Pa ceļam ar Klasiku

Vestards Šimkus: Grīga Klavierkoncerts ir vētraina un izteikti romantiska mūzika

Pa ceļam ar Klasiku

Mūzika kā liels apskāviens. Pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos Maskata “Vasaras sapņi”

Dzīvesprieks, azartiskums, kvalitāte. "Kamēr..." svin 30!

Dzīvesprieks, azartiskums, kvalitāte. Saruna ar kora «Kamēr...» vadītāju Aivi Greteru un komponistu Rihardu Dubru

Eiroradio jaunās koncertsezonas atklāšanas tiešraidē no Rīgas Doma 30 gadu jubileju ar vokālsimfoniskās mūzikas programmu "Lux aeterna" svinēs jauniešu koris "Kamēr...". Vienu no vadošajiem Latvijas koriem dzirdēs ne tikai Latvijas Radio 3 "Klasika", bet atskaņošanas brīdī – arī Lietuvas un Igaunijas klausītāji, savukārt vēlāk ieraksts tiks pārraidīts Vācijā un Horvātijā.

Koncerta video tiešraide 12. septembrī pulksten 19.00 būs skatāma sabiedrisko mediju portālā LSM.lv, "Klasikas" mājaslapā, kā arī "Klaiskas" "Facebook" vietnē.

Kora nosaukumā iekodētā daudzpunkte – kamēr esam jauni, tikmēr viss ir iespējams un sasniedzams, vērsta uz skatuvisko prasmju un sadarbības partneru iesaisti. To apliecina arī programma, kuras idejas autors un mākslinieciskais vadītājs ir diriģents Aivis Greters.

Koncerta centrā – Jēkaba Jančevska jaundarbs "Kā dziesmu teicot" ar Knuta Skujenieka dzejas rindām, kas tapis kā īpašs veltījums "Kamēr..." jubilejai un šajā koncertā piedzīvos pasaules pirmatskaņojumu.

Koncertu ievadīs šovasar mūžībā aizgājušā komponista Pētera Butāna kantāte "Lux aeterna", kurā mūžīgās gaismas klātbūtne atklājas caur kanoniskās mesas, Vecās derības psalmu un Aspazijas dzejas tekstiem, bet noslēgs Riharda Dubras kora darbs "Silence, Love and Light". Tā nosaukumā ietverti Mātes Terēzes vārdi par apceres mirkļa klusumu, mīlestības starojošo spēku un mūžīgo gaismu. Koncertā piedalīsies kamerorķestris "Sinfonietta Rīga", ar kuru kori "Kamēr..." saista ilggadējas partnerattiecības.

Inga Žilinska: Aivi, kāda bija tava ikdiena, kad 1990. gadā tika nodibināts koris?

Aivis Greters: Tobrīd saviem vecākiem vēl pat padomā nebiju… (smejas) Piedzimu viņiem ļoti jaunā vecumā – kā smejos, biju viņiem pirmā skaistā lieta. Nopietni runājot – man, kuram šobrīd ir divdesmit septiņi, aptverot to, ka jāvada kolektīvs ar tik pamatīgu vēsturi, arī man gribētos šo vēsturi tikai rakstīt un rakstīt... Pirmajā gadā izjutu spiedienu par to, ka atbildības nasta ir liela, bet šobrīd ar saviem dziedātājiem ikdienā jūtos tiešām ērti – viens otram ļoti uzticamies. Jūtu arī, kādu vēlos kora skaņu un kas ir tās lietas, kas mani interesē un ar kurām gribētu bagātināt Latvijas kultūras telpu.

Māris Sirmais jau kora dibināšanas laikā iesēja paliekošas lietas – gribu un intensitāti. Man liekas, ka Māris arī manī to ir iesējis.

(..) Šoreiz esmu uzrunājis savu laikabiedru, labu draugu un studiju biedru Jēkabu Jančevski, un pilnīgi nejauši sanācis, ka viņš ir pirmais komponists, kuram es personīgi esmu lūdzis uzrakstīt kādu darbu jauniešu korim "Kamēr..." Man šķiet, tas būs veiksmīgs, un ar nepacietību gaidu sestdienas vakaru, kad tas varēs piedzīvot pirmatskaņojumu.

