Koncerta programmā Liepājā — klausītāju jau iemīļotie Štrausa, Mediņa un Alfrēda Kalniņa darbi, kā arī dabas motīviem apvītie, romantiskie Sibēliusa, Rahmaņinova un Rimska-Korsakova skaņdarbi no dueta jaunās programmas. Šis būs no 2021. gada 8. janvāra pārceltais koncerts.
Dāvis Eņģelis: Var jau būt, ka kāds no maniem kolēģiem ir pasteidzies, bet tomēr vēlos arī no savas puses jūs apsveikt ar "Opus Klassik" nominācijām. Vēl 1. jūlijā jums bija pēdējā Hendeļa izrāde Tulūzā, vai ne?
Inga Kalna: Paldies par apsveikumu! Jā, Hendeļa izrāde bija pēdējā, bet vēl 3. jūlijā bija arī pēdējā Mocarta operas "Titus žēlsirdība" izrāde Kaizerslauternē. Tā bija priekšpēdējā šīs sezonas uzstāšanās. Bet Tulūzā bija ārkārtīgi skaists koncerts...
Vai varu lūgt jums iejusties stāstnieces lomā un klausītājiem uzburt šīs Hendeļa operas iestudēšanas procesu un atskaņošanu uz skatuves no jūsu skatpunkta?
Opera "Orestes" ir viens no Hendelim ne visai raksturīgajiem, tomēr [mūzikas vēsturē] hrestomātiskajiem paraugiem – opera pasticcio jeb pastičo. Es to saucu par self-recycling – kad pats komponists sevi no jauna atražo no kādiem iepriekšējiem darbiem: pasmeļas veselus numurus vai fragmentus, ko pārraksta, īsina, pagarina, nomaina tekstu, pamaina rečitatīvu, tonalitāti, ieliek citu balsi. Opera "Orestes" šai ziņā ir ļoti interesanta – tas ir izteikts pastičo: tur ir daudz kas gan no "Ariodantes", gan citām Hendeļa operām. (..) Tādi gadījumi ir diezgan bieži – piemēram, slavenā ārija "Lascia la spina" no Hendeļa pirmās oratorijas "Il trionfo del Tempo e del Disinganno", ko daudz dziedu, pēc tam parādās operā "Rinaldo" – tajā pašā tonalitātē, tikai ar citu tekstu – kā "Lascia ch’io pianga". (..) Šādu piemēru ir ārkārtīgi daudz, un, strādājot pie "Orestes", man visu laiku bija sajūta, ka šo es kaut kur jau esmu redzējusi, dzirdējusi, kaut kur sastapusies. Kā lai to pasaka... Tu ieej kādā modes veikalā, piemēram, "Issey Miyake" veikalā, un tu uzreiz vari pateikt, ka tas ir viņš! Viņš maina krāsas, garumus, bet to, kā viņš apstrādā savus slavenos plisējumus – to uzreiz var atpazīt.
Tas ir viņa individuālais rokraksts!
Tieši tā! Tāpat kā "Missoni" zigzags. Lūk, tu saskaries ar šo mūziku ar tādu ārkārtīgi siltu atpazīšanas smaidu – jā, tas ir Hendelis un viņa self-recycling.
Bet, ja tā vispārīgi domājam par to self-recycling – varētu domāt, ka komponists jau paņem labāko no sevis.
Katram no skaņdarbiem, kas tiek izmantoti, tāpat pašām pastičo operām, ir savs nolūks – te jābūt kaut kam dramatiskam. Kaut kam, ko var labi uzvest, melodijām – tādām, ko var labi paturēt prātā un kas derētu katram piesaistītajam solistam: nav jau jēgas no kaut kurienes patapināt kādu ārkārtīgi skaistu āriju, ko dziedātājs vai dziedātāja tesitūras ziņā nevar nodziedāt, kas viņa balsij nav raksturīga.
Mūzikai ir jāsapas ar [balss] materiālu.
Absolūti, jā! Un nedrīkst aizmirst, ka tolaik jebkurš skaņdarbs – mūsdienās tas ir retāk, bet tomēr – ka jebkurš skaņdarbs, īpaši jau opera, tiek rakstīta kādam konkrētam dziedātājam un viņa balss īpatnībām. Nemācēšu teikt, kuri no dziedoņiem bija šīs pastičo operas pirmizrādes pirmatskaņotāji, bet nu skaista tā mūzika ir, neko tur nevar darīt...
Ģēnijs ir ģēnijs, viņš varētu komponēt arī telefona grāmatu, tik un tā tas būtu ģeniāli. Hendelis ārkārtīgi mīlēja balsis un dziedātājus – vienalga, ko viņš ir rakstījis, viss ir ārkārtīgi daiļi.
Mazliet atgriežoties pie Tulūzas – dziedājāt klausītājiem klātienē?
Tas bija kā piedzīvojums –
viss bija gandrīz kā miera laikos (smejas). Cilvēki sēdēja maskās, bet nebija raksturīgā “šaha” izsēdinājuma, bija pilna zāle, bet zāle tur ir liela – 2200 vietu.
