Bet jau 28. septembrī Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos Vāgnera "Klīstošais holandietis" ar Siliņu titullomā. Piedāvājam Lienes Jakovļevas sarunu ar dziedātāju.
Katra solista sapnis
Vai nokļūšana Baireitā ir sapņa piepildījums vai mērķa realizācija? Dziedātājs atbild apstiprinoši: "Katra solista sapnis – sevišķi jau tā, kurš pamatā dzied Vāgnera repertuāru – ir dziedāt Baireitā. Festivālā, ko dibinājis un arī teātra ēku plānojis pats Rihards Vāgners, speciāli to pielāgojot savas mūzikas specifikai. Vāgnera kompozīcijas jeb orķestrējumi ir ļoti blīvi – piesātināti ar lielu orķestra sastāvu, kurā muzicē pat 120 mūziķi, tāpēc specifika ir tāda, ka orķestris nav redzams, jo tam ir dekoratīva gliemežvāka pārsegums. Vāgners labi apzinājās, ka viņa orķestris ir skaļš, un vidējie un mazie opernami nav piemēroti, lai atskaņotu biezo, orķestrālo mūziku. Izveidojot šādu akustisku triku, orķestris var spēlēt brīvi, nepārmācot dziedātāju."
Siliņš izceļ īpašo sadarbību ar maestro Kristiānu Tīlemani, ar kuru atsevišķos projektos sadarbojies arī iepriekš. "Jau astoņpadsmito gadu viņš vada iestudējumus Baireitā. Ne tikai "Loengrīnu" un "Tristanu un Izoldi". Neviens cits diriģents nav tik intensīvi saistīts ar šo festivālu.
Pat grūti atbildēt, kas man pašam šķiet interesantāk – pats Baireitas festivāls vai tikšanās ar Kristiānu Tīlemani. Sliecos domāt, ka sadarbība tieši ar viņu.
Vairākas nedēļas strādājām kopā. Tas ir apbrīnojami, kā viņš spēj iekustināt un atdzīvināt mūziku, frāzi. Man pat šķiet, ka Tīlemanim atsevišķos brīžos patīk dziedātājus provocēt, lai redzētu, vai tie spēj sekot viņam. Negribētu gan pārāk daudz dziedāt tieši šo lomu "Loengrīnā", jo tā ir viena no tām, kas ļoti pārslogo balss saites. Baireitas specifika ir arī ilgie mēģinājumu procesi. Šoreiz mēģinājām piecas nedēļas, un nākamgad ieplānotas jau četras," teic dziedājs.
Šovasar "Loengrīns" izrādīts piecas reizes, bet nākošvasar ieplānotas septiņas. Četras nedēļas aizritēs mēģinājumos.
Angela Merkele – opermākslas fane
"Loengrīna" pirmizrāde tiešraidē tika rādīta pasaules kinoteātros un pārraidīta radio stacijās, un kā katru gadu to apmeklēja arī Vācijas kanclere Angela Merkele.
"Baireitā notiek viena pirmizrāde sezonā, kas festivāla laikā tiek spēlēta piecas vai sešas reizes līdzās citiem iestudējumiem. Nākamgad centrā būs jaunais "Tanheizers", un tas būs gada notikums. Baireita ir vecākais un vienīgais tik ļoti plašs mūzikas festivāls, kas veltīts vienam komponistam, Vācijā tas ir vasaras notikums numur viens. To pasvītro arī Merkeles un citu politiķu klātbūtne.
Angela Merkele ir liela opermākslas cienītāja, mums iznāca īsi aprunāties - uz dažām izrādēm viņa mēģinot ierasties kā privātpersona, lai varētu brīvi klausīties mūziku...
Apbrīnoju viņas izturību!"
Dziedātājs pauž prieku, ka uzaicinātais "Loengrīna" sastāvs ir ļoti izlīdzināts: "Pieaicināti ļoti labi dziedātāji, arī uz vidējām partijām. To var atļauties tikai Baireita un Tīlemanis. Mums, solistiem, šim darbam iznāk ziedot visu vasaru. Mēģinājumi sākās 13. jūnijā, un pēdējā izrāde notika 10. augustā. Kā jau ierasts, izrādes bija izpārdotas jau gadu iepriekš."
Peripetijas ap režisūru
Sākotnēji bija paredzēts, ka "Loengrīna" iestudējumu 2018. gada Baireitas festivālam režisēs Alvis Hermanis, taču, protestējot pret Vācijas bēgļu politiku, viņš no darba pie iestudējuma 2016. gada rudenī atteicās. Viņa vietā režijas grožus pārņēma Izraēlā dzimušais Juvals Šārons, kurš īstenojis jau iepriekš izstrādātu konceptu.
Egils Siliņš prāto, ka jaunā režisora izvēle varētu būt arī gluži apzināta, lai mazinātu mītu par Vāgnera nepatiku pret ebreju nāciju, jo arī iepriekšējo jauniestudējumu - "Nirnbergas meistardziedoņus" - iestudēja ebreju izcelsmes režisors Koski.
Zilā krāsa un Loengrīns kā elektriķis
Scenogrāfiju "Loengrīnam" veidojis slavens mākslinieku pāris – Neo Rauhs un Roza Loja, un iestudējums kopumā ir neoklasisks: "Rauhs atgādina Nīčes domu, ka Loengrīna mūzika esot zilā krāsā, tāpēc šajā notonī veidota visa opera. Tikai Elza ir oranža, bet Gotfrīds finālā ir zaļā kostīmā. Pat nobrīnījos, ka publika tik labi uzņēma – pieņemu, ka skatītāji varēja uzelpot, ka šeit nebija nekā provokatīva – izrāde ir estētiski tīra. Atgādina holadiešu gleznotāju – piemēram, Rembranta – mākslu. Tāds 17. gs. stils. Kostīmu formas atbilst šim laikmetam.
Gulbja mums nav, bet ir kas līdzīgs lidmašīnai.
Enerģētika ir kā strāva. Strāva pārnestā nozīmē, ne nu gluži kā elektrostacija. Smējāmies, ka Loengrīns mums ir elektriķis."
Vaicāts par radošās komandas draudzību ārpus skatuves gaitām, Siliņš saka tā: "Lai gan nodarbojos ar šo mākslu jau trīsdesmit gadus un neesmu no tiem, kas uzreiz no mēģinājuma vai izrādes iet mājās, esmu pārliecinājies, ka solisti lielākoties ļoti sevi saudzē un pēc mēģinājumiem baidās par daudz tērzēt, dzert alu un relaksēties."
Vāgnera gars un neērtais koks
Baireitā katrs izrādes starpbrīdis ilgst stundas garumā. Ko pa to laiku dara solisti? "Nekas cits neatliek kā gaidīt – ēst neiesi, jo pilnu vēderu dziedāt grūti, un arī alu nedzersi, citādi aizmirsīsi tekstu," smej dziedātājs.
Viņaprāt lielākais trūkums, ka koncertzālē nav kondicionieru, lai saudzētu arhitektūru, kurā izmantots koks, kas savukārt rada lielisko akustiku. "Ja ieliks kondicionierus, koks plīsīs. Tāpēc mums jāiztiek tikai ar ventilatoriem, un šī vasara bija īpaši karsta. Neviena izrāde nebija tāda, kur būtu zem 30 grādiem! Arī kostīmi tādi, kas lika justies īpaši silti."
Toreiz un tagad
Pirmo reizi Egils Siliņš Baireitā nokļuvis pēc uzvaras Belvederes konkursā - 1989. gadā, un devies turp kopā ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas mācību kori, lai dziedātu solopartiju kādā lielformas opusā. "Tas, ka ar laiku varētu dziedāt šeit kā solists, nešķita reāli. Toreiz skatījos un domāju – kāpēc gan daudziem no dziedātājiem nav sevišķi skaisti tembri? Bija pierasts pie itāļu bel canto. Tagad saprotu, ka pie Vāgnera mūzikas grūtības pakāpes visas vietas bel canto vienkārši nav iespējams nodziedāt – vajag citu tehniku, citu pieeju."
Taujāts, vai Baireitā vēl aizvien jūtams Vāgnera gars, Siliņš neslēpj: "Neapzināti ir gan.
Jo zālē nekas nav pārveidots – grīdas dēļi un sēžamie ir vēl no Vāgnera laika. Un sēdēt zālē ir ļoti neērti - koks taču!
Bet to es saku arī Rīgas operā – ja gribat labu akustiku, lieciet koku!"
Nākamgad Egils Siliņš noteikti Baireitā atgriezīsies. Vai gribētu arī piedalīties jaunā iestudējumā? "Ja atgrieztos, tad tikai ar ļoti piepildītu partiju – gan vokāli, gan mākslinieciski."