Koris "Kamēr..." spēlējis nozīmīgu lomu arī tavā dzīvē un sadzīvē. Varu apsveikt tevi un arī kora dziedātāju Terēzi Greteri ar pirmdzimto...

Paldies! Dēlam šobrīd divi pilni mēneši, un 17. septembrī būs apaļi trīs.

Ar Terēzi iepazināties korī "Kamēr..." vai mācoties Rīgas Doma kora skolā?

Skolā bijām pazīstami, viens otru bijām redzējuši gaiteņos, ir pat kopīgas bildes no vienas ekskursijas, bet savstarpējās jūtas izkristalizējās korī "Kamēr..."

Rihard, kādas ir jūsu pirmās asociācijas, dzirdot kora "Kamēr..." vārdu?

Rihards Dubra: Vienā vārdā laikam nemaz nevar pateikt... Saskarsme mums bijusi diezgan pamatīga – ja nemaldos, kopš 1999. gada, kad bija pirmais darbiņš, ko Māris Sirmais man lūdza uzrakstīt korim "Kamēr..." ar ērģelēm un pāris pūšamajiem instrumentiem. Laika gaitā sadarbība turpinājusies ar dažādiem darbiem. Ja man vajadzētu raksturot kori vārdos –

"Kamēr…" vienmēr ir nozīmējis dzīvesprieku, azartiskumu, absolūti un nemainīgi augstu kvalitāti kordziedāšanā.

Aivi, kā šo dzīvesprieku uzturēt? Jo nemainīga kvalitāte nozīmē diezgan nopietnu darbu.

Aivis Greters: Nevaru sūdzēties... Pēc "stopbrīža", kas mums visiem mūzikas dzīvē bijis – īpaši kolektīvās muzicēšanas ziņā, šobrīd ar prieku eju uz mēģinājumiem – kad esmu ļoti noguris, tieši tajos uzlādējos: mēs kaut kā apmaināmies ar enerģiju. Domāju, ka atslēga tam, pirmkārt, ir jauniešos, ar kuriem kopā jūtu – mums ir diezgan daudz kopīga. Gribu ar savu pieredzi dalīties, viņus pacelt un iedvesmot atskaņot mūziku mums visiem vienā uzrunājošā veidā. Arī domājot par repertuāru, cenšos neiestudēt skaņdarbus un mūziku, kas mani neuzrunā līdz galam. Tāpēc vēl jo vairāk man ir liela gandarījuma sajūta darīt to darbu, ko daru.

Korī "Kamēr..." tu vispirms ienāci kā dziedātājs un diriģents. Galvenais diriģents esi pēdējos divus gadus, nomainot šajā postenī Jāni Liepiņu. Māris Sirmais, dibinot kori, tajā ielika ļoti noturīgas vērtības. Kuras tev šķiet būtiskākās vērtības, kas jāturpina un jāuztur?

Aivis Greters: Ļoti sarežģīts jautājums... Atceros brīdi, kad pārņēmu amata pienākumus, pašam īsti vēl neapzinoties, uz ko esmu parakstījies un ko tas nozīmē. Atceros to ļoti lielo darbu gan ar sevi, gan dziedātājiem... Mēs salīdzinoši daudz tikāmies. Ar Jāni Liepiņu mums bija un vēl joprojām ir labs kontakts, un viņam telefonā bija saglabājies mūsu kora kalendārs. Un Jānis man vienbrīd saka – tev tas koris izjuks, ja tik bieži tiekaties! Bet es viņam teicu – šobrīd visi ir kopā ar mani, un mēs visi saprotam, ka priekšā ir ļoti atbildīgs notikums, kuru mēs nevaram sasniegt tikai ar pliku cerību – runa bija par Eiropas koru konkursu. Atceros, cik smagi bija pieņemt lēmumu par sastāvu un visu laiku uzturēt kolektīvā veselīgu sāncensību – tāda līmeņa turēšanu, ka visi grib izdarīt maksimāli labāko. Bet, atgriežoties pie jautājuma par vērtībām, man šķiet, ka neapzināti manī ir iesakņojušās lietas, ko redzēju un neapzināti uzsūcu no Māra, jo,

runājoties ar dziedātājiem, kuri bija Māra laikā un kuri redz, kā es strādāju, viņi min, ka es salīdzinoši daudz runāju ar kolektīvu, stāstu savas domas un savas personiskās sajūtas, jo koris ir vieta, kurā jūtos ļoti brīvi.

