Dzirdēt klausītāju klusumā. Saruna ar ērģelnieci Ivetu Apkalnu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Lai gan pat vislabākās digitālās iespējas nespēj pilnībā aizstāt dzīvās klātbūtnes sajūtu koncertā, pašlaik mūziķiem ekrāns uz laiku kļuvis par vienīgo starpnieku, kā sarunāties ar klausītāju. "Esmu vecmodīga," smejas pasaulē pazīstamā latviešu ērģelniece Iveta Apkalna.

Pilna intervija ar Ivetu Apkalnu
00:00 / 00:00
Lejuplādēt
Ikdienā viņas gaumē nav ne sociālie tīkli, ne digitālie koncerti. Taču vīrusa krīzes radītajā sastingumā Berlīnē dzīvojošā mūziķe ar automašīnu devās pāri visai Vācijai, lai sniegtu tiešraides koncertu tukšā Dortmundes koncertzālē. Viņas spēlētā Johana Sebastiana Baha un Filipa Glāsa ērģeļmūzikas programma vēl nākamos divus gadus būs skatāma ierakstā sociālajā tīklā "Facebook". Par šī neparastā koncerta aizkulisēm, emocijām un pārdomām Lieldienu tuvumā ar Ivetu Apkalnu sarunājās Latvijas Radio žurnāliste Māra Rozenberga.
Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Latvijas Radio Ivetu Apkalnu sazvana viņas mājās Berlīnē dažas dienas pēc koncerta Dortmundes koncertzālē. Mūziķes dienas pašlaik sākas bez ierastās rīta steigas – nav jāsteidzas ne uz mēģinājumiem, ne lidostu, ne jāpieskata, lai bērni nenokavētu skolu. Bet šis relatīvā miera laiks māksliniekiem nav viegls – ik brīdi ienāk zvani par atceltiem vai pārceltiem koncertiem, saasinot jau tā skaudro pēkšņās dīkstāves apjausmu, kad neko vairs nevar plānot un nav skaidrs, cik ilgi vēl būs jādzīvo bez skatuves. Šādos apstākļos arī dzimusi ideja par koncertu Dortmundē.

"Šī ideja, manuprāt, radās vairākiem cilvēkiem vienlaikus. Bet pirmais, kas šo ideju izteica, bija mans vīrs Jenss, skaņu režisors. Lieta bija tāda, ka "Takt1”, kas nu jau labu laiku ir viens no vadošajiem “dzīvo” koncertu tiešraidītājiem internetā, ar mums sazinājās, lai diemžēl atceltu vairākus jau paredzētus koncertierakstus un tiešraides. Protams, mēs visi zinām daudz skandināto teicienu, ka katra krīze ir arī iespēja, un sarunas laikā mums uzreiz radās doma, ko mēs varētu darīt. Ar orķestri, kvartetu vai kori vairs uz skatuves atrasties nedrīkst. Es pat nedrīkstētu ņemt līdzi ērģelnieka asistentu vai nošu šķīrēju, jo distance būtu pārāk tuva,” saka Apkalna.

Dortmundes koncertzāle viņai esot īpaša, jo pirms vairāk nekā 15 gadiem tā viena no pirmajām aicinājusi ērģelnieci sniegt solokoncertus. Vēl pavisam nesen – šā gada februārī – Iveta Apkalna tur uzstājās ar citu programmu, tādēļ atgriešanās sev tik tuvā koncertzālē šķita likumsakarīga. Taču spēkā esošie pārvietošanās un pulcēšanās ierobežojumi visu diezgan pamatīgi sarežģīja.

“Sākot ar to, kā tur nokļūt, cik cilvēku mēs telpā drīkstam atrasties, vai vienā režijas telpā var atrasties skaņu un video režisors, un beidzot ar to, kur mēs vienu nakti Dortmundē varam pārlaist? Tā bija liela problēma, jo gandrīz visas viesnīcas ir slēgtas. Mēs laikam to vienu nakti bijām vienīgie viesi vienā no pēdējām atvērtajām viesnīcām...” Apkalna atklāj uzstāšanās aizkulises, kas koncerta klausītājiem varētu pat nenākt prātā.

“Protams, tas bija zināms risks arī mums pašiem. Tomēr mūziķim bez skatuves ir ļoti grūti, un man bija liels prieks, gan mana aģentūra, gan koncertzāle, gan “Takt1” sadevās rokās, lai tas varētu notikt,” piebilst mūziķe.

Dortmundi un Berlīni šķir 500 kilometru, un uz koncertu pāri visai Vācijai viņa brauca ar privāto auto. “Tās ir vairāk nekā piecas stundas, un mēs bijām apņēmušies nedarīt nevienu pauzi. Patiesībā to vairs arī nav, kur darīt, jo visas benzīna uzpildes stacijas pašlaik piedāvā vairs tikai benzīnu un labierīcības,” smejas Apkalna.

Taču to visu varot pārdzīvot – daudz grūtāk nākas samierināties ar to, ka vienīgā satikšanās iespēja ar klausītājiem pašlaik ir digitāla. “Mēs bieži kritizējam mūsdienu laiku, ka tas ir kļuvis pārāk digitāls. No vienas puses, šī mums ir laba iespēja digitāli nākt pie klausītāja.

Bet mēs, mākslinieki, vienmēr esam priecājušies par to, ka mūsu joma nevar tapt digitalizēta simtprocentīgi; ka mums tomēr ir vajadzīga skatuve, skatuves dēļu smarža. Un ka uz koncertiem, teātriem un operas izrādēm nāks vienmēr. (..)

Bet šobrīd izskatās, ka tas attiecas arī uz jomām, kuras šim digitālajam laikmetam pēc būtības nepakļaujas. Tas var būt palīdzošs elements, bet, ja tas kļūst par vienīgo, tad tas, manuprāt, ir ļoti skumji. Tas ir grūtākais,” atzīst ērģelniece.

Tomēr šo pieredzi, spēlējot tiešraides koncertu tukšā Dortmundes koncertzālē, viņa sauc par neaizmirstamu. "Man bija tāda maģiska, atļaušos skaļu vārdu – varbūt pat dievišķa – sajūta, ka esmu nolaidusies uz neapdzīvotas planētas, kur cilvēki ir izsalkuši pēc mūzikas un kur katra mana nots ļoti daudz nozīmē.

Šis nozīmīgums un svars, kas gūlās uz maniem pleciem, vienlaikus arī vārdos neizsakāma līksme, ka tomēr ir iespēja iznākt uz skatuves, mijās vienā kokteilī, kas radīja absolūti neaizmirstamas sajūtas.

Savdabīgākais, protams, bija iznākt paklanīties un nesaņemt aplausus ne koncerta sākumā, ne beigās, ne starp skaņdarbiem. Pie tā, protams, neviens mākslinieks nav pieradis. Bet tieši tas, manuprāt, sniedza maģisku pieskārienu visai atmosfērai. Jo dažkārt, darot kaut ko klusumā, tas iegūst vēl lielāku spēku un nozīmi.

Tieši šī sasveicināšanās ar publiku, kuras, kā pēc tam dzirdēju no intendanta, bija daudz. Tie bija tūkstoši, kas skatījās un vēl skatīsies šo koncertu, jo tas būs vērojams internetā vēl divus gadus, un es dzirdēju viņus klusumā..." saka Apkalna.

Koncerta programmai viņa bija izvēlējusies divu ļoti atšķirīgu laikmetu dižgarus – Johanu Sebastianu Bahu (1685 – 1750) un Filipu Glāsu (1937). “Tā ir mūžība,” teic mūziķe, “abi šie komponisti, manuprāt, runā caur mūžības prizmu un vēlas mums pateikt lielu vēstījumu. Varbūt Filipa Glāsa vēstījums daudziem vēl līdz galam nav saprotams. Bet kombinācijā ar Johana Sebastiana Baha mūziku tas uzliek arī mūziķim lielu pienākumu. Katrai notij, katram pavērsienam, katrai pauzei ir liela nozīme.”

“Baha mūzikas vertikāle un Glāsa mūzikas garā, horizontālā līnija, kopā mijoties, manuprāt, veido tādu kā sava veida zemeslodes apli. Un tā pilnīgi noteikti nepieliek teikuma beigās punktu, bet daudzpunktu. Un tas ir tas, ko mēs katrā sarunā, ziņā, raidījumā pašlaik dzirdam – teikuma beigās ir daudzpunkts. Jo mēs nezinām, kad tas beigsies un kā tas beigsies. Tādēļ es šo kombināciju apzināti izvēlējos,” piebilst ērģelniece.

Tuvākā uzstāšanās Latvijā Ivetai Apkalnai pagaidām ieplānota 28. jūlijā Dzintaru pludmalē, turpinot pērn iesākto tradīciju atklāt Jūrmalas festivālu ar saullēkta koncertu četros no rīta.

“Pašlaik mājās esmu atvērusi un mācos Baha čakonas vijolei solo pārlikumu ērģelēm. Un man ir ļoti liela cerība, ka to varēšu nospēlēt šovasar pludmalē. Varbūt līdz jūlija beigām dzīve atkal nostāsies savās vietās. Tas būtu mans lielākais vēlējums sev un Latvijas publikai – tikties jūlija beigās Dzintaru pludmalē. Tur var ievērot arī distanci!” pasmaida ērģelniece.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti