maniem koncertiem, tad es domāšu, ko darīt, lai gan – nē.
Es labāk izvēlos būt čalis, kurš izdara kaut ko tādu, uz ko citi neparakstītos. Es labāk izvēlos būt ledlauzis, nevis spēlēt pēc noteikumiem.
Nesen Dambim no grupas "Inokentijs Mārpls" prasīju, kā viņš 80. gados varēja spēlēt panku? Viņš atbildēja – ļoti grūti. Instrumentus viņi nevarēja dabūt, jo pankiem neļāva piedalīties tarifikācijas skatēs. Viņi spēlēja uz paštaisītiem instrumentiem. Vai Dambis domāja iet vieglāku ceļu? Nē, jo patiešām gribēja būt panks un spēlēt pankroku. Viņš kā buldozers gāja pāri visām negācijām un tagad ir panku leģenda! Es priecājos, ka joprojām varu apmeklēt Mārpla koncertus.
Ko vajadzētu darīt arī mūsdienu māksliniekiem – nemīzt! – nevis ielikt sevi standartos un rāmjos.
Māksliniekam ir jāsaprot, ka viņš veido sev apkārt esošo vidi. Jābūt māksliniekiem drosmīgiem! Ja būs vairāki, kuri uzdrošinās kaut ko jaunu, tad arī publika sapratīs, ka tas ir normāli, un koncerti veidosies interesantāki. Radīsies vairāk izaicinājumu. Mūziķi būs radoši, domājoši un nekautrēsies savas emocijas izteikt mākslā.
Atgriežoties pie Eirovīzijas, kur "PeR" ierindojās pēdējā vietā. Vai tu pēc tam analizēji, kāpēc tas tā notika?
Jā! Sākumā biju vīlies un sašutis. Pirmo zvanu saņēmu no radio SWH, un es atvainojos par zaudēšanu. Radio dīdžeji man toreiz teica – nepārdzīvo! Pēc tam arī Valts Pūce teica, ka numurs esot bijis labs. Dzirdēju daudz labus vārdus un tad es sāku analizēt situāciju. Finālā bija tikušas daudzas, manuprāt, sliktākas dziesmas. Vai mūsējā dziesma bija pati labākā? Noteikti nē. Vai bijām pelnījuši palikt pēdējā vietā? Nebijām. Eirovīziju sen esmu aizmirsis. To ļoti ātri aizmirst. Es ļoti daudz kur dzīvē esmu palicis pēdējā vietā, tajā skaitā arī "Latvijas Zelta talantos". Šajā konkursā "PeR" zaudēja, bet visi domā, ka mēs uzvarējām, jo pēc tam bijām vienīgie dalībnieki, kas aktīvi turpināja darbu.
Jā, es analizēju un vienmēr ļoti godīgi uz sevi paskatos. Eirovīzija nav tā vienīgā dzīves iespēja. Jo īpaši mākslā tu vari mainīties un atrast sevi citā veidolā.
Grupas "GusGus" solists Daniels Haraldsons (Daníel Ágúst Haraldsson) esot palicis Eirovīzijā pēdējā vietā. Kurš tagad vispār atceras, ka viņš ir piedalījies Eirovīzijā? Šī būs tikai jautrs fakts Vikipēdijai, jo "GusGus" viss notiek tā vai tā! Ja pēc Eirovīzijas tu nogrimsti, tas ir pierādījums tam, ka neesi mākslinieks. Īsts mākslinieks vienmēr atradīs veidu, kā piecelties kājās, lai nākotnē viņa darbi tiktu novērtēti.
