Elīnas Garančas balss skanējusi uz pasaules lielāko opernamu un koncertzāļu skatuvēm. Jautāta, kā tā skan pēc teju septiņiem gadiem pašmāju opernamā, dziedātāja saka: "Latvijas opera nav tik vienkārša akustiski, tā ir matēta, bieza, tāpēc balsij jāpierod."
Elīna Garanča neslēpj - uz skatuves drošības sajūtu dod arī viņas dzīvesbiedrs, diriģents Karels Marks Šišons: "Viņš ir mans lielākais atbalsts. Ir tik daudz kopā programmu veidots! Viņš pārzina mani visās izpausmēs - veiksmēs, neveiksmēs, kaprīzēs. Viņš prot elpot kopā ar dziedātāju, kas ir īpaši būtiski."
Tomēr - gan dzīvē, gan uz skatuves dziedātājai pietrūkst mātes un pedagoģes Anitas Garančas stiprā pleca. "Man pietrūkst viņas klātbūtnes mēģinājumos, koncertos, viņa bija tas pirmais eho. Tas zaudējums ir neaizstājams. Koncertā ietvertas ārijas, pie kurām mēs vēl nesen strādājām, un arī vēl kas jauns," saka Elīna Garanča. Jautāta, kas ir būtiskākais spēks, kas piemita Anitai Garančai, dziedātāja norāda: "Tā ir viņas vitalitāte, viņa bija tā "medus bumba", ap kuri visi lipa. Viņa varēja būt skarba, bet ar lielu mīlestību pret saviem skolniekiem."
Elīna Garanča jau desmit gadus ir pasaules mūzikas elitē, pelnīti saņēmusi visaugstākos novērtējumus. Jautāta, vai viņā vēl dzīvo tā meitene, kura kādreiz laukos aukstumā lasīja bietes, dziedātāja atklāj: "Šis piezemējums ir vajadzīgs - stāvēt ar abām kājām uz zemes. Varbūt tāpēc iespējams mans augstais lidojums. Bet būtībā es esmu tāds pats cilvēks - ar šaubām, meklējumiem."
"Dziedātājam katrs koncerts ir kā sportistam maratons - ir jāizdara vislabākais, kas iespējams, bet ar vismazākajiem zaudējumiem sev. Bet, ja tavs balss aparāts ir vislabākajā kārtībā, tad dziedāšana ir kaifs," norāda Elīna Garanča. Jautāta, kādi jaunumi ienākuši repertuārā, dziedātāja saka: "Tās ir krāsām bagātākas, dramatiskākas lomas - kā Eboli, Santuca, Dalila, un tad jau ceļš arī uz Amnerisu."