Tīrkultūra

"Unexpected Sources". MAREUNROL'S

Tīrkultūra

Septembra skaņas (I)

"Unexpected Sources". Andrea Belfi

Ekstravagantais itāļu mūziķis Belfi: Man patīk čīkstoša koka skaņa

Fascinējošais itāļu bundzinieks un komponists Andrea Belfi, kura uzstāšanās apbūra Cēsu Mākslas festivāla publiku Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījuma "Tīrkultūra" veidotās 36 stundu dzīvās skaņas instalācijas "Unexpected Sources” ("Negaidītie avoti") ietvaros, savulaik Milānā studējis tēlotājmākslu, atklājis eksperimentālo kino un vēl joprojām sajūsminās par pankiem un pankroku, uzskatot, ka pankam ir lielāks sakars ar attieksmi, nevis darba ētiku. "Tā saucamā DIY jeb “dari pats” pieeja. Es tā attiecos pret jebko, ko daru," saka Belfi.  

Lauka ieraksti un elektronika

Sāku, kad man bija trīspadsmit, spēlējot pankroka grupās un braucot ar skrituļdēli. Gribēju būt daļa no kādas cilvēku grupas – mana galvenā motivācija tolaik bija socializēties. Vēlāk tā kļuva par aizraušanos visas dzīves garumā.

Man vienmēr patikusi mūzika, kas nesastāv no konkrētām melodijām vai ritma. Esmu izpildījis ļoti abstraktu mūziku, kas sastāv no lauka ierakstiem un savā dzimtajā pilsētā ierakstītām orķestra skaņām. Manai muzikālajai evolūcijai pārsvarā raksturīgi tieši šādi paņēmieni. Mani pirmie darbi elektroniskās mūzikas žanrā bija lauka ierakstu un elektroniskās mūzikas paņēmienu kombinācijas – tas bija 2000. vai 2001. gadā. Man ir visai tuvas attiecības ar lauka ierakstiem, kā arī dažādiem atrastiem objektiem un to skaņām. To visu izmantoju arī mūzikā, kuru spēlēju šodien. Vēl jūtos ietekmējies no "musique concrète" kustības.

Mēdzu izmantot arī tādas iepriekš ierakstītas skaņas, kuras dažs labs varētu nosaukt par troksni.

Pēc panka pievērsos avangarda rokmūzikai, piemēram, grupai "Gastr del Sol", kur spēlēja Džims O’Rērks un Deivids Grebss. Šī grupa savienoja roka un panka tradīcijas ar avangarda mūziku. Caur viņiem es atklāju eksperimentālo mūziku un dažādas savādas elektronikas grupas. Paralēli centos saglabāt interesi par rokenrolu, postroku un dažādiem žanriem, kuriem pievieno vārdu “post-“. Šie žanri, kuri kausēja kopā dažādas ietekmes, tolaik asociējās ar avangardu. Nezinu, vai esat par tādiem dzirdējuši, bet pēc tam es aizrāvos ar t.s. berliner zeitmusik. Mēs viņus tolaik saucām par redukcionistiem, proti, tā bija minimālistiska mūzika, kurā nebija daudz notiekošā. Tikai dažas tīras notis un ritms, kurā bundzinieks uzsit pa drobeni varbūt reizi minūtē. Tas bija kaut kas superkonceptuāls un ļoti minimālistisks. Gribēju savienot šādu enerģiju, kas veidota ar ļoti minimāliem līdzekļiem, ar ritmu, kas šādā improvizētā mūzikā nav bieži sastopams. Kad sāku, es uzstājos tikai ar bungu komplektu un spēlēju ļoti vienkāršus, klusus ritmus. Vēlāk tas viss izauga tajā, ar ko nodarbojos šodien. Man nav ne jausmas, kā tas notika, bet te nu es esmu.

No tēlotājmākslas līdz kino

Milānā studēju tēlotājmākslu un studiju laikā atklāju avangarda un eksperimentālo kino. Man tolaik ļoti patika lietuvietis Jons Meks, Stens Brekhedžs un tamlīdzīgi autori. Tolaik bija arī tāds Gregorijs Markopuloss, grieķu režisors. Stena Brekhedža filmas, piemēram, "Dog Star Man" - tās ir ļoti abstraktas, bet tām ir naratīvs, lai arī tas mēdz būt visai abstrakts. Tās ir sešdesmito gadu filmas, kas nozīmē, ka tajās ir šim laikam raksturīgā kodificētā valoda. Brekhedžs ir slavens ar "Dog Star Man" filmu sēriju. Viņš tajās gleznoja uz filmiņām, tas ir, viņš burtiski skrāpēja un gleznoja uz filmu lentes. Rezultāts ir visai abstrakts. Tās atgādināja Polloka darbus.

Vai ir kāda skaņa, bez kuras es nevarētu dzīvot? Skaņa, kuru, ja pārceltos uz citu planētu, ņemtu līdzi? Tas ir sinusoidāls vilnis. Parasts sinusoidāls vilnis vai akords, kuru veido šādi viļņi. Nopietni, man pietiek ar četriem oscilatoriem, kuri veido akordu, lai man visu dienu būtu, ko darīt, spēlējoties ar virstoņiem. Man tas sagādā lielu baudu.

Man patīk čīkstoša koka skaņa. Kad ir kluss, tu uzkāp uz koka virsmas, un tā iečīkstas.

Panks un attieksme

Manuprāt, pankam ir lielāks sakars ar attieksmi, nevis ar darba ētiku, un šo momentu esmu saglabājis arī šodien. Tā saucamā DIY jeb “dari pats” pieeja. Es tā attiecos pret jebko, ko daru.

Varbūt uz mūziku šis caurcaurēm neattiecas, bet ir kāda konkrēta intensitāte, kuru pirmo reizi piedzīvoju tīņu gados, proti, veidu, kādā mūziķis uzvedas uz skatuves, kuru es cenšos saglabāt. Tās pankroka grupas, kuras man patika, bija ļoti fiziskas savā klātbūtnē uz skatuves. Tam nav sakars ar vardarbību, bet tieši ar klātbūtni. Viņi vienkārši nenospēlēja to, ko gribēja nospēlēt, bet komunicēja ar skatītājiem. Man tas ļoti patīk. Gadu gaitā esmu spēlējis ar dažādu paaudžu pankroka grupām, tostarp ar Maiku Votu, Karlu Bozuliču, Deividu Grebsu – tie ir iepriekšējās paaudzes amerikāņi, kas viens no otra muzikāli atšķiras, bet viņiem visiem ir kopīga darba ētika.

Mēs nedrīkstam aizmirst septiņdesmito gadu pankroka grupas. Dažas no jaunajām deviņdesmito gadu pankroka grupām kļuva par rokzvaigznēm!

Ja jūs parunātu ar kādu iepriekšējās paaudzes panku, piemēram, kādu, kas piedzima piecdesmitajos gados, bet sāka spēlēt vēlīnajos septiņdesmitajos, viņš teiktu, ka panks nomira astoņdesmito gadu vidū. Daudziem ir šāds viedoklis.

Varbūt šāda kustība, kāda tā bija astoņdesmitajos un deviņdesmitajos, vairs nav, bet tā attieksme vēl ir dzīva. Cerība vēl pastāv.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt