Dzīvoju savu latvieša dzīvi un rakstu repu. Saruna ar Edavārdiem

“Tu jau vari mēģināt paredzēt, kā būs, bet realitāte tā vai tā noliek visu pa vietām,” saka reperis Edavārdi, kurš šī gada maijā izdevis albumu “Ekosistēmas”.

Sava jaunākā albuma “Ekosistēmas” 13 kompozīcijās reperis Edavārdi ietvēris gan vienmēr aktuālo, gan mūsu sarežģītajam laikam raksturīgo – to var dzirdēt tekstā un sajust kopējā noskaņā. Albuma tēmas gan asprātīgas, gan pārdomas raisošas raiti ved klausītāju uz priekšu. Jau šī gada 1. septembrī reperis ir ieplānojis lielo koncertu, kad jaunās dziesmas pirmo reizi izskanēs dzīvē. Savukārt mūsu sarunas galvenā tēma ir par to, ka autoram nebūs paredzēt savu darbu likteni, kad tie jau ir nodoti klausītāju rokās.

Aiga Leitholde: Albumā "Ekosistēmas" var novērtēt tavu humora izjūtu, kas balstās dažādās ikdienišķās situācijās. Tik atcerēties visas attapīgās frāzes, kuras varētu no tavām dziesmām aizņemties! Arī skatoties visu tavu darbību, humora izjūta tev ir raksturīga iezīme.

Edavārdi: Tas ir interesants novērojums. "Ekosistēmās" nemaz nav tik daudz tā humora, kā varētu būt. Kad šo albumu biju pabeidzis un izdevis, un jau domāju par nākamo darbu – nākotnē dziesmās esmu iecerējis vairāk to humoru un vieglumu. Man liekas, ka humors un arī tas, ja tu kaut ko izveido smaidot, ir ļoti liela radošuma sastāvdaļa. Paldies tev – humora izjūta varētu būt viena no tām iezīmēm, kas mani mazliet atšķir no pārējiem.

Albuma nosaukums ir "Ekosistēmas", bet tas, protams, nav par floru un faunu, bet vairāk par tām "cilvēku" sistēmām.

Jā, katra albuma dziesma ir kā atsevišķa ekosistēma. Albums netapa pēc vienota vadmotīva. Šoreiz gāju to ceļu, kad apsēdos, rakstīju pēc iespējas vairāk dziesmu un pēc tam izvēlējos labākās. Katra dziesma var dzīvot pati par sevi, savā ekosistēmā, kad tās apvieno kopā, tās veido to vienoto ekosistēmu. Man katrā ziņā ir interesanti tas, cik atšķirīgi cilvēki uztver albuma nosaukumu. Katrā ziņā "Ekosistēmas" ir darbs, kas labi parāda visas manas šķautnes – gan humoru, gan nopietno pusi.

Dziesma "Cel glāzi" tekstuāli sasaucas ar noslēgumu – dziesmu "Kad mēs būsim veci".

Jā, starp citu! Jau iepriekšējos albumos tā neviļus, speciāli nedomājot, ir izveidojušās nejaušās atsauces. Ja albumu raksti vienā laikā, tad, gribot negribot, izveidojas šādi savienojumi. It kā mazi sīkumi un detaļas, bet man patīk, ka tas organiski sanāk. Piemēram, tikai pēc gadiem sapratu, ka iepriekšējā albumā "Īstas acis" man dziesmas pavisam dabiski bija nonākušas secībā – "Ko darītu tu?" sekoja dziesma "Izvēles", it kā atbildētu uz šo jautājumu.

Var sacīt, ka tu mūziku radi intuitīvi un tikai tad analizē?

Jā, ir kaut kādas lietas, ko gribu atstāt intuīcijai un ļaut tām plūst. Man liekas, radošajā darbībā svarīgs ir vidusceļš starp praktisko aspektu, kādi materiāli un priekšdarbi vajadzīgi, un intuitīvo momentu – ticību idejai, lai arī nezini, ko kurienes tā ir atnākusi. No vienas puses tev ir jābūt pragmatiskam cilvēkam, kas izprot naudas un laika vērtību, un tad ir tā otrā puse – es gribu šo izdarīt tāpat, kaut arī tas būs neizdevīgi.

Runājot par humoru un radošumu, noteikti jāparunā arī par repa batliem (“rap battle” – repa cīņa), kur to var ļoti labi novērtēt. Pastāsti par saviem batliem, kas tev atmiņā vairāk ir palikuši!