Tikai pēc pirmā atbildīgā notikuma sapratu, ka panākumu pamatā un tajā, ka spējām turpināt būt koris "Kamēr...", bija tas, ka es pats biju simtprocentīgi atklāts – par to, ko darīju un kā jutos. Tas bija tas, kā Jāņa Liepiņa dziedātāji kļuva par maniem dziedātājiem, līdz ar to koris "Kamēr..." un es – mēs kļuvām par vienu.

12. septembra koncerts Rīgas Domā nebūs vienīgais notikums, ar ko koris "Kamēr..." svinēs 30. dzimšanas dienu.

Aivis Greters: Pirms nepilniem diviem gadiem sāku aptvert situāciju, ka korim būs 30 gadu jubileja, un apaļās jubilejas, tāpat kā piecgades, "Kamēr..." vēsturē vienmēr svinētas ar vērienu. Un man šķita – lai izdotos veiksmīgs jubilejas gads, jādomā par to laikus, ņemot vērā visu, ko "Kamēr..." līdz šim darījis – tā ir skatuviskā, vokālsimfoniskā un, protams, a cappella muzicēšana. Iecere bija veidot tādu kā festivālu, trīs dažādus koncertus ar divu mēnešu atstarpi. Sanācis gan tā, ka mūsu sākotnēji pēdējais plānotais koncerts, kurš būs Rīgas Doma baznīcā, tagad būs mūsu pirmais koncerts, un es par to ļoti priecājos – jo īpaši par repertuāru: tur ir gan Riharda Dubras mūzika, gan Pētera Butāna skaņdarbs, gan Jēkaba jaundarbs. Bet oktobrī būs kaut kas absolūti atšķirīgs – koncerts divās daļās Rīgas kormūzikas pilī jeb Latvijas Universitātes aulā. Koncertā būs ļoti daudz skandināvu mūzikas un Baltijas reģiona mūzikas. Varbūt tāpēc, ka vienu gadu gan orķestra diriģēšanu, gan kordiriģēšanu studēju Stokholmā, kur viens kormūzikas profesors daudz deva mācīties skandināvu mūziku un rādīja viņu komponistu darbus, kas man likās nedzirdēti. To piedāvāsim pirmajā daļā, bet otrajā daļā būs svētki latviešu mūzikai – būs kora "Kamēr..." draugi – latviešu komponisti, ar kuriem satiksimies gan izvērstākās, gan absolūtās a cappella miniatūrās. Tie būs divi koncerti oktobra pēdējās dienās – 30. un 31. oktobrī.

Kāds šobrīd ir "vidējais" kora "Kamēr..." dziedātājs? Kā tu noraksturotu, kāds ir īstens "kamērietis"?

Pirmkārt, viņš ir skaists cilvēks – šis vārds jāuztver daudznozīmīgi.

Arī cilvēki, kuri tagad atnāca uz uzņemšanu – absolūti varēja izjust to, ka ikviens ir stipra, unikāla personība, kura nepaliks nepamanīta, lai arī kurā nozarē darbotos.

Vēl "Kamēr..." dziedātājs ir ļoti darbspējīgs, jo visi mūsu dziedātāji vai nu studē, strādā vai mācās, vai arī dara visas lietas kopā, apvienojot studijas, darbu un diezgan nopietnu hobiju. Izglītības ziņā ir gan tādi, kas izglītojas mūzikas vidusskolās, gan arī tādi, kuri notis nekad nav īsti labi pazinuši. Šobrīd korī ir gan Jāņa uzņemtie cilvēki, gan mani, un ir viens vai divi cilvēki, kas ir no Māra Sirmā laika. Muzikālās izglītības ziņā līmenis ir ļoti atšķirīgs, bet cilvēciskajā un personības ziņā viņi visi ir ļoti, ļoti stipri cilvēki. Sastāvs mainās, un tas ir labi. Izdzīvo stiprākais, notiek dabīgā atlase. Cilvēkiem mainās prioritātes, tiek nodibināta ģimene vai mainās dzīves atrašanās vieta. No diriģenta ir daudz kas atkarīgs – es pats vairāk nodarbojos tieši ar plānošanu, kā jaunos dziedātājus maksimāli ātri ievirzīt, un atslēga ir mūsu komanda, kurā darbojas arī otrais diriģents un vokālie pedagogi. Gribu īpaši uzsvērt vokālo pedagogu, kurš jau vairāk nekā divdesmit gadu kopis "Kamēr..." skaņu un jo īpaši vīru grupā – tas ir Ansis Sauka, bez kura kora ikdiena būtu stipri atšķirīgāka. Milzīgs paldies viņam par to!

Pievēršoties 12. septembra koncertam Rīgas Domā – kāda ir Jēkaba Jančevska darba noskaņa un vēstījums? Jo šis ir komponista veltījums korim "Kamēr..."

Aivis Greters: Jēkabs man stāstīja – šo darbu viņš uzsācis martā, un rakstīšanas process ildzis trīs četrus mēnešus.

Tobrīd visi bijām apstājušies, nebija nekur citur jādodas, un Jēkabs teica – viņam tik viegli rakstījies!

Knuts Skujenieks ļoti tēlaini aprakstījis latvisku miera ainu, tādas iekšējās pārdomas, un mūzikā gan formas pirmajā, gan noslēdzošajā posmā var just turpinošo un visu laiku ritošo laika cilpu – šī mūzika kaut kādā ziņā varētu būt mūžīga. Savukārt pa vidu ir ļoti spilgta orķestra epizode, kas iedimdinās Doma baznīcas akustiku un radīs sajūtu par cilvēka spēku, gara stiprumu un vēlmi rīkoties Latvijas vārdā. Ļoti patriotisku noskaņu radošs darbs.

No Riharda Dubras esat izvēlējušies lielo, skaisto opusu "Gaisma, klusums un mīlestība". Kas rosināja šo skaņdarbu iekļaut programmā?

Aivis Greters: Ar šo skaņdarbu saskāros Mūzikas akadēmijas pirmajā kursā, kur tas bija viens no obligātajiem skaņdarbiem Jāzepa Vītola konkursā, ar kuru finālā varēja startēt pie orķestra. Līdz konkursa finālam netiku, bet tas bija darbs, ko biju izvēlējies rādīt pirmajā kārtā. Tas bija ciets rieksts – veltīju tam ļoti daudz laika un atceros, cik grūti tas nāca – labā nozīmē. Šodien jūtos tik laimīgs, ka man ir iespēja ar kori, kas man ir visdārgākais, un ar brīnišķīgajiem "Sinfonietta Rīga" mūziķiem šo skaņdarbu atskaņot dzīvajā.

Rihards Dubra


Vai arī jums pašam, Rihard, šis skaņdarbs nāca kā cietais rieksts, vai arī rakstījās viegli? Tas komponēts Latvijas Radio kora programmai ar Mātes Terēzes dzeju.

Rihards Dubra: Darbs komponēts pēc Sigvarda Kļavas lūguma – sākotnēji viņš izstāstīja, kā iecerējis koncertu, kādi teksti tur varētu būt, un, kad sāku jau apdomāt, kā un ko varētu rakstīt, Sigvards pēkšņi man piezvanīja un teica – vai zini Hendeļa "Zadok the Priest"? Vajagot kaut ko tādu... Tas man visu sagrieza kājām gaisā. Domāju – nē, burtiski kopēt Hendeli nevaru, bet ir lēnais pirmais posms un uzvarošās beigas... Stīgās ir dažas barokālas cakas ierakstītas. Bet tā, ka tas būtu nācis smagi – nē, nevaru tā teikt, jo saturs jau ir gaišs un viegls, pacilājošs un uzrunājošs. (..) Ja palasām to, kas tur rakstīts, pārņem zināms miers. Mātes Terēzes teksti šī vārda labākajā nozīmē ir stipri populāri, tomēr mēs bieži vien, pat kādreiz kaut ko no viņas citējot, nemaz nezinām, ka tas ir Mātes Terēzes teiciens.

Trešais opuss, kas kuplinās šo koncertu, ir Pētera Butāna lieldarbs sešās daļās – "Lux Aeterna" jeb "Mūžīgā gaisma". Ar Pēteri Butānu koris "Kamēr..." nav bieži sadarbojies un diemžēl arī to vairs nevarēs.

Aivis Greters: Atceros dienu, kad biju izkristalizējis programmu, no savas komandas biju ieguvis sava veida akceptu un visi kopā spriedām, ka izskatās ļoti labi – mums ir trīs komponisti, kurus varēsim satikt dzīvajā koncertā, kopā ar viņiem atzīmēt mūsu jubileju un sveikt gan Pēteri, gan Rihardu, gan Jēkabu. Man tiešām žēl, ka jūlijā mūs pārsteidza Pētera aiziešana. Viņa kompozīciju esam iecerējuši atskaņot no Doma baznīcas balkona – tas būs skaņdarbs, ar ko mēs iesāktu visu koncertu kopā ar klavierēm un sitaminstrumentālistiem. Pētera darbs saturiski kalpojis par iedvesmu koncerta turpinājumam, idejai par nezūdamību, pārdomām, ko esam izdarījuši līdz šim un kas ir tās lietas, ko vēlamies turpināt. (..)

Vai vari ieskicēt kora turpmākos plānus?

Aivis Greters: Šobrīd pat neplānojam nekur doties. Man tieši šķistu jauki – ar koncertiem apbraukāt dzimto Latviju. Runājot par konkursiem… Esmu pie sevis domājis – kurā brīdī Latvijas amatieru kustībā tieši konkurss kļuvis par gandrīz vai svarīgāko dzīves sastāvdaļu? Arī citos kolektīvos izjūtu, ka tieši konkurss, un nevis koncerts, ir milzīga motivācija. Šī sajūta par sāncensību mākslā – man liekas, tas ir kaut kas nedaudz pretdabīgs un ļoti subjektīvi vērtējams.

Tāpēc arī jubileju vēlējos veidot vērienīgu, kas motivētu dziedātājus novērtēt tieši koncertu.

Ka mēs vieni paši savu stāstu izstāstām publikai, klausītājiem, atstājot nospiedumu vēsturē, nevis iegūstot kādu titulu. "Kamēr..." gadījumā man bijuši divi konkursi, un uzskatu, ka pie pirmā konkursa "vainīgs" bija Jānis Liepiņš – man tur bija vienkārši jābūt, jo tas jau bija apstiprināts, un uzvara deva iespēju piedalīties nākamajā. Bet nākotnē būšu ļoti apdomīgs ar konkursa apmeklējumiem amatieru kora mūzikā.

Vai kora dziedātājiem būs arī kāda ballīte pēc koncerta?

Šajā sestdienā ballīte būs lokāla, taču ļoti savlaicīgi esam sākuši domāt par salidojumu, kurā satiktos gan ar Māri, Jāni un visiem kora līdzšinējiem dziedātājiem. Tas šobrīd ieplānots oktobra nogalē pēc mūsu noslēdzošā koncerta. Ja tas nebūs iespējams, nākamais solis būs nākamā vasara.

Varbūt jātiekas visiem Jūrkalnē, kas bija viena no kora "Kamēr..." pirmajām vasaras tikšanās vietām?

Ak vai, es speciāli cenšos neatklāt visu, bet tu trāpi uz to, par ko jau mēs domājam (smejas). Jā, laikam jau idejas, kas tiek palaistas gaisā, neviļus noķer arī kāds cits.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti