Pa ceļam ar Klasiku

Trio "Metamorfoze" mūziķes: Mums patīk līdzvērtīga saspēle

Pa ceļam ar Klasiku

Nav tik vienkārši, kā izklausās. Jestra saruna ar "Sinfonietta Rīga" mūziķiem

Eņģeļi, dēmoni un mūzikas svinēšana. Saruna ar ērģelnieci Ivetu Apkalnu

Eņģeļi, dēmoni un mūzikas svinēšana. Saruna ar ērģelnieci Ivetu Apkalnu

Pasaulslavenā latviešu ērģelniece Iveta Apkalna ar savu solokoncertu "Eņģeļi un dēmoni" 18. augustā Rīgas Domā atklās Valsts akadēmiskā kora "Latvija" rīkoto starptautisko Garīgās mūzikas festivālu. Tiešraidē šo koncertu piedāvās Latvijas Radio 3 "Klasika", bet pati ērģelniece telefonintervijā dienu pirms koncerta uzsver: "No vārda "dēmoni" nevienam nebūtu jābaidās, jo senie grieķi ar dēmoniem saistīja gaišos spēkus, un tikai vēlāk tiem sāka piedēvēt kritušo eņģeļu nozīmi. Tā ka patiesībā dēmoni ir tie paši eņģeļi, tikai tie, kas vairāk ietekmē nelāgos dzīves notikumus, kas mūs pārsteidz ikdienā, liekot par kaut ko domāt un mācīties – tieši tā, kā tas šobrīd ir."

Sandra Ņedzvecka: Eņģeļi un dēmoni jums likuši un ļāvuši darīt visu, lai Garīgās mūzikas festivāls patiešām tiktu atklāts, kā to gaida daudzi klausītāji un galu galā – arī koris "Latvija". Vai varat izstāstīt savu pēdējo dienu ceļu līdz Rīgai?

Iveta Apkalna: Šis laiks ir ļoti savdabīgs... Esam tik daudz par to runājuši un iemācījušies ar šo laiku sadzīvot, bet... tajā brīdī, kad šķiet – kādas nebūšanas jau aiz muguras, liktenis mūs noliek atpakaļ savās vietās un saka – nē, nē, par ātru, vēl nedrīkst priecāties! Arī mans stāsts ir tieši tāds. Gatavojoties koncertiem, kas septembrī notiks Šveices pilsētā Bāzelē – un tie būs ļoti atbildīgi koncerti, koncertzāles ērģeļu atklāšana! – pagājušajā nedēļā biju spiesta doties uz turieni, lai sagatavotu savu programmu pie jaunajām ērģelēm. Bet, kā labi zinām, Šveice šobrīd iekļuvusi "sarkano" valstu sarakstā, kuras neiesaka apmeklēt... Pateicoties Dievam, Kultūras ministrijas un Ministru kabineta lēmumam, man kā māksliniecei ir ļauts spēlēt Rīgas Domā un pildīt savu darbu, taču esmu izolēta no kontakta ar pārējiem cilvēkiem. Bet man jau šķiet, ka nav nelaimīgu nejaušību vai sakritību – ir tikai laimīgas likumsakarības.

Kā nojauzdama, šai programmai devu nosaukumu "Eņģeļi un dēmoni", jo eņģeļi un dēmoni mūs patiešām ikdienā rausta šurpu turpu – no vienas puses kāds mūs sargā, bet otrs visu laiku cenšas no tās pareizās taciņas novilkt malā...

Koncertā Rīgas Domā tā skaistākā lieta būs klausītāju gremdēšanās absolūtajā mūzikā, neko ar acīm daudz nevērojot, bet paraugoties sevī. Tieši tamdēļ būs ļoti drošais attālums, kādā atradīšos. Varu arī nomierināt, ka esmu veikusi Covid-19 testu – kaut arī tas izrādījies negatīvs, atradīšos ļoti augstu balkonā un runāšu caur mūziku ar saviem klausītājiem.

Man šī atgriešanās Rīgas Domā ir neizsakāmi īpaša. Kaut arī beidzamo desmit gadu laikā pie šīm ērģelēm esmu uzstājusies vairākkārt – gan ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, gan ar "Kremerata Baltica", gan ar Valsts akadēmisko kori "Latvija" -,

liela, apjomīga solo programma man pēdējo reizi bija tieši pirms desmit gadiem – 2010. gada 9. maijā, kas togad bija Mātes diena...