Esmu piedalījies “Ghetto Freestyle batls” un vēl citos. Man nav neviena tāda momenta, kuru es vēlētos vēlreiz skatīties, un es patiešām nezinu, kā man ik pa laikam ir sanācis uzvarēt šajos batlos. Labāk atskatos uz citu cilvēku veikumu – Abra, “Brīvrunu projekts” – kad viņi frīstailo (“freestyle rap” – kad teksts tiek veidots, esot uz vietas un improvizējot – red.), tad ir prieks klausīties! Tu vienkārši gribi būt klāt un redzēt, kas tur uz vietas taps. Man pašam kā frīstailerim / batlotājam nav lielu momentu, par kuriem sev uzsist pa plecu. Varbūt vienīgai atmiņā palicis batls ar Edgaru Sniegu, kurā mums vajadzēja izspēlēt etīdi, ka viņš mani pieķer ar savu meitu naktī, pie viņiem mājās. Un uz pēdējām rindām es izdomāju atbildi, ka, starp citu, tava meita ir stāvoklī, kas publikā radīja ovāciju sprādzienu. Par šo mirkli man ir gandarījums, bet citu tādu momentu man nav. Humors ir labs ierocis.

Kā tu nezinātājam skaidrotu, kas ir repa batls?

Repa batlos satiekas divi reperi. Ne vienmēr tam ir jābūt frīstailam. Dažreiz tev pasaka, kas būs tavs pretinieks, un tu savus pantus saraksti jau iepriekš, pirms cīņas. Tev pēc iespējas asprātīgāk un tiešāk jāmēģina pārspēt pretinieks. Tam nav jābūt personīgam aizvainojumam, tev nav jāienīst pretinieks, lai viņu noliktu pie vietas. Tajā pašā laikā svarīgi šo cīņu ir apvienot ar repa formātu – lai tas viss ritmiski iet labi kopā. Tagad es krietni mazāk repa batliem sekoju līdzi, kā to darīju agrāk. Katrā ziņā repa batli ir izklaidējošs formāts, kurus ir vērts pameklēt internetā, tas ir interesanti, kā jau jebkurš cīņas sporta veids. “Youtube” var atrast n-to gadu “Ghetto Games” batlus pilnā garumā, un ir arī “371 Battle” savi video. Visu iepriekš sacīto saīsinot – repa batls ir verbālais sports.

"Ekosistēmās" tev viesos ir divi draugi – ansis un Ralfs Eilands. Pastāsti par jūsu sadarbību!

Ar ansi kopā uztaisījām dziesmu "Ye Boi", kurai piemīt gan laba noskaņa, ir noķerts radošums un prieks kopā parepot, neiespringstot un vienkārši sarakstot dullas rīmes. Pēdējā mūsu kopīgi radītā dziesma bija "Jauni un bagāti", kas ir jau četru gadu pagātne.

"Jauni un bagāti" jau ir kļuvusi par folkloru! Uz Vērmanes dārza žoga pirms kāda laika bija uztriepts "Ļauni un bagāti"

Par to jāsaka paldies ansim, kurš ir dziesmas idejas, piedziedājuma un motīva autors. Es viņam pievienojos tikai uz pantu, ansim iepriekš jau viss bija izdomāts. Savukārt "Yei Boi" man negaidīti ir kļuvusi par vienu no populārākajām "Ekosistēmas" dziesmām.

Dziesma kačā!

Jā, bet man šķita, ka dziesmai ir mazliet novecojis skanējums un šī būs dziesma vecajiem faniem. Bet, protams, es arī saprotu, kāpēc "Yei Boi" klausītājus varēja pavilkt.

Ar Ralfu sanāca sadarboties tā – man bija dziesmas, kurās man vajadzēja labu vokālistu, un es uzrunāju Ralfu. Viņš piekrita, atnāca uz studiju un sacīja – es visu izdarīšu tā, kā tu vēlies!

Kļuva par tavu instrumentu.

Jā, viņš bija instruments manās rokās. Ar Ralfu bija ļoti viegli sadarboties. Ir forši strādāt ar cilvēkiem, kuri tiešām māk dziedāt – kuri ir profesionāļi, kas vienā, divās reizēs spēj iedziedāt manu ieceri.

Tu jau arī izvēlies labākos, no labākajiem! Iepriekš “Viss ir sarežģīti” vokālu iedziedājusi Kristīne Prauliņa.

Jā, jā! Kad plānoju sadarbību, es galvā dzirdu balsi, kas konkrētajās kompozīcijās varētu skanēt vislabāk. Un tad turu īkšķus, ka izvēlētie cilvēki piekritīs sadarboties.

Domājot par hiphopu, manuprāt, var auditoriju dalīt divās lielās grupās – klausītājos, kas seko līdzi žanra attīstībai, tendencēm, atsaucēm. Un tad ir klausītāji, kas nav tik dziļi iekšā, bet kuriem hiphops ir patīkams – viena dziesma, konkrēts izpildītājs un tamlīdzīgi. Vai tu šo izjūti?

Jā, es noteikti izjūtu šīs divas auditorijas. Tikko iedomājos par to, kurā auditorijas pusē esmu es pats? Dotajā brīdī man ir sajūta, ka savos darbos man nav jāatsaucas uz pagātni. Bet ir auditorijas daļa, pie kuras es pats kādreiz piederēju, kas ļoti uzmanīgi klausās, vai mākslinieka jaunākajā veikumā būs saglabāts kaut kas no iepriekšējā, vai tas būtu bīts vai tekstuāla atsauce. Šie klausītāji parasti saka, ka agrāk kaut kas bijis labāk, kā arī labāk pamana dažādus jaunus sīkumus un detaļas, ko es ielieku repā.

Es arī priecājos par to auditorijas daļu, kas nav tik zinoši. Man šķiet, viņi šīs dziesmas labāk izjūt.

Kad veidoju albumu, atlasīju tās kompozīcijas, kas rada emocijas bez nekādiem  paskaidrojumiem. Dažreiz ir dziesmas, kas neraisa nekādas emocijas, bet ir interesantas no tādas analītiskās puses. Dažkārt es pats esmu sarakstījis sarežģītu repa pantu, ko esmu uzskatījis kā drošības spilvenu tam, ka dziesma būs laba. Dziesmu izdodu, bet cilvēki to nesaprot. Tad man jāiet pie cilvēkiem un jāskaidro, kāpēc šī ir laba un forša kompozīcija. Tagad gribu, lai viss ir intuitīvāk. Lai nevajag paskaidrojumu, formulu vai mērogu, lai pateiktu, kāpēc tas ir labs. To vienmēr labi var just koncertos, kā mainās cilvēku noskaņojums, izdzirdot konkrētu bītu. Un nevajag iepriekš sēdēt 10 minūtes, lai skaidrotu, kāpēc jums ir jākustas pie šī bīta. Man šobrīd ir interesanti ar savām dziesmām spēt uzrunāt tieši tos cilvēkus, kas nemaz tik daudz nezina par repu. Nav garantēts, ka man sanāks uztaisīt vēl vienu šādu dziesmu. Protams, ir dziesmu radīšanas formulas, bet dienas beigās tomēr nākas secināt, ka nav viena veida, kā uzrunāt cilvēkus, kuri ikdienā repu nemaz neklausās.

Edavārdi

Reperu kompozīcijās izmantotās frāzes ik pa laikam kļūst par sarunvalodas folkloru. Tagad kā aktuālais piemērs prātā nāk Eliots ar kompozīciju "Labenieks", kurā dzirdamais vārds “čavenieks” ir aizgājis sarunvalodā. Kā tu redzi repa ietekmi uz latviešu valodu?

Pēdējā gada laikā, pandēmijas izolēšanās dēļ, man ir radusies problēma ar atpakaļejošo saiti.

Tu saki, ka "čavenieks" ir aizgājis tautās. Mēs arī to savā lokā izmantojam, bet es to popularitāti varētu labāk novērtēt, ja, piemēram, mēs būtu “Positivus” festivālā. Tur trīs dienas pastaigājot un satiekot cilvēkus, noteikti varētu just, vai visi saka “čavenieks”, vai nesaka. Šobrīd to neizjūtu. Tas pats attiecas uz albumu. Lai gan tas ir izdots, trūkst atpakaļejošā saites, jo neviena no albuma dziesmām vēl nav dzīvajā skanējusi. Es priecājos katru reizi, kad kāds pasaka "kačā karmu". Tātad esmu izdomājis lipīgu frāzi. Pirms es uztaisīju dziesmu "Kačā karmu" iepriekš nebiju dzirdējis, ka kāds šādu frāzi izmantotu. Es laikam līdz galam nejūtu to, cik tālu tie vārdi aiziet. Varu spriest tikai par savu draugu loku.

Tu minēji par koncertu trūkumu. Manuprāt, tie albumi, kas pandēmijas laikā ir izlaisti, ir savu dzīvi nodzīvojuši un pašiem māksliniekiem kļuvuši neinteresanti. Tagad mūziķi raksta jaunus, cerot, ka būs koncerti. Un tie koncerti ir vajadzīgi, jo tur tās dziesmas atdzīvojas!

Jā, tieši tā – koncertos redzi, kā dziesma strādā. Protams, ir dziesmas, kur tu uzreiz redzi, ka labi aizies, bet tad ir tādas kompozīcijas, kas var aiziet un var neaiziet. Koncerts ir vislabākā vieta, kur izjust to atgriezenisko saiti, jo izpildītājiem ļoti reti pašiem sanāk būt tajos bāros, klubos vai pagalmos, kur pēkšņi sāk spēlēt viņu mūziku. Tas būtu forši – sēdēt un skatīties, kādu reakciju raisa tava dziesma. Pirms albuma izdošanas visu laiku prātā ir tas jautājums – kā cilvēki uz to reaģēs? Kad albums ir izdots, tad tā aktualitāti daudz maz atklāj skaitļi mūzikas straumētājos internetā. Bet visādi citāti – koncerti ir ļoti svarīgi! Tu jau vari mēģināt paredzēt, kā būs, bet realitāte tā vai tā noliek visu pa vietām.

Vēl jāņem vērā, ka atšķirīgu paaudžu klausītājiem būs atšķirīgas prasības pret repu. Protams, var sekot līdzi aktualitātēm, tomēr mēs klausīsimies to, kas tajā mūsu "ekosistēmā" būs tas aktuālākais, jo tas būs pazīstams ritms vai pazīstama valoda.

Es ik pa laikam cenšos paklausīties jauno mūziku, bet reti to daru speciāli. Es apmēram zinu to skanējumu, un man nav tā āķa lūpā uz jauno repu, bet ar šo nesaku, ka tas ir slikts. Tāpēc ir ļoti labi, ka ir tādi izpildītāji kā Prusax, kuri noķer jaunās paaudzes garu.

Iedomājies, ja man tas būtu jādara?! Es galīgi netrāpītu, ja man vajadzētu kaut ko radīt specifiski cilvēkiem, kuri ir 10 gadus jaunāki par mani.

Tas nav tikai par skanējumu, bet vairāk par attieksmi – tu māki atsaukties uz visām tām lietām, kas pašlaik ir aktuālas. Man aktuālas ir nemainīgas vērtības, jo tā ir vienkāršāk dzīvot. Tāpēc man ir prieks, ka repā mainās paaudzes un jaunā paaudze ļoti veiksmīgi noķer to šī brīža "Zeitgeist".

Man personīgi gribas sagaidīt tos 50, 60 gadus un būt vecam reperim. Tas varētu būt ļoti interesanti! Kad reperiem ir 18, 19 gadi, viņi stāsta par savu pieredzi un filozofē par dzīvi, dziesmās iekļauj atziņas par dzīvi. Repā ir tas moments, kad reperis tūliņ pateiks, kā ir patiesībā. Tādēļ būtu ļoti stilīgi dzirdēt tiešām veca repera repu, kurš var pateikt īstas atziņas: es esmu nodzīvojis 60 gadus un tagad jums pateikšu, kā ir patiesībā! Viņam tik tiešām ir dzīves bagāža, nevis divdesmitgadīgajam Edavārdi, kurš spriedelē par dzīvi.

Sešdesmitgadīgs Edavārdi varētu pastāstīt par dzīvi.

Līdzīgi kā ar blūza izpildītājiem, kur vecie blūzmeņi, kas dzied par saviem grūtajiem dzīves brīžiem, ar gadiem paliek foršāki. Manuprāt, repā varētu būt līdzīgi. Reps kā mūzikas formāts ir labs. Un daudz interesantāk no 60 gadus veciem čaļiem būtu dzirdēt introspektīvas pārdomas, nevis to, kā viņi mēģina uztaisīt kaut ko mūsdienīgu. Es vēlētos arī kaut ko tādu radīt, bet man vēl uz to nedaudz, pāris dekādes jāpagaida.

Vai hiphops tev ir dzīvesveids?

Es nemācēšu pateikt. Zini, es dzīvoju savu latvieša dzīvi un rakstu repa dziesmas. Es nezinu, cik ļoti tas ir hiphops vai nav – to lai lemj citi cilvēki. Kādreiz bija ļoti aktuālas sarunas par to, kas ir īsts hiphops, kā drīkst repā darīt, kā nedrīkst, un šī saruna, diskusija notika Latvijā. Ja uz šo visu apskaties no lielāka attāluma, šķiet mazliet smieklīgi, ka cilvēki mūsu platuma grādos sēž un domā, kas ir īsts reps. Iespējams, arī Malaizijā sēž džeki un spriež par šo pašu jautājumu. Vai mēs to kaut kā izjūtam? Vispār nē. Mēs pat nezinām, ko par īstu repu uzskata mūsu kaimiņvalstīs.

Galu galā, varbūt par to tik ļoti nemaz nevajag satraukties, vai tu dzīvo ar hiphopu, vai nedzīvo, bet tajā vietā paskatīties uz kontekstu.

Mēs esam tik tālu prom no repa oriģinālavota, ka par to nav vērts iespringt. Vienkārši ir jādara tas, kas tev patīk!

Edavārdi
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt