Par iecerēm, priekšnojautām un pārsteigumiem festivāla māksliniecisko vadītāju un iedvesmotāju Ivetu Apkalnu izvaicāja Inta Zēgnere.
Katru gadu pacelt latiņu augstāk
Inta Zēgnere: Apsveicu ar festivāla “ORGANismi” piekto gadskārtu. Festivāls veidojies un izaudzis par īpašu notikumu. Vai kas palicis nemainīgs?
Iveta Apkalna: No vienas puses, pieci nav daudz, bet, paskatoties atpakaļ, kā Rēzeknē skanēja vai, precīzāk sakot, neskanēja ērģeļmūzika pirms pieciem vai sešiem gadiem, un kā tā skan un kā to gaida šobrīd, tad jāsaka, ka šajā piecgadē esam daudz paveikuši. Pamatakmens visam ir koncertzāle “Gors” un tās radošā komanda, kas, arī man klāt neesot, šo festivālu visu gadu silda, gatavo. Tie ir svētki, kurus cilvēki gaida, un esmu novērojusi, ka dažs sāk pat atpazīt ērģeļdarbu tēmas citu sastāvu koncertprogrammās. Tik patīkami, ka ērģeļmūzika tādējādi ir neapzināti iedzīvojusies.
Jau pirmajā festivālā uzlikām ārkārtīgi augstu latiņu, par kuru paši bijām stāvā sajūsmā, bet nākamajā rītā pēc festivāla nobijāmies, jo radās jautājums – ko tālāk?
Festivālā latiņu noturējām, bet, protams, gribējās arī to paaugstināt, pārsteidzot sevi un klausītājus. Tas nav nemaz tik vienkāršs uzdevums – piecas reizes ne tikai noturēt latiņu, bet arī to pacelt nedaudz augstāk. Pateicoties Ilonai Rupainei, Diānai Zirniņai un katram, kas darbojas ar medijiem, skaņu vai gaismu, mēs patiešām augam.
Starp citu, spilgti atceros savu piekto dzimšanas dienu. Atceros, kas man bija mugurā, cik gari izauguši un divās zirgastēs ar bantēm sakārtoti mati, pēc kādām dāvanām kāroju. Tagad redzu to salīdzinājumā ar festivālu – tas ir kļuvis par pieaugušu bērnu.
Kādas būs festivāla piektās dzimšanas dienas svinības – ar bantēm, tortēm un dāvanām?
Ļoti ceru, ka būs piecas tortes un piecas svecītes. Skaistākā un skanīgākā bante būs Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra dalība festivālā, un, protams, mūsu mīļais maestro Raimonds Pauls. Ja man kādreiz kāds būtu ieteicis uzaicināt sadarbībai maestro – man tas liktos tāls un neaizsniedzams sapnis. Šobrīd tā ir realitāte – notiek mēģinājumi, esam mēģinājuši divatā, arī ar orķestri, un galvenais tagad ir šo nosargāt un līdz sestdienai cerēt, ka negantais vīruss nenojauks mūsu lielo svētku plānu, piedāvājot arī tiešraidi radio “Klasika'’, kas ir lieliska dāvana visiem, kuri uz Rēzekni nevarēs atbraukt.
Man tiešām ļoti žēl, ka pēdējo aktuālāko ierobežojumu dēļ bērnu un jauniešu projekts ar aktieri Gundaru Āboliņu plānotajā izrādē “Ķiršu koks” nenotiks, bet nebēdāsim – es uzskatu, ka jāskatās vienmēr pozitīvi.
Bērnu un jauniešu dalība “ORGANismos” rada īpašu atmosfēru, viņu projekts vienmēr ir festivāla noslēgumā, un visi to vienmēr gatavoja un gaidīja.
Tā ir uguņošana, konfekšu dalīšana un nu arī atbilžu meklēšana uz jautājumu – kas būs nākamgad? Šogad diemžēl tas izpaliks, jo bērni pat nedrīkst sanākt kopā, bet ļoti ceru, ka bērni klausīsies sestdienas koncertu tiešraidē vai varbūt atnāks uz koncertu, kurā kopā skanēs ērģeles un arfa. Mūsu viesmākslinieka Valentīna Feodorofa un arfistes Jūlijas Kristīnes Lukanas saspēle man bija pirmatklājums.