Runājot par laiku, kurā mēs dzīvojam, kad it kā viss ir apstājies, haotisks, mums visiem ir jautājumi, mēs cīnāmies, šaubāmies, meklējam izeju un atbildes, domāju, ka

programma, ko spēlēšu, ne tikai burtiski atspoguļos nosaukumā ietvertos eņģeļus un dēmonus, bet arī muzikāli tos ļoti spilgti attēlos.

Programma ir ļoti, ļoti nopietna, skaista un arī smaga. Kas jums lika šos trīs skaņdarbus – Šostakoviču, Mesiānu un Listu, likt vienuviet?

Sajūtas, kas vismaz mani joprojām vada – tās ir ekstrēmās noskaņas, kādas esmu piedzīvojusi šajā laikā. Piemēram, patiešām ļoti ekstrēmi, vairāk nekā citkārt, esmu izjutusi fiziski sāpīgas ilgas pēc dzimtenes, pēc Latvijas. Tās man īpaši parādījās ar 4. maija svinībām.

Sapratu, ka šīs ekstrēmās izjūtas – gan prieki, gan traģisku noskaņu pilnie brīži ir tie, kas mani šobrīd vada. Un tieši Šostakovičs, Mesiāns un Lists, manuprāt, savā būtībā ir ļoti ekstrēmi komponisti, kuri mūzikā atspoguļo konfliktu, spriedzi, taču tajā pašā laikā arī ārkārtīgi lielu cerību, mīlestību un aplaimību.

Kad spēlēju šo komponistu mūziku, vienmēr jūtos kā spārnos...

Runājot par Šostakoviču, viņa Pasakalja no operas "Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta" patiešām ir vienīgais viņa oriģināldarbs ērģelēm – sākotnēji komponista roka patiesi to tapināja ērģelēm, un tikai vēlāk tapa viņa paša pārlikums orķestrim. Pašā koncerta sākumā tā uzreiz krasi parādīs šīs programmas nopietnību un arī konfliktu. Lēdija Makbeta pati ir kā dēmons, slepkava – ļoti kaislīga mīlētāja, kas visiem spēkiem cīnās par savu eksistenci un mīlestību.

Tieši tāpat arī ekstrēmais Mesiāns, kas savās absolūti neikdienišķajās, ne no šīs zemes nākošajās harmonijās un sarežģītajā mūzikas valodā spējīgs uzbūvēt majestātiskas katedrāles. Viņa darbs "Mūžīgās katedrāles parādīšanās" jeb "Apparition de l’Église éternelle", ko spēlēšu koncertā, ir ļoti spilgts arī vizuāli – mūzika burtiski ir redzama,

cilvēki jutīs, kā tiek būvēta katedrāle, kura katram šobrīd, protams, ir sava.

Bet Lists visu savu dzīvi cīnījies ar laicīgiem un garīgiem spēkiem, viņa mūžs bijis konfliktu pilns. Visa rezultātā dzīves nogalē viņš nolemj kļūt par abatu – dzīve, tās notikumi un arī mīlas mokas viņu uz to ir rosinājušas. Viņa apjomīgais skaņdarbs – Fantāzija un fūga "Ad Nos, ad Salutarem Undam", ko spēlēšu koncerta noslēgumā, savas muzikālās, estētiskās, tehniskās smaguma pakāpes ziņā tiek pielīdzināts viņa klaviersonātei. Skaņdarbs ir Lista iedomātā dramaturģija Dantes poēmai "Dievišķā komēdija", kur mēs izjūtam gan elli, gan šķīstītavu, gan paradīzi. Tēma, kas iesāk šo skaņdarbu, ir no Meijerbēra operas "Pravietis" – manuprāt, arī šis vēstījums šobrīd ir tas, kas mūs ļoti uzrunā.

Tāpēc – ir tieši tā, kā jūs sakāt: programma ir ļoti nopietna un sarežģīta, bet nevēlos teikt – sarežģīta uztveres ziņā. Manuprāt, šī ir mūzika, kas ļoti viegli sasniedz klausītāju,

un Rīgas Doma brīnišķīgā akustika un fantastiskais instruments, kas ir gluži kā radīts gan Lista, gan, manuprāt, arī Mesiāna un Šostakoviča mūzikai, ir palīgspēks šai programmai.

Atgriežoties pie nosaukuma "Eņģeļi un dēmoni", no vārda "dēmoni" nevienam nebūtu jābaidās, jo senie grieķi ar dēmoniem saistīja gaišos spēkus, un tikai vēlāk tiem sāka piedēvēt kritušo eņģeļu nozīmi.

