Uz sarunu ar Latvijas Radio ērģelnieks Jānis Karpovičs pie Svētā Jēkaba katedrāles ierodas precīzi brīdī, kad tikko beidz zvanīt turpat blakus esošās Marijas Magdalēnas baznīcas zvani. Ir agra pēcpusdiena. Baznīca šajā laikā ir neierasti tukša, bet ne klusa, jo tur joprojām ļoti aktīvi norit remontdarbi.
Ērģelnieks vispirms aizved uz iespējami klusāko vietu sarunai un pēc tam apsola mazliet arī pademonstrēt ērģeļu skaņu, kas ir viens no galvenajiem sarunas iemesliem.
“Tas, kas mani fascinē pie šī instrumenta, ka tam ir ārkārtīgi spilgta, spēcīga intonācija, jo jāņem vērā fakts, ka šis ir romantiska tipa instruments, tas nav ne baroka, ne franču simfoniskais. Šie instrumenti, ko veidojis Emīls Martins, krasi atšķiras arī no tā laika Valkera un Zauera instrumentiem.
Jāteic, ka Martins tik lielu vērību laikam nepievērsa lielumam un gigantiskumam, bet, ļoti meistarīgi izveidojot intonāciju un reģistru kombināciju, panāca maksimālu efektu,”
skaidro ērģelnieks.
Jānis Karpovičs uzskata, ka, lai arī mēs ļoti pelnīti daudzinām unikālās Rīgas Doma ērģeles, slavenās vācu firmas “Walker” veikumu, tomēr dažkārt varbūt par daudz ēnā paliek citi meistardarbi, to vidū Emīla Martina darinātie instrumenti, kurš turklāt ir pašmāju ērģeļbūves meistars.
“Man šķiet, ka daudziem, arī draudzes locekļiem tai skaitā, ērģeles liekas kaut kas pašsaprotams, tās it kā skan kaut kur augšā, bet nevienam nav ne jausmas, kāda ir to vērtība, nozīme. Manuprāt, to ir svarīgi akcentēt, jo īpaši tādēļ, ka Emīls Martins ir pašmāju būvētājs, un viņa veikumam ir ļoti liela kultūrvēsturiska un arī skaniska nozīme,” atzīmē Karpovičs.
Viņš Emīla Martina personas nozīmību vēl jo dziļāk apjautis tādēļ, ka pavisam nesen aizstāvējis maģistra darbu, kas veltīts Martinam un viņa devumam.
Jā, Martina instrumenti ir daudz mazāki par gigantiskajām Rīgas Doma vai, piemēram, Liepājas Svētās Trīsvienības katedrāles ērģelēm, taču – kā uzsver Jānis Karpovičs – ar savu mazumu Martins pratis panākt maksimālu efektu.
Šobrīd zināmi 14 viņa darinātie instrumenti, kas atrodas baznīcās dažādās Latvijas vietās, vislielākais no tiem – Jēkaba katedrālē, kuras, kā teic Karpovičs, aprīkotas ar savā laikā visjaunākajām tehnoloģijām, ar visādām palīgierīcēm, dažādām kombinācijām, palīgslēģiem, kam pateicoties koncerta laikā ērģelnieks pats bez asistenta var spēlēt.
“Interesants fakts – ja kāds zina Ērģeļu ielu, tad uz šīs te Ērģeļu ielas, kas atrodas netālu no Dārziņskolas un Rīgas Doma kora skolas, ir bijusi šī fabrika. Diemžēl, tā ir iznīcināta ar laiku, iespējams, nodegusi, iespējams, Otrā pasaules kara sekas,” piebilst ērģelnieks.
Jēkaba katedrāles ērģeļu skaņa, izrādās, Jāni Karpoviču savaldzināja jau pavisam agrā bērnībā: “Tas notika ļoti interesantā veidā, jo mana māmiņa pieteicās Jēkaba katedrāles korī. Tad es kā trīsgadīgs puika sākotnēji nācu viņai pie rokas, vēlāk stāvēju soprānu rindās un dziedāju soprānu partiju, palēnām iepazinos arī ar ērģelnieku Andreju Puriņu, kas tajā laikā kalpoja. Tas man bija pirmais iespaids par šo vareno skaņu, un tad, iestājoties jau Mūzikas akadēmijā, studējot ērģeļspēli, es tikai pa īstam sapratu, ko nozīmē šis instruments, tas tikai ar laiku izkristalizējās.”
Lieldienas Jēkaba katedrāles ērģelniekam ir ļoti intensīvs darba laiks, jo dievkalpojumu ir daudz vairāk nekā ikdienā un visos tajos skan ērģeles.
Jānis Karpovičs ir apņēmības pilns arī turpmāk vairāk popularizēt gan Sv.Jēkaba katedrāles ērģeles, gan citus ievērojamā ērģeļu būves meistara Emīla Martina veikumus, jo tie ir pelnījuši lielāku ievērību mūsu kultūrvēstures kontekstā.
