Uzsit klavieru taustiņus vismaigākajās putās, uzgāž zālei spēcīgu vilni, zvana zvaniņus, dārdina trauksmes zvanu, dzied āriju koloratūrsoprānā un atbild tai ar daudzbalsīgu kori - tas bija galvu reibinošs ceļojums Baha un Šopēna pasaulēs, bet ne klavierkoncerts, un publika, protams, aplaudēja kājās stāvot un atstāja Mazo ģildi dziļi aizdomājusies.
Jo tā nemēdz notikt. Katrs kaut nedaudz attīstīts mūzikas cienītājs Latvijā ir apbruņots līdz zobiem. Viņam ir "YouTube", "Radio Klasika" un "Mezzo", viņu no sezonas uz sezonu kārdina filharmonija un privātās aģentūras, festivāli min cits citam uz pēdām, mākslinieki ierodas no visām pasaules malām, dažkārt viņiem ir pat ļoti skaļi vārdi; un vēl ir savējie, vietējie, iemīļotie, kuru koncerti vienmēr ir izpārdoti. Tātad publika visai skaidri zina, ko tai gaidīt, no kurienes un kāds būs priekšnesums.
Jakovs Kacnelsons uzkrīt kā sniegs uz galvas.
Viņa solodebija Rīgā ir vai nu sekas vai iemesls tam, ka jaunais pianists Arturs Cingujevs, Jakova skolnieks, kurš ir dzimis šeit, tikko ir atvēris producentfirmu.
Jau pēc tam noskaidrosies - Kacnelsons, izrādās, ir bijis pie mums ar koncertiem - ansamblī ar Kristīni Blaumani, bet pēc tam ar Evas Binderes kvartetu; čelliste Kristīne un vijolniece Eva visiem mūzikas cienītājiem Latvijā ir pazīstamas, pat ne īpaši zinošiem. Bet Jakovs? Jakovs? Kāpēc neviens par viņu nav pastāstījis agrāk? Kā gan mēs paši viņu palaidām garām?
Slepenā zvaigzne. Pianists ar flautista diplomu baleta pagātni.
- Es mācījos dejot bērnībā. Sapņoju dejot. Vienkārši ilgojos. Taču pietrūka uzcītības. Mani vairāk interesēja aktieriskais moments - nevis deja kā kaut kas skaists, bet tieši lomu, baleta lomu spēlēšana.
- Un cik ilgi tas jums turpinājās?
- Līdz šķiet, trīspadsmit četrpadsmit gadu vecumam.
-Tas ir apbrīnojami. Nikolajs Luganskis, jūsu kolēģis, nesen ļoti labi pateica: Maskavas muzikālās izglītības sistēma bērnu jau no septiņu gadu vecuma padara par profesionāli.
- Es esmu pilnīgs izņēmums šajā sistēmā. Es vispār līdz Gņesinu skolas pabeigšanai spēlēju flautu - un nesapratu, ko es ar to daru, pilnīgi. Vajadzēja pielietot daudz viltību un gribas, lai izvairītos un neiestātos konservatorijā flautista specialitātē. Tas bija sarežģīti. Taču pēc astotās klases mani pieņēma klavierspēles nodaļā. Un konservatorijā es iestājos kā pianists.
- Tā vispār notiek?
- Nē. Notiek pretēji - cilvēki no klavierēm aiziet pie citiem instrumentiem.
- Un kā pret šīm dīvainībām izturējās jūsu vecāki?
- Dažādi. Taču viņi pret mani vienmēr izturējušies delikāti. Neizdarīja spiedienu, nē.
- Konservatorijā jūs nokļuvāt pie Eliso Virsaladzes. Par viņas raksturu klīst leģendas.
- Daudzi runā, ka viņa ir sarežģīts cilvēks, taču es neko sarežģītu nepamanīju, man vienmēr ar viņu bija ļoti vienkārši. Uzturēt attiecības bija vienkārši, mācīties bija vienkārši. Un patīkami. Mums izveidojās attiecības no pirmā skatiena. Un līdz šim viss ir bez mākoņiem. (Jakovs ir Eliso Virsaldzes asistents Maskavas konservatorijā. Viņam ir arī sava klase, kas aug no gada uz gadu - aut.piez.)
- Jums nebija aizspriedumu pret pedagogu sievieti? Un vai tagad nav aizspriedumu pret meitenēm studentēm?
-Man jau ir bijušas tikai sievietes pedagoģes. Un vispār es jums teikšu tā: mūsu profesija ir tāda, kas izlīdzina. Ja jūs paskatīsities uz izciliem izpildītājiem vīriešiem, viņos principā ir ļoti daudz sievišķīgā. Bet izcilās izpildītājās sievietēs ir ļoti daudz vīrišķīgā. Pirmām kārtām, raksturā.
Sanāk, ka viņi kļūst par būtnēm, kas ir ne gluži bez dzimuma, bet ietver sevī gan vīrišķīgās, gan sievišķīgās īpašības.
- Jums ir liela pieredze konkursos...
- Es neieredzu konkursus.
Nekad neesmu gribējis piedalīties sacensībās.
