Pirmie trīs koncerti Latvijas koncerttūres ietvaros (Balvos, Limbažos un Jelgavā) jau aiz muguras. 13. oktobrī pulksten 19.00 koncerts izskanēs Talsu Tautas namā, bet 14. oktobrī – Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars".
Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Dzīve uz koferiem jums bijusi jau no agras bērnības. Vijoļspēlei paralēli bija arī dejošana, bija paralēli studijas Dārziņskolā pie Nellijas Sarkisjanas un Maskavā, un tagad jau kādu laiku paralēli studijām Dārziņskolā ir studijas Vācijā. Vai ar septembri kaut kas ir mainījies?
Daniils Bulajevs: Nē, nē, joprojām mācos Dārziņskolā, kur šobrīd ir pēdējais – trešais kurss, un joprojām braukāju uz Vāciju pie sava profesora Petres Muntjanu. Jau vairākus gadus ir tā, ka koferis visu laiku ir kaut kur tuvumā, bet nevaru teikt, ka man tas nepatīk. Īpaši, piemēram, tagad, koncertu tūrē, kad vienā dienā koncerts ir vienā Latvijas galā, bet rīt – jau citā: tas ir ļoti patīkami, ka man ir tāda iespēja – braukt, muzicēt un mācīties.
Kā ar mācīšanos nākamajā gadā? Ar Dārziņskolu taču viss nebeigsies. Ir, protams, krietna kaudzīte ar konkursos iegūtajiem diplomiem. Kur studēsiet pēc Dārziņskolas?
Vēl domāju, uz kurieni un pie kā došos pēc gada, bet es arī diezgan daudz domāju par mūsu Latvijas Mūzikas akadēmiju – varbūt mācīties pie Terēzes Zilbertes-Ijabas? Pagaidām esmu tādās pārdomās par to, vai braukt kaut kur ārpus Latvijas vai nebraukt.
Saspēlē ar Liepājas Simfonisko orķestri Andra Veismaņa vadībā tūres ietvaros spēlējat Mendelszona Vijolkoncertu. Un, ja mūsu Latvijas Radio fonotēkā ir jau ieskaņots Mocarts, Paganīni un Sibēliuss, tad šķiet, ka ar Mendelszonu vismaz līdz šim publiski jums nav bijusi nekāda saskarsme. Tieši ar šo viņa slavenāko vijolkoncertu.
Jā, tieši šo koncertu publiski vēl neesmu spēlējis, un tieši šobrīd ir pirmā reize, kad es to publiski spēlēju ar simfonisko orķestri. Bet vispār
šis gads man ir diezgan pilns ar Mendelszona mūziku.
Kad nodibināju savu kamerorķestri, Lielajā ģildē spēlējām Mendelszona Dubultkoncertu, kuru viņš uzrakstījis 14 gadu vecumā, ja pareizi atceros. Pēc tam Dzintaru koncertzālē spēlējām Mendelszona Oktetu. Augusta beigās pasēdējām arī studijā un ierakstījām disku "Veltījums Mendelszonam", kur bija Oktets un Pirmais vijolkoncerts, ko viņš, šķiet, uzrakstīja 13 gadu vecumā. Esmu no citas puses sev atklājis šo komponistu.
Vasaras sākumā intervijā teicāt, ka pirmajā vietā no visiem romantiskajiem koncertiem jums ir Sibēliusa koncerts un neviens cits. Vai tagad, kad kārtīgi izstudēts Mendelszons, Sibēliuss varētu tiktu nogāzts no pjedestāla?
Baidos tomēr, ka nē. Jā, Mendelszonam ir fantastiska mūzika, bet – ja tieši no vijolkoncertiem būtu jāizvēlas, joprojām palikšu pie sava mīļākā koncerta – pie Sibēliusa.
Kas īpašs ir Mendelszonā?
Tā grūti uzreiz atbildēt.
Mendelszona mūzika mani fascinē ar savu vieglumu, fantastiskajām harmonijām.
Kā viņš uzrakstījis savu populāro Otro vijoļkoncertu – cik fantastiska tur ir instrumentācija, cik vieglas, skaistas tēmas! Un to man bija diezgan grūti izdarīt – lai nepazaudētu vieglumu, bet nepazaudētu arī visus pārdzīvojumus un ieliktu jūtu pasauli mūzikā.
Bet domāju, ka man izdevies to paveikt un klausītāji to dzird arī koncertos.
Vairāki koncerti jau izskanējuši. Vai no reizes uz reizi skatījums uz Mendelszonu mainās? Vai ir iespējams brīvi ļauties konkrētā brīža lidojumam un kaut ko pamainīt? Jo Andris Veismanis un Liepājas Simfoniskais orķestris noķers un sapratīs no pusvārda.
Protams!
Ar Andri Veismani ir fantastiski spēlēt kopā, jo viņš milisekundes laikā visu sapratīs, ieraudzīs, sadzirdēs un uzreiz reaģēs. Arī Liepājas Simfoniskais orķestris ir brīnišķīgs – pēc diriģenta žesta uzreiz reaģē. Protams, jebkuru koncertu, ar kuru tu kāp uz skatuves, tu spēlēsi dažādi.
Tu kaut kā nemanāmi uz skatuves atradīsi vai nu jaunas dinamiskās lietas, vai jaunas nianses, vai vispār kaut ko jaunu izdomāsi – kaut kā paspēlēties uz skatuves. Ir ļoti svarīgi, lai mūziķi katru reizi spēlētu dažādi, lai eksperimentētu, domātu, meklētu.
Tas ir vissvarīgākais mūsu profesijā – nevis vienkārši iemācīties spēlēt visu mūžu vienu interpretāciju. Svarīgi visu laiku domāt, meklēt, un tā mūziķiem ir izcila iespēja – vienā koncertā var tik daudz ko atrast!
Tā ir fantastiska sajūta, kad Liepājas orķestris un Andris Veismanis visu ķer uz vietas.
Vai meklēšanas un atrašanas procesā palīdzēja arī ieraksti? Kas vispār ir jūsu etalons Mendelszona Vijolkoncerta interpretācijā?
Ierakstus daudz neklausījos. Šis koncerts ir tik ļoti populārs – katrs mūziķis cenšas pat par daudz ielikt no sevis šajā mūzikā... Bet Mendelszons ir pilns ar savu vieglumu. Kad sāku mācīties to spēlēt, mēģināju maksimāli pieturēties tieši pie tā, ko viņš uzrakstījis savās notīs.
Kāpēc vispār jebkurš skaņdarbs kļūst populārs? Tāpēc, ka katrs to spēlē, mēģinot no sevis vēl kaut ko ielikt, vēl kaut ko izdomāt, un beigās no paša komponista tur maz kas paliek.
Līdz ar to ierakstus daudz neklausījos, paklausījos tikai, lai būtu kaut kāda saprašana, kā ar orķestri tas skan tieši dinamiskajā vai akustiskajā ziņā – tieši faktūras ziņā.
Ir zināms, ka Mendelszona Vijolkoncerta pirmatskaņojums tika atskaņots uz Gvarnēri būvētās vijoles, un instruments vijolniekiem ir ļoti, ļoti svarīga darba sastāvdaļa. Kāds jums pašam šobrīd ir instruments?
Esmu ļoti pateicīgs Floriana fondam no Londonas – viņš ir fantastisks meistars, kuram ir savs fonds, un viņš pirms trim gadiem man iedeva fantastisko Galjāno instrumentu. Esmu ārkārtīgi pateicīgs viņam, ka man ir iespēja tagad spēlēt uz tāda līmeņa instrumenta. Un ļoti ceru, ka man šo instrumentu tuvākajā laikā neatņems.
Bet beigu datums šai sadarbībai nav iezīmēts?
Diemžēl ir, man vajadzēja atdot šo instrumentu pirms gada, jo tas bija kā balva vienā konkursā – uz diviem gadiem saņēmu šo instrumentu. Bet esmu viņam ļoti pateicīgs, ka viņš man pagarināja šo datumu vēl uz gadu. Ļoti ceru, ka sadarbība mums turpināsies: rit jau ceturtais gads, kopš spēlēju šo fantastisko itāļu meistara instrumentu, un es jau vairākus šī instrumenta knifus zinu un mēģinu uzzināt vēl vairāk, kā un ko tas var. Ļoti ceru, ka tas viss nebeigsies tuvākajā laikā.
Tad varbūt jāskatās uz nākamajiem konkursiem, kur atkal laureātam tiek balvā instruments? Vai vispār jūsu dienaskārtībā ir kāds konkurss?
Decembrī lidošu uz Singapūru, uz lielo starptautisko konkursu, uz kuru man vajadzēja lidot šīgada janvārī. Toreiz aizlidoju, bet bija kovids, un, lai tiktu uz Singapūru, man diemžēl divas nedēļas vajadzēja sēdēt citā valstī, jo Latvija bija Singapūrai slēgta. Ar mammu divas nedēļas sēdējām Barselonā, jo tā bija vistuvāk Singapūrai. Bet diemžēl divas dienas pirms konkursa to atcēla, pārceļot to uz decembri...
Bet ar instrumentiem ir problēma. Mūziķim vajag savu instrumentu, lai nebūtu atkarīgs no brīža, kad tev pateiks, – viss, paldies, atdod nu instrumentu, jo mums ir jauns laureāts vai vienkārši mums to vajag atpakaļ.
Tā diemžēl ir milzīga problēma, jo labi instrumenti maksā daudz, un mūsu valstī nav tādas kolekcijas. Ļoti ceru, ka viss izdosies un galu galā būs labi.
Vai nebaltām dienām kaut kur skapī stāv rūpīgi nolikta pirmā lielā vijole?
Protams, man ir savs instruments, diemžēl pēc Galjāno instrumenta to paņemt rokā... Tos vienkārši nav iespējams salīdzināt. Jo savu instrumentu – vienu vienīgo – es arī vinnēju konkursā, un tas bija, šķiet, pirms pieciem gadiem. Būtu diezgan bēdīgi un grūti atgriezties pie tāda līmeņa instrumenta...
Septembra beigās jums vajadzēja spēlēt Vindzoras pilī – uzstāties kopā ar orķestri "Filarmonia" un spēlēt Sibēliusu. Vēl pavasara sākumā tika teikts, ka klāt, iespējams, būs pati karaliene Elizabete II. Šis koncerts 30. septembrī nenotika. Vai iespējams jau pateikt klausītājiem, kad šis koncerts notiks, – vai tas ir pārcelts vai atcelts?
Diemžēl negaidītās situācijas dēļ šo koncertu pārcēla uz ziemas beigām vai pavasara sākumu. Zālē, cik saprotu, sēdēs jaunais karalis – Čārlzs III. Kad tiks precizēts datums, uzreiz to paziņošu.
Pat ja tajā laikā būs Dārziņskolas izlaiduma polonēze, priekšplānā būs došanās uz Vindzoru?
Protams, jo tāda iespēja mūžā ir tikai viena vienīgā.
Bet kā jūs šo iespēju nopelnījāt?
Uzvarēju starptautiskajā Vindzoras pils festivālkonkursā, kurā bija pārstāvēti visi stīgu instrumenti, izņemot kontrabasu. Tas bija konkurss, kas notika pagājušajā mācību gadā.
Tajā ieguvu pirmo vietu, un balva bija spēlēt karalienei.
Diemžēl tagad karalienes vairs mūsu vidū vairs nav, būs jauns karalis. Otra balva ir diska ieraksts Anglijā. Sakarā ar to vajadzēs vēl kaut kad lidot uz turieni, lai ierakstītu disku.
Lai izdodas sekmīgi nokārtot arī visus pārējos eksāmenus gan Vācijā, gan arī Dārziņskolā, jo priekšplānā, izklausās, ir tikai un vienīgi mūzika. Bet vai jūsu paša dibinātais orķestris "Davinspiro Camerata" – dāvana sev pašam 18 gadu jubilejā – nav mazliet greizsirdīgs? Vai visos šajos daudzajos plānos, kuros ir konkursi un koncerti, ir kāda vietiņa, ko atlicināt šiem mūziķiem?
Protams!
Nezinu gan, vai to var nosaukt par dāvanu, jo es jau diezgan ilgi domāju par šo soli. Esmu ļoti priecīgs par to! Kad domāju, kurus cilvēkus gribētu tajā uzaicināt, rezultātā izrādījies, ka gandrīz simtprocentīgi tas tā arī iznācis!
Visi jaunie, ļoti talantīgie mūziķi ir no Latvijas. Daudzi absolvējuši Dārziņskolu, tāpat mums ir mūziķi no Jūrmalas Mūzikas skolas – tagad vairāk nekā puse mācās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Pirmo piecu mēnešu laikā kopš orķestra dibināšanas mums jau bija izskanējuši divi lieli koncerti! Esmu ļoti priecīgs, ka tā izdevās. Novembrī lidosim koncerttūrē uz Itāliju. Man plānos ir vairākas koncertprogrammas, bet tur diemžēl vajag sponsorus un cilvēkus, kuri palīdzēs, atbalstīs. Tagad esam viņu meklējumos, jo saprotu, ka tas vienkārši nav iespējams – vienam pašam to visu izdarīt. Ļoti ceru, ka tuvākajā laikā mēs parādīsimies vai nu Latvijas koncertzālēs, vai arī kaut kur ārpus Latvijas.
Starp citu, zinu, ka "Davinspiro Camerata" jūsu domubiedri ir patiešām ļoti labi draugi. Daži pat ir ar mieru izmitināt pansijā jūsu bruņurupuci, kad esat devies ārpus Latvijas. Vai tagad viņš atceļojis atpakaļ pie jums?
Diemžēl nē, bruņurupucis ir miris... Bet jā – Klintas [altiste Klinta Kluce – red.] ģimene visu laiku man izpalīdz, pie viņiem tagad dzīvo manas mammas šinšilla. Diemžēl mēs tik daudz braukājam ārpus Latvijas, ka tas vienkārši nav iespējams – braukāt šurpu turpu, ja mājās ir dzīvnieki. Mums ar Klintu ir fantastisks kontakts arī ar galveno orķestra koncertmeistaru Andri Jegorovu, kurš ir gan vijolnieks, gan pianists.
Tad viens no jautājumiem anketā, uzņemot jaunus dalībniekus orķestrī – vai vajadzības gadījumā viņi varēs pieskatīt mājdzīvniekus?
Protams, tas ir viens no vissvarīgākajiem aspektiem! (smejas)