Fantastiski, ka LNSO šoreiz vadīs diriģents Jānis Stafeckis! Kopā savulaik mācījāmies Rēzeknes Mūzikas vidusskolā, un, tagad tiekoties, viņam vaicāju: “Vai tu varēji kādreiz iedomāties, ka Rēzeknē būs koncertzāle, kurā muzicēs LNSO, tu diriģēsi un spēlēs maestro Raimonds Pauls! Būs ērģeles un klausītājiem pilna zāle, un drīkstēsim koncertu atkārtot divas reizes?” Man ir patiess prieks par Jāni kā fantastisku mūziķi, lielisku sava instrumenta pārvaldītāju – mani fascinē Jāņa kontrabasa spēle un meistarība dažādos žanros un sastāvos. Kā diriģents, manuprāt, viņš ir vizuāli, emocionāli, savas attieksmes un plaša redzējuma ziņā ļoti daudzsološs “organisms” festivālā. Satikšanos ar Jāni gaidu ar lielu nepacietību un interesi!
Festivāla sākums ir 22. oktobrī, kad notiks meistarklases un viessolistu koncerts. Vai pati kādreiz esi spēlējusi ar arfu?
Nē, neesmu, bet spēlējusi kā soliste ar ļoti daudz arfām orķestrī. Valentīnu Feodorofu sastapu Vīnē – viņš bija ļoti aktīvs manu koncertu apmeklētājs un mums izveidojās draudzīgas koleģiālās attiecības. Esmu klausījusies arī viņa ierakstus, kuri mani ļoti fascinē, un tieši tāpēc viņš ir mūsu viesis. Savukārt pēc festivāla “ORGANismi” došos uz Vīni un spēlēšu 33. festivāla “Wien Modern” atklāšanas koncertā Sv. Stefana katedrālē, kur pirms pāris nedēļām ir atklātas jaunas ērģeles.
Festivālā vadīsi arī meistarklases.
Man tas ir ļoti patīkams izaicinājums – es savā dzimtajā pilsētā meistarklasi vēl neesmu vadījusi, un, protams, būt te un vadīt meistarklases skolniekiem un studentiem, kas mācās skolā, kurā es pati tapu par ērģelnieci, ir ļoti satraucoši.
Žēl, ka tās ir tikai dažas stundas festivāla saspringtajā laikā, ko mēs varam veltīt – gan studenti man, gan es viņiem.
Tas ir tikai sākums un ceru, ka šādas tikšanās nākotnē varētu būt regulāras.
Sen gaidīta satikšanās
24. oktobra koncertā notiks tava sadarbība ar Maestro Raimondu Paulu un LNSO – šis būs īpašs notikums!
Pilnīgi noteikti! Katru reizi atgriežoties Rēzeknē, man visur gaisā ir bērnības un jaunības smarža. Es atceros sevi vēl bērnudārzā, skolā, arī mūzikas vidusskolā, atceros sevi ārpus skolas, vienmēr interesantiem mūzikas ierakstiem skanot. Kopš bērnības man patika mūzika, spēlēt uz klavierēm, mēģināt improvizēt, atdarināt. Kad biju vēl 1./ 2. klases skolniece, atceros, pie manas mammas pēc koncertiem ciemos nāca viesi, un tad kādā brīdī es viņiem liku pārstāt ēst un dzert un teicu: “Tagad būs mana performance.” Mana performance bija likt Raimonda Paula plates un viņu parodēt. Es sēdos pie iedomātām klavierēm, spēlēju un rādīju, kā maestro to dara. Tad bija pauze, kurā varēja iedzert šampanieti, un tad liku nākamo plati un dejoju sarīkojumu dejas bez partnera. Tad atkal varēja iedzert šampanieti un liku nākamo plati, kur bija Raimonda Paula un Emīla Dārziņa mūzikas skolas zēnu kora repertuārs. Pie iedomātām klavierēm, tēlojot Raimondu Paulu, performanci turpināju. Atgriežoties Rēzeknē, spilgti atceros bērnības ainas un tās man vienmēr nāk līdzi.
Mana mamma, kas bija koncertmeistare un pavadīja korus, ļoti daudz spēlēja Raimonda Paula repertuāru. Arī es esmu spēlējusi no viņas notīm, un Raimonda Paula komponēto zēnu kora repertuāru zināju no galvas. Tāpēc man ir liels prieks un laimes mirklis, ka es drīkstu piepildīt šo savas dzīves sapni sadarboties ar maestro.
Manā dzīvē ir bijuši divi lieli maestro, kuri atstājuši nozīmīgas pēdas – Klaudio Abado un Mariss Jansons, un es ļoti gaidu sastapšanos ar trešo maestro – Raimondu Paulu.
Tas, kas būs dzirdams koncertā, mums pašiem būs liela atklāsme, muzikāls pārdzīvojums, jo, lai gan viņa mūzika un melodijas ir pazīstamas – “Ērģeles naktī”, mūzika filmām “Homo Novus”, “Teātris” vai “Rapsodija”, ko viņš pats spēlēs solo, bet saspēle ar ērģelēm būs kas nedzirdēts.