Tie bija Eliso Konstantinovnas uzdevumi. Viņa pati izdomāja, kur man braukt, ko spēlēt, un teica - vajag. Es braucu un spēlēju.
- Zobus griežot?
- Neko es negriezu. Bija aizraujoši ceļot pa dažādām valstīm, apgūt programmu, daudzreiz to atkārtot - kad gatavojies konkursam, programma tiek izstrādāta līdz galam.
- Pēc tam, konkursos, satraukums ir īpašs. Tas ir tāds rūdījums. Ļoti kaitīgs veselībai.
- Tomēr jūs "piedalījāties sacensībās" gandrīz desmit gadu. Vai karjeras apsvērumu dēļ? Droši vien ir maz mazohistu, kas gūst baudu no konkursiem.
- Mazohistu ir ļoti daudz. Viņi spēlē konkursos tādēļ, lai spēlētu uz skatuves, paklausītos, kā spēlē citi, iespējams, nodibinātu kaut kādus kontaktus, ar kādu iepazītos. Kāds apprecas. Ļoti daudz interesantu lietu konkursos notiek.
- Un ar jums arī ir noticis?
- Man nepaveicās. Kā likums, man ļāva piedalīties gandrīz līdz galam, bet pēc tam kaut kas notika, un pie prēmijām es netiku. Tiek uzskatīts, ka es uzvarēju starptautiskajā Rihtera vārdā nosauktajā konkursā Maskavā. Taču otrā kārta - tas bija viens no maniem neveiksmīgākajiem priekšnesumiem dzīvē. Visa Maskava atnāca uz otro kārtu, un to dzirdēja visa Maskava. Nē, nebija nekādas katastrofas, es nospēlēju visas notis.. Vienkārši man iekšā kaut kas izslēdzās - kā izslēdzas kaut kāds elektroniskais gadžets un pēc tam vēl kādu laiku strādā pēc inerces.
- Piedodiet man par šo jautājumu un neatbildiet, ja nevēlaties. Jums nav izjūtas, ka jūs kā izpildītāju pietiekami nenovērtē?
- Īstenībā jau ir... Protams, ka ir.
Pašlaik pianistiem ir grūts laiks. Nepietiek ar to, ka vienkārši labi spēlē.
Ir jāprot uzturēt attiecības, ir jābūt īstajā vietā īstajā laikā, nedrīkst strīdēties ar svarīgiem cilvēkiem...
- ...bet jūs neesat karjerists.
- Bet es neesmu karjerists. Taču es nevaru teikt, ka esmu dīkstāvē. Es ļoti daudz spēlēju. Lai gan koncertu tāda līmeņa zālēs kā Luganskim man nav. Dažkārt ir kaut kādi uzaicinājumi, dažkārt par mani atceras, kad ir nepieciešams kādu steidzami aizstāt. Turklāt ne tuvu ne visi diriģenti un pazīstami solisti var atļauties uzstāties kopā, ar ko vēlas. Aģents viņiem diktē savējos. Tā ir vesela sistēma. Es tajā neiekļuvu - un varbūt, ka tā ir labāk. Es visu laiku esmu kustībā. Šodien es vairs neesmu tas, kas biju vakar, bet pirms gada nebiju tas, kas biju agrāk. Ceru, ka tā tas būs arī turpmāk. Bet kur mani tas viss novedīs - man nav ne jausmas.
- Tātad jūs esat izvēlējies atsevišķu ceļu. Es, šķiet, zinu vēl vienu tādu pārsteidzošu mūziķi ārpus sistēmas - tas ir pianists Igors Žukovs. Viņš nav gluži savrupnieks, bet...
- Jā, es arī pazīstu Žukovu. Un šā ceļa nosaukums ir andergraunds. Bet ir arī meinstrīms.
- Kā altistiem: Maksims Risanovs un Jurijs Bašmets.
- Risanovam es esmu ļoti pateicīgs. Kad es pieminēju pazīstamus solistus, pirmām kārtām, domāju viņu. Viņš pieliek milzīgas pūles, lai mani aicinātu uz kaut kādiem festivāliem. Tāpēc, ka viņam parasti vispirms saka "nē".
- Risanovs ir Londonā. Kāpēc jūs neesat aizbraucis? Kāpēc jūs sēžat...
- Maskavā es sēžu. Nav pati sliktākā pilsēta. Un man nav pati sliktākā darba vieta - Maskavas konservatorija. Esmu ļoti apmierināts ar to, kā ar mani viss notiek. Tajā ir kaut kāda stabilitāte. Es negribētu aizbraukt. Tas ir, sākumā gribēju.
Taču, jo vairāk man ir viesizrāžu ārzemēs, jo vairāk saprotu, ka man ir jādzīvo tur, kur ir manas mājas.
Mana dzīve ir daudz brīvāka nekā tam pašam Risanovam. Viņš pats sev gandrīz nepiederēja.
- Kādu jūs redzat savu ideālo nākotni? Maskavas konservatorijas Lielā zāle, nevis Mazās zāle, kurā jūs tik bieži spēlējat?
- Es gribētu, lai ir gan Lielā zāle, gan Mazā. Tomēr ļoti mīlu kamermūziku.