Cik varēju redzēt, tikai augšējais balkons bija tukšs. Bet nu – ārkārtīgi skaisti. Var manīt, ka cilvēki ir izbadējušies pēc dzīvās mūzikas, viņi ir izsalkuši pēc klātbūtnes. Jo koncertam jau it kā var sekot gan internetā, tāpat kompaktdiskus klausīties, straumēšanu, bet tieši dzīvā izpildījuma nianse – ka esi kaut kam klāt, kas top tieši tavu acu priekšā, kad esi liecinieks kaut kam – šo izteikti akūto pārdzīvojumu neviens cits izpildījuma veids tev nespēj sniegt. Konservi ir konservi, un dzīvais ir dzīvais...
Tā bija neaprakstāmas laimes izjūta! Cik uzmanīgi un ieinteresēti cilvēki klausījās, kā vēroja, kā uzsūca – un tie aplausi pašās beigās. Gandarījums gan publikai, gan mums.
Vēlreiz teikšu – kā miera laikos. Ne ar ko nesalīdzināmi, tik ļoti sirsnīgi. Četras reizes gājām klanīties, pēdējo kori atkārtojām uz Bis. Bija ārkārtīgi skaists vakars. (..) Šķiet, ka pēdējos gados pirms koronavīrusa
mums tas deguns visu laiku bija mākoņos – tas nav tā un tas nav šitā, te nav nekādu inovāciju, nekā jauna, šis te komponists ir grafomāns, un arī šis autors neko jaunu nepasaka, un tas arī neko. Visi bijām kļuvuši tik ļoti intelektuāli...
Ar mūziku nevarējām piesiet dūšu. Man šķiet, ka dzīvajai mūzikai ir jāieskauj gan izpildītājs, gan klausītājs. Mani pēdējā pusotra gada novērojumi: izpildījums tukšā zālē straumēšanas režīmā, kaut kādi ieraksti bez publikas – tu esi viens pats. Šādu atskaņojumu žanrs pieļauj, bet savā būtībā neparedz. Tā tam nav jābūt! Jā, principā var arī tā, bet īsta gandarījuma nav, un arī īstās "iemērcēšanās" tajā visā, kas notiek, nav ne izpildītājam, ne klausītājam.
Bet tas augsti vērojošais skatiens no augšas – to var attiecināt ne tikai uz mūzikas aprakstniekiem, bet arī mūziķiem. Arī viņu vidū dažreiz valda tāda skepse.
Mēs visi esam ārkārtīgi dažādi, un neaizmirsīsim, ka es piederu tā saucamajai "muļķu grupai" - mēdz uzskatīt, ka mēs, opernieki, esam lieli muļķi. Lai nu būtu. (smejas)
Bet jūs esat arī muzikoloģe!
Atceros, savas daiļrades pašos sākumos man daudz tika pārmests, ka visu izdaru ļoti “cerebrāli”. Mana mīļā Diāna Ketlere joprojām visu laiku citē vienu teikumu no kādas recenzijas – pat neatceros, kāda koncerta sakarā tā bija, bet Diāna to iegaumējusi – "Jā, daiļi, bet klausītājam uz sirds netika uzlikta siltā roka..." Lūk, man pašai tās siltās rokas patīk, tāpēc arī man patīk, ka ir dzīvais koncerts, lai materiālu var ieskaut abas puses.
Jo tieši mijiedarbībā starp izpildītāju un klausītāju rodas īstā burvība, kas ne ar ko nav aizstājama.
10. jūlijā Liepājā dzirdēsim jūs kopā ar Diānu Ketleri. Vai esmu pareizi sapratis, ka albuma programmu papildināsiet ar citiem komponistiem?
Jā, ar Diānu gribējām iet tālāk. Bet kompaktdiskā, ko ierakstījām un kas 10. jūlijā janvāra sākuma vietā tiks prezentēts, arī ir muzikālais jūgendstils. Diskā ir Riharda Štrausa dziesmas, Jāņa Mediņa un Alfrēda Kalniņa mūzika. Mēs gribējām paturēt to pašu estētiku un aiziet tālāk uz ziemeļiem, tāpēc nākamais solis mums bija Sibēliuss, Rimskis-Korsakovs un Rahmaņinovs. Bet būtu bijis dikti dīvaini, ja mēs prezentētu disku, neatgādinot par mūziku, kas tajā skan. Tāpēc programmu esam veidojušas tieši šim notikumam – pirmajā daļā atgādināsim, kas skan diskā "Rožu vītne", bet otrajā daļā iesim tālāk uz Skandināviju un Krieviju. Kā jau teicu, estētika ir tāda pati: ja "Rožu vītnē" ir ārkārtīgi daudz ziedu, ūdeņu – jūgendstilam ļoti raksturīgo simbolu, arī Rahmaņinovam ir margrietas, ceriņi. Arī Sibēliusa ārkārtīgi skaistā dziesma "Melnās rozes". Ja pirmajā daļā mums izskanēs Alfrēda Kalniņa "Jūras vaidi", tad otrajā daļā – ārkārtīgi reti atskaņotā Rimska-Korsakova dziesma "Klusa jūra zilā".
Tomēr – sastādot gan diska programmu, gan šī koncerta programmu, kaut kas man visu laiku grozījās zemapziņā, un beidzot esmu nonākusi pie tā, ka
sev saku: nu, lūk, māksliniec, ir pagājis cik tur gadu, esi pabeigusi muzikologus 1994. gadā, un ar ko tu nodarbojies? Tu nodarbojies ar to pašu, par ko rakstīji savu diplomdarbu!
Manam diplomdarbam bija amizants nosaukums, kas skanēja apmēram tā – "Vokālo ciklu ciklizācijas principi mūsdienu latviešu mūzikas piemēros". Izrādās, ka līdz šim brīdim ciklizācijas principi kā fenomens mani joprojām interesē – kādā veidā panākt vienotību. Un šobrīd mēs ar Diānu veidojam pašas savus ciklus, jo šeit ir gan tonalitāšu atskaņas un tematiskās atskaņas, gan simboliskās un motīvu atskaņas. Jo gan pirmajā, gan otrajā daļā, kas būs mana nākamā programma, kur interpretēsim tikai skandināvu un krievu komponistu mūziku, ir ārkārtīgi daudz arku un vienojošo principu.
Man vispār patīk viss, kas vieno, apskauj, ieskauj, kas ir pilnīgs. Tāds, kas ļauj iegremdēties, sasmelties, kas no kādām atsevišķām vienībām tiek apvienots. Tas ir mans kosmopolītiskais gars! (smejas)
Redz, tas nozīmē, ka manas muzikoloģijas gaitas joprojām turpinās, kutina mani un neļauj manai dvēselei rast mieru un garlaikoties.
Tā jau pamazām top mūža ieguldījums...
Nezinu. (smejas) Šai ziņā tas ir kaut kas ļoti personisks, būvēts pēc personīgās estētikas principiem. No otras puses –
programmā, kas skanēs sestdien, ir divi mani "kriptonīti". Es nesauktu tos par klupšanas akmeņiem – nē, tie ir tādi kā zīmoli, kas laika gaitā kļuvuši par kaut ko ļoti nopietnu...
"Rožu vītnes" programma pirmoreiz izskanēja 2016. gadā Daugavpilī un Jūrmalā, pēc tam to 2019. gadā atskaņojām arī Liepājā. Toreiz sāku šo programmu ar Riharda Štrausa dziesmu "Visu Svēto diena" jeb "Mirušo piemiņas diena". Un pašās beigās ir tāds teksts: "Reizi gadā smaržo un zied katrs kaps. / Jo reizi gadā ir Mirušo piemiņas diena. / Nāc pie manas sirds, lai tu atkal būtu pie manis kā reiz maijā." Mans tētis aizgāja tieši pirms trim gadiem, tieši manā dzimšanas dienā, un šī dziesma kopš tā brīža man ārkārtīgi saistās ar viņu. Viņš ir apglabāts Liepājas rajonā, tāpēc šī dziesma ir kļuvusi par manu "kriptonītu". 2019. gadā nebiju vēl spējīga to nodziedāt – vienkārši sāku raudāt, nevarēju tai dziesmai pārkāpt pāri.
Kad ar Diānu to pagājušogad gatavojāmies ierakstīt, aizgāju pie papa ar rudzupuķēm sasveicināties pie viņa kapa, un... izdevās mums šo dziesmu ierakstīt!
Un šogad šim te vienam "kriptonītam" pievienojies vēl viens. Burtiski nesen, būdama Kaizerslauternē un gatavojoties kārtējai "Titus žēlsirdības" izrādei, biju klasē, kur vingrinājos – mācījos arī mūsu jauno programmu, gatavojoties Liepājas koncertam – dziedāju Rahmaņinova dziesmas un Jāņa Mediņa dziesmas, un domāju – ahā,
es taču šīs dziesmas dziedāju arī pie savas profesores Ludmilas Braunas, kad pie viņas vēl mācījos šeit, Latvijas Mūzikas akadēmijā. Vienu brīdi man bija dīvaina sajūta – it kā viņa būtu klāt. Absolūti dīvaini! Sajūta, ka viņa klausās.
Nodomāju – redz, kādas atmiņas uzjundī šī mūzika, arī Rahmaņinovs, ko es tik ļoti ilgus gadus neesmu dziedājusi. Atgriežos viesnīcā, veru vaļā datoru, lasu ziņas, un izlasu, ka viņa burtiski nesen aizgājusi. Varbūt [tur, klasē,] viņa nāca mani apciemot... Lūk, tas ir mans otrais "kriptonīts", jo šajā programmā ir ārkārtīgi daudz skaņdarbu, ko viņas klasē savulaik esmu mācījusies. Tā ka šī programma man kļūst arvien personiskāka, arvien emocionālāka. Tā ir mani pašu un manu sirdi skaroša programma, un ceru, ka tai būs arī piekrišana.