Tā ka patiesībā dēmoni ir tie paši eņģeļi, tikai tie, kas vairāk ietekmē nelāgos dzīves notikumus, kas mūs pārsteidz ikdienā, liekot par kaut ko domāt un mācīties – tieši tā, kā tas šobrīd ir...

Bet bez eņģeļiem, manuprāt, neviens cilvēks savu dzīvi nevar iedomāties – katram ir kāds sargeņģelītis, tikai katrs to iedomājās savādākā veidolā. Viņi ir tie, kas mūs sargā, un esmu ļoti pārliecināta, ka sargās arī šajā sarežģītajā situācijā.

Iveta Apkalna, Māris Sirmais un Pēteris Vasks Elbas filharmonijā

Tas, ka Valsts akadēmiskais koris "Latvija" nevis pats savām balsīm atklāj Garīgās mūzikas festivālu, bet aicinājis to darīt jūs, un arī tas, ka esat piekritusi, liecina par ļoti, ļoti tuvām un īpašām attiecībām ar šo kori. Vai tā ir, un kas ir bijis spilgtākais jūsu sadarbībā?

Mums patiesi izveidojušās ne tikai draudzīgas, bet pat ģimeniskas attiecības. Ļoti labprāt ar lielu prieku muzicēju kopā ar šo fantastisko kolektīvu, ar kuru mani saistījuši ceļi ne tikai šeit, Latvijā, bet arī ārvalstīs. Mums bijuši daudzi kopīgi muzikāli piedzīvojumi – esam braukuši, rādījuši, veduši un paši sev arī atklājuši.

Bet spilgtākā, domāju, bija mūsu kopīgā uzstāšanās Elbas filharmonijā, kad, vēl svinot Latvijas simtgadi un klātesot Latvijas un Vācijas valstu prezidentiem, tika pirmatskaņots Pētera Vaska skaņdarbs "Veni Domine" –

šis nu bija absolūti neaizmirstams vakars ne tikai mums, bet arī jebkuram klausītājam, jo atsauksmes bija fantastiskas. Tas manās un kora attiecībās atstājis neizdzēšamas pēdas.

Starp citu, Pētera Vaska apjomīgā skaņdarba korim un ērģelēm "Veni Domine" līdzpasūtītājs blakus Elbas filharmonijai ir arī Bāzeles jaunā koncertzāle – kad pagājušajā nedēļā biju tur, savai soloprogrammai sagatavoju arī šī skaņdarba ērģeļu reģistrāciju, jo Bāzelē šis skaņdarbs piedzīvos savu pirmatskaņojumu 20. septembrī. Cik man zināms, arī pats komponists Pēteris Vasks plāno ierasties. Šis arī ir tāds likteņa pirksts – šis opuss, ģeogrāfiskie punkti – Bāzele un Rīgas Doms, un apjukuma pilnā situācija šobrīd.

Bet pāri tam visam ir visbūtiskākais – mūzikas svinēšana.

Es zinu, Garīgās mūzikas festivāls, kas jau ir tradīcijām bagāts, vēl ne reizi savā programmā nav piedāvājis ērģeļu solo programmu, tāpēc solo programma, turklāt vēl festivāla atklāšanā – tas man ir ļoti, ļoti liels pagodinājums un arī atbildība... Liels paldies Mārim Ošlejam par uzticēšanos! Šo koncertu izjūtu kā ļoti īpašu ne tikai tamdēļ, ka tā ir mana atgriešanās Rīgas Domā vai tikai tāpēc, ka tas notiek šādā grūtā laikā – tas ir jo īpašs tamdēļ, ka, manuprāt,

koris "Latvija" ir mūsu valsts zīmols. Un būt ciešā saiknē ar šo kolektīvu ir zīmogs un nospiedums arī manā mūzikas uztverē un personības izaugsmē.

Katru reizi, muzicējot kopā ar šo kolektīvu un Māri Sirmo, arī es pati ļoti daudz mācos, man vienmēr parādās jauni apvāršņi, ko vēlos sasniegt, ko vēlos teikt. Ļoti, ļoti pilnasinīgi svinēšu šo dienu un šo stundu, kurā drīkstu atklāt šo festivālu.

Iveta Apkalna, Māris Sirmais un VAK "Latvija" Elbas filharmonijā
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti