Šā gada Daugavpils pilsētas budžetā finanšu līdzekļi ir atvēlēti, lai izveidotu Daugavpils simfonisko orķestri. Kāpēc bija svarīgi, lai Daugavpilī būtu šāds orķestris, ko tas dos?
Ja mēs esam Eiropas Savienībā, mēs tuvojamies tām Eiropas vērtībām un labklājībai, tad mums jāsaprot, ka Eiropas visās normālās valstīs katrā Eiropas pilsētā ir orķestris.
Tas pieder pie kultūras līmeņa, pie intelektuālā līmeņa, pie saprašanas. Es gribētu salīdzināt ar Somiju, kura ir nedaudz lielāka par Latviju. Un es tagad jums nepateikšu precīzi, tad, kad gatavojos pilsētas domes sēdei, man bija precīzs cipars, bet ap 40 orķestru ir šajā mazajā valstī, arī algotu. Mums Latvijā ir tādi tikai četri. Tad jautājums, ar ko mēs esam sliktāki?
Runājot par reģionālo attīstību - reģionā vienīgais profesionālais orķestris ir Liepājā. Līdz ar to parādās jautājums, kāpēc mēs nevaram sadalīt tā, ka mums ir orķestris Latgalē, varbūt Vidzemē. Man bija tas plāns par orķestra attīstību Latvijā, ka pie mūzikas vidusskolām būtu tā bāze, no kuras var veidoties simfoniskie orķestri, līdz ar to, ja mums reģionos ir sešas mūzikas vidusskolas, tad vajadzētu būt sešiem orķestriem.
Pēdējais - tā ir Daugavpils, nosacīti sarežģīta pilsēta, jo mikslis ar visādām kultūrām, idejām, ar tautībām. Un es neteiktu, ka tas kultūras līmenis ir ļoti augsts.
Tas vēsturiski ir saistīts ar industrializāciju padomju laikos. Tad, kad sabruka Padomju Savienība, tad cilvēki palika bez darba, līdz ar to tā vide šobrīd diez cik attīstīta tieši šajā ziņā nav. Tāpēc mēs mēģināsim to veidot, lai piepildītu šo kultūras telpu.
Bet šobrīd ir kamerorķestris, kādēļ ar to nepietiek?
Nu redziet, kamerorķestris ir orķestris, kuram ierobežotas iespējas muzicēt. Šī orķestra pirmsākumi ir 1925. gadā. Tas bija ļoti, ļoti sen. Divi gadi pēc mūsu mūzikas vidusskolas - toreiz Latgales Tautas konservatorijas - nodibināšanas tika izveidots kamerorķestris. Un tad tas attīstījās un klūva lielāks, un, ņemot vērā, ka konservatorija, pēc tam vidusskola arī palika lielāka, bija vairāk cilvēku, un tad parādījās pūtēji, un tad viņš bija kamerorķestris, tad simfoniskais, tad kamerorķestris, tad atkal simfoniskais. Un tad viņš attīstījās 20. gadsimta otrā pusē diezgan pamatīgi, un mēs nonācām līdz 21. gadsimtam ar to, ka mums atkal bija tā, ka varbūt mazāk bija pūtēju, mēs atkal atgriezāmies pie kamerorķestra.
Un tad 2007. gadā, ja nemaldos, sarunājoties ar pilsētas vadību, mēs panācām to, ka tas kļūst par pilsētas kamerorķestri. Tas jau bija 2007.gadā, bet nosaukt viņu par pilsētas kamerorķestri varbūt īsti nevar, jo tie cilvēki, kuri tur strādā, saņem ļoti minimālu atalgojumu. Tā bija pusslodze no minimālās darba algas. Tas vienkārši bija tāds veidojums. Protams, tas bija solis uz priekšu. Un tā mēs eksistējam šos 10 gadus, bet kamerorķestrim ir ierobežotas funkcijas. Protams, ja mēs runājam par attīstību, tad pirms trīs gadiem piebiedrojās mums pūtēji, bet, protams, arī nebija pilns klāsts un arī bija minimālais atalgojums, kurš saņem ceturtdaļu no minimālās algas, kurš saņem pusi no minimālās, bet mēs tomēr sākam jau diezgan aktīvi darboties.
Cik lieli ir šie līdzekļi, kas ir atvēlēti?
Šobrīd atvēlēti papildu 300 000 eiro, papildus pie tā, kas jau ir. Šobrīd tas ir minimālais budžets, ar ko mēs sākam. Kopumā tas ir nepilns pusmiljons (490 000 eiro). Protams, tas var likties daudz, bet īstenībā tas ir ļoti maz, jo tas ir sākumam, jo, ja mēs runājam par tādu attīstību, tad ir vajadzīgi vēl līdzekļi administrēšanai, vadībai. Ja es nemaldos, Liepājas Simfoniskajam vispār ir 3,5 miljoni. Mēs neejam uz kaut kādu administrācijas vairošanu, šobrīd tas ir minimums, lai mēs sāktu pamazām strādāt pie kvalitātes.
Kā jūs esat plānojuši, ar šiem piešķirtajiem līdzekļiem cik daudz jūs jau šogad varēsiet izdarīt?
Šobrīd ir iedota nauda tieši algām, nosacīti normālākām algām. Bet par sastāvu ja mēs runājam, par stīgu grupām - tur ir drusku vienkāršāk. Mums tāds kodols ir. Bet, ja runā par pūtēju grupām, mums viena otra instrumentu grupa ir diezgan labi noformēta, bet viens otrs instruments izpaliek. Tāpēc vajadzēs atrast tos cilvēkus, vajadzēs viņus piesaistīt.
Mēs plānojam apmēram 40 cilvēkus. Nav, protams, ļoti liels orķestris, tāds mobils orķestris, bet atšķirībā no Rīgas orķestra mums jāspēlē arī pārējā programma.
Mums jāspēlē romantika, mums jāspēlē populārā mūzika, mums jāspēlē džezs. Mēs pirms tam arī it kā spēlējam gandrīz visu, bet mēs nevaram spēlēt tādus klasiskās mūzikas paraugus, kur iekšā ir instrumenti, kuru mums nav - mežrags un oboja. Mums ir viens fagots, kurš ir pa pusei rīdzinieks, pa pusei no Daugavpils. Šeit arī mācās, strādā, bet arī Rīgā spēlē orķestrī. Tā ka šeit vajadzēs risināt šo jautājumu.
Kā jums šķiet tas, ka jūs pats esat domes deputāts un šobrīd domē starp partijām ir panākts, ja tā, varētu teikt, pamiers - vai tas nospēlēja par labu šim te lēmumam par simfoniskā orķestra nepieciešamību Daugavpilī?
Nu jā, protams, tas nospēlēja par labu, ja es nebūtu domes deputāts, tad šī ideja nebūtu parādījusies nekad. Un par to tika runāts jau sen, un tā pamazām gatavojāmies, sarunājāmies ar Vienības nama vadību, un tā pamazām, pamazām, bet, protams, man nebija tādas pārliecības, ka tas izdosies.
Sakiet, vai jūs nesaskatāt interešu konfliktu, ka jūs pats esat domes deputāts - savā ziņā cīnāties par to, lai piešķirtu sev līdzekļus?
Ļoti labs jautājums, es visu laiku jokoju, kad mēs balsojam par bērniem, par tramvaju, par pensionāriem, par siltumu, par orķestri. Es vienmēr saku, ka es esmu visu laiku interešu konfliktā, jo es esmu Daugavpils iedzīvotājs. Un viss, par ko es balsoju, es visur esmu ''interešu konfliktā''.