Tēmu no kinofilmas “Homo Novus” spēlēji 4. maija svētku raidījumā LR3 “Klasika”, un video tiešraidē mēs varējām to redzēt un dzirdēt.
Īstenībā ar to arī viss sākās. Tas ir sācies, pateicoties tam, ka Latvijā dzimst koncertzāles. Ar Raimondu Paulu mēs pirmo reizi tikāmies garākā sarunā Dzintaru koncertzālē, bet saruna turpinājās un attīstījās Ventspils koncertzāles “Latvija” atklāšanā. Tieši šis skaņdarbs “Homo Novus”, kuru 4. maijā tiešraidē no savām mājām Berlīnē ar ļoti lielu saviļņojumu spēlēju, bija skaņdarbs, ko Raimonds Pauls pāris dienas pēc Ventspils koncertzāles atklāšanas man uzrakstīja, aranžēja, pārlika ērģelēm un atsūtīja.
Koncertā tas izskanēs Annas Veismanes aranžijā – viņa ir LR3 “Klasika” producente, pianiste, komponiste, aranžētāja.
Anna Veismane ir radījusi koncertam visas aranžijas klavierēm, ērģelēm un orķestrim. Mēs, protams, vēlējāmies, lai klavieres un ērģeles izskan kā solo instruments kopā ar orķestri, un kādu brīdi arī viens pats. Raimonda Paula “Rapsodija” būs klavieru solo ar orķestri, es spēlēšu virtuozo, ugunīgo svētku uvertīru – Semjuela Bārbera “Toccata Festiva” ērģelēm un orķestrim. Šis darbs ir radīts 1960. gadā, un tika pasūtināts jaunu ērģeļu atklāšanai Filadelfijā. Skaņdarbs ir patiešām ļoti virtuozs ar solo kadenci, kur ērģelnieks izrāda pedāļu meistarību, ar diezgan sarežģītu nošu materiālu orķestrim un ar savu krāšņumu un svelmi! Tokāta brīnišķīgi sagatavo visu to, kas būs dzirdams pēc starpbrīža, proti – tikai un vienīgi Raimonda Paula mūzika. Man liekas, ka tie būs svētki šiem abiem instrumentiem.
Manuprāt, piecām klaviatūrām saspēlējoties ar orķestri, var notikt brīnumlietas.
Koncerta sākums būs kamermūzikas stilam raksturīgs, jo klavieres un ērģeles būs dzirdamas solo. Raimonda Paula klavierminiatūru cikls “Naktstauriņi” man bija atklājums – to es, godīgi sakot, pirms tam nemaz nezināju. To es atklāju, gatavojoties šim festivālam. Cik interesanta un krāšņa mūzika! Pārliekot un reģistrējot to ērģelēm, es vienmēr rodu jaunas idejas, un man šķiet, ka Raimonds Pauls, vēl neapzinoties, sen ir komponējis ērģelēm. To var ļoti labi just un dzirdēt tieši “Naktstauriņos”.
Kādas vēl melodijas bez jau pieminētajām mēs dzirdēsim šādā neparastā tembru salikumā?
Tās būs arī bieži dzirdētās “Erģeles naktī”, mūzika filmai “Teātris”. Ļoti ceru, ka būs iespēja nospēlēt arī Latgalē tik mīļo un vienmēr gaidīto “Aiz ezera” melodiju. Raimonds Pauls spēlēs arī svītu no Gijas Kančeli mūzikas kinofilmām, jo mēs atceramies un pieminam Giju Kančeli 85. gadskārtā šogad.
Ļoti fascinējoša aranžija ir mūzikai no teātra izrādes “Kaligula”. Tas ir klavieru un ērģeļu duets – dramatiski piesātināts, krāsains un ļoti improvizatorisks. Mums abiem kā taustiņinstrumentālistiem šajā duetā vissarežģītākais un būtiskākais ir ansamblis. Tur parādās gan spēks, gan vilkme – katram mazliet gribas “vilkt” tēmu uz savu pusi un cīnīties par savu “es” šajā skaņdarbā. Var just Kaligulas spēku un raksturīgo purpursarkano krāsu.
Kā jūs abi saprotaties?
Ļoti labi. Daudz humora.
Tas, kas mani fascinē maestro Raimonda Paula mūzikā un viņā pašā, ir viņa autentiskais “es” – kāds viņš ir, tāda ir arī viņa mūzika.
Man patīk, ka viņš daudz klausās, ieklausās, saka, un tas, ko viņš saka, patiešām ir ļoti būtiski. Man liekas, ka mums kaut kādā brīdī ir ļoti līdzīga humora izjūta, kas noder mēģinājumos, – tikko esam sākuši, nepamanot divarpus stundas pagājušas. Tas, ko es viņā ļoti apbrīnoju, ir degsme, kuru pārmanto pilnīgi visi apkārt esošie.
Maestro jaundarbs ērģelēm
Ir vēl kāds pārsteigums – pirmoreiz tapis maestro rakstīts ērģeļdarbs – nevis aranžējums, bet oriģinālkompozīcija.
Tieši tā! Tas man joprojām pašai ir tik liels, trausls un sargājams brīdis, ko es neaizmirsīšu nekad!
Kad šīs notis saņēmu, šķita neticami, ka man ir iespēja pirmatskaņot Raimonda Paula skaņdarbu.
Ne tikai viņa jaunu skaņdarbu, jaunu melodiju, bet viņa skaņdarbu ērģelēm ar brīnišķīgu nosaukumu “Pie baznīcas”. Es saprotu, ka iekšējais impulss jeb ideja radīt šo skaņdarbu ir radies, tieši atrodoties tur, kur Janis Rozentāls un viņa slavenā glezna „No baznīcas“ir dzimusi. To iedvesmu, kuru saņēmis Janis Rozentāls, ir pārņēmis Raimonds Pauls, atrodoties tieši pie šīs baznīcas. To viņš ir uzlicis uz nošu lapas. Es esmu daudz ar to strādājusi, iedzīvinājusi ērģelēs un ar savu reģistrēšanas māku krāsojusi – varbūt ne tik skaisti, kā Janis Rozentāls, bet es meklēju arī krāsu izteiksmē to noskaņu, kāda ir šajā gleznā. Šajā skaņdarbā ir kaut kas ļoti dziļš, apslēpts, ar gaišu smeldzi. Ļoti būtisks ir tas, ka ar vienkāršiem izteiksmes līdzekļiem un ar vienkāršu intonāciju var tikt līdz cilvēka dvēseles pašiem dziļumiem. Man tas ir trausls un sargājams nošu materiāls, un es ļoti ceru, ka viss koncerts arī būs tāds trausls un sargājams brīdis, kur cilvēkiem izdosies arī iekšēji apstāties. Šis mirklis varētu būt visa vakara kulminācija.
Intriga ir liela un gaidīsim koncertatklājumus festivālā, kas sāksies ar viesmākslinieku koncertu. Iveta, tu arī pati esi viesojusies gan Bāzelē, kur septembrī atklāji jaunas ērģeles, gan pavisam nesen izskanējis koncerts arī Elbas filharmonijā Hamburgā. Vēl dosies uz Sv. Stefana katedrāli Vīnē 29. oktobrī un pēc tam Frankfurte.
Jā. Man ir dzimis vēl viens skaņu bērns – 18. septembrī ir iznācis mans jaunais albums, kuru es ierakstīju uz lielākajām Āzijas ērģelēm Taivānā pagājušā gada nogalē un šī gada sākumā ar diviem brīnišķīgiem skaņdarbiem – Luī Vjerna Trešo simfoniju un Šarla Marijas Vidora Piekto simfoniju. Patiesībā šo gadu pavadīju franču mūzikas zīmē, un ļoti ceru, ka arī mūsu tikšanās ar LNSO nākamā gada 6. februārī Parīzes filharmonijā tomēr drīkstēs notikt. Plānoti divi koncerti šī gada decembrī kopā ar trompetistu Gāboru Boldocki Noibrandenburgas koncertbaznīcā, kas izskanēs Meklenburgas-Priekšpomerānijas festivālā. Janvārī ar solokoncertiem man jādodas uz Madridi un februārī uz Barselonu, martā man ir paredzēta liela solo koncerttūre Āzijā – tā ir gan Singapūra, gan Seula, gan Šanhaja… Man tagad tas viss ir jāsaka nevis ar apliecinājumu, bet ar ļoti lielu cerību, ka tas patiešām notiks. Es zinu, ka publika to gaida, es to gaidu vēl vairāk, to gaida arī koncertaģentūras, jo mēs gribam spēlēt, mēs gribam brīvi pārvietoties, mēs gribam sajust!
Tādos atmosfēras žņaugos, kādos mēs šobrīd esam, ir ļoti grūti radīt.
Tāpēc vispirms radīsim “ORGANismus”, un tad ceru, ka varēšu būt gan Frankfurtē, gan Barselonā, gan Madridē un Āzijā, bet katra atgriešanās Latvijā ir ļoti gaidīta!
