Grupas "ElektroFolk" skanējumu joprojām vislabāk var raksturot ar diviem vārdiem - spēks un sapņi. Bet līdz ar jauno sastāvu spēks vēl gājis plašumā un sapņi kļuvuši vēl drosmīgāki, tā uzskata grupas dalībnieki Iveta Baumane un Ainārs Majors: "Es domāju, ka spēks nav zudis, bet klāt ir nācis vēl vairāk enerģijas. Spēks vēl lielāks, plašāks palicis, un sapņi mums lido aizvien tālāk. Mēs esam šobrīd brīnišķīgā sastāvā, brīnišķīgā komandā, lai tā vienmēr tāda būtu, lai mēs varam droši raut sev rāmjus nost, tā teikt, lai jumts lido pa gaisu, un tad mūsu sapņi lidos arvien tālāk."
Sākotnēji grupai bija raksturīgi, ka tā savu mūziku veidoja, ļoti tieši iedvesmojoties no latviešu tautasdziesmām un tautas mūzikas. Jaunajā albumā šī saikne vairs nav tik spēcīga, jo - lai arī lielākajai daļai dziesmu ir tautasdziesmu teksti, mūzika ir gandrīz pilnīga komandas dalībnieku jaunrade.
Grupas dalībnieks Uģis Vītiņš kopnoskaņu raksturo kā eklektisku raibumu, ne velti arī albuma nosaukums ir "Raiba govs". "Es par eklektiku nosauktu žanrisko mistrojumu, kas tur ir. Pats albums skan ļoti vienotā noskaņā. Tas ir ierakstīts vienā vietā - Šlokenbekas muižā, samiksēts vienā vietā - Vilka studijā, tā kopējā skaņu krāsu palete ir pastelīga. Bet žanriski tur ir tiešām raiba govs. Tur ir kaut kas no "funk" mūzikas, no tautas mūzikas, no roka, no popa, no simfoniskās mūzikas. Ir tāds liels raibums," stāsta Uģis Vītiņš.
Jaudīgi etno, elektro un roka ritmi albumā mijas ar minimālistiskiem un intīmiem skaņdarbiem, kas, kā piebilst Roberts Pētersons, klausītājam ļauj saņemt divu veidu enerģiju. "Tā enerģija divējādi izpaužas. Gan tā enerģiskā enerģija, kas dod tādu dzirkstelīti un spēku tam albumam, gan tāda garīgā veida enerģija, kas iznes to albuma domu un rada tādu apgarotības sajūtu," norāda Roberts Pētersons.
Grupai bijusi vēlme albumu ierakstīt netipiskā vietā un salīdzinoši nesteidzīgi, un pēc rūpīgiem meklējumiem viņi lēmuši par labu Šlokenbekas muižai. Tur, strādājot pie albuma, pavadījuši divas nedēļas. Stāsta Viesturs Samts un Ainārs Majors: "Sajust ceļu, kā veidojas mūzika, un radīt oriģinālas un jaunas lietas - tas nemaz nedodas uzreiz rokās. Piemēram, Rīgas studijā, ieskrienot iekšā konkrētās stundās, kad tas ir ierādīts un kad tev konkrētā stundā ir jāšaujas kā lodei pa durvīm ārā, tu nenonāc pie tā. Es meklēju šo atrašanās vietu pusotru mēnesi, braukājot pa Latvijas pilīm un muižām. Kas ir interesanti, tieši pirmā vieta, kur es atbraucu, bija Šlokenbekas muiža, un tiešo tā arī bija vislabākā un nepārspētākā. Tā bija kolosāla pieredze mums kā komandai - muzikāls piedzīvojums un lidojums. Tas bija ļoti vērtīgi."
