Dokumentālās filmas

«Caur objektīva aci. Gunārs Cilinskis». Dokumentāla filma.

Dokumentālās filmas

TV PIRMIZRĀDE! «Vasaras saulgrieži Norvēģijā: uz dienvidiem no Ziemeļu polārā loka». Dokumentāla filma

Ilmārs Dzenis. Es atkal gaidu tevi Floridā

Dziedot mūžam zaļas patiesības. Īss ieskats kulta mūziķa Ilmāra Dzeņa darbībā

Trimdas latvietis Ilmārs Dzenis ir viens no latviešu mūziķiem, kurš ir ieguvis kulta statusu un ietekmējis vairāku paaudžu klausītāju un mūziķu uzskatus par to, kā jāskan mūzikai. Viņš ir viens no stūrakmeņiem latviešu šlāgermūzikai. Dzeņa mūzika ir šķietami nevainīgas ziņģes ar prātā viegli paliekošām melodijām, kas jo īpaši septiņdesmito gadu Latvijā bija asprātīga protesta forma ar Rietumu izcelsmi, tādēļ aizliegta. Latvijas Televīzijā tapusi dokumentālā filma "Ilmārs Dzenis. Es atkal gaidu tevi Floridā".

Ilmārs Dzenis "Čikāgas piecīši" sastāvā muzicēja no 1961. līdz 1972. gadam, dziedot un spēlējot arī ģitāru, bandžo un klarneti un piedaloties sešos grupas ierakstos. 

 

Ilmāram Dzenim ir 14 solo albumi, kas dažādos laikos pārizdoti dažādos formātos: "Vēl tu rozes plūc... Mūzika atpūtai un dejai" (1972), "Dzīvīte, dzīvīte...šūpojos tevī... Mūzika jautriem un sentimentāliem brīžiem... un dejai" (1973), "Tik dēļ jums, daiļās dāmas, dēļ jums!" (1973–1974), "Ak, pavasar, ak, pavasar!" (1975), "Sveiciens no Čikāgas" (1978), "Es tik lādē!" (1983), "Smaidi, draugs" (1989), "Šeit ir Latvija!"(1995), "Koncerts Mežaparkā" (1995), "Burvīgajā maijā"(1995), "Latvijai (Izlase 1971–1998)" (1998), "Lūdzu, nekāp man uz varžacīm!" (2001), "Tik dēļ jums, daiļās dāmas, dēļ jums! Ak, pavasar, ak, pavasar!" (2001), "Sveiciens no Čikāgas. Es tik lādē!" (2001), "Smaidi, draugs. Šeit ir Latvija!" (2001), "Lai dzīvo trešā jaunība" (2004).

Ilmārs Dzenis 2006. gadā saņēmis Atzinības krustu, 2011. gadā –  Latvijas mūzikas ierakstu gada balvu par mūža ieguldījumu populārās mūzikas attīstībā.

Ilmārs Dzenis dzimis 1931. gada 5. decembrī Daugavpilī. Otrā pasaules kara laikā ģimene emigrēja uz Vāciju – Eslingenu, bet pēc kara beigām uz ASV – Čikāgu. Pēc Nacionālās enciklopēdijas datiem, pēc Otrā pasaules kara aptuveni 120 000 –150 000 latviešu izvēlējās palikt trimdā Rietumos. Vēl esot bēgļu gaitās, lielākajās nometnēs, tajā skaitā Eslingenā, veidojās latviešu diasporas, dodot iespēju mācīties latviešu valodā, apmeklēt dievkalpojumu latviešu valodā, nodrošinot saviesīgo dzīvi, un šādi saglabājot saikni ar Latviju. Pakāpeniski bēgļi izklīda pa visu pasauli: ASV, Kanādu, Austrāliju, Dienvidamerikas valstīm. ASV lielie latviešu centri atradās Ņujorkā, Čikāgā un Bostonā, Kanādā – Toronto, Zviedrijā – Stokholmā, Austrālijā latvieši bija sastopami visās lielajās pilsētās, visvairāk – Melnburnā.

Sešdesmitajos gados Dzenis pievienojās trimdas latviešu grupai "Čikāgas piecīši", kurā dziedāja līdz 1972. gadam. "Čikāgas piecīši" radīja savas versijas latviešu tautas dziesmām un tā laika populārajiem Rietumu izpildītāju hitiem, tulkojot vecajai paaudzei to, par ko tie jaunie priecājas. Nozīmīga "Čikāgas piecīši" koncertu sastāvdaļa bija arī humora skeči par trimdas latviešu dzīvi. "Čikāgas piecīši rakstīja paši savas dziesmas, kas laika gaitā ir iemantojušas sava veida "tautas dziesmu" statusu.

Ilmārs Dzenis ar muzicēšanu vēlējās klausītājiem dot vieglumu, radīt dziesmas labai laika pavadīšanai, atpūtai un dejošanai.

1972. gadā viņš uzsāka solo karjeru, izdodot albumu "Vēl Tu rozes plūc…". Savu repertuāru Dzenis veidoja gan no pašsacerētām, gan citu autoru dziesmām – daudzveidīgu. Piemēram, popularitāti iemantojušais Dzeņa izpildītais "Taurenītis" patiesībā ir franču izcelsmes dziesma, ko gan franciski, gan angliski dziedājis Daniels Žerārs (Danyel Gérard). Muzikālajās aptaujās augstu tika novērtētas tādas Dzeņa izpildītās dziesmas kā "Ceriņi", "Es zinu, visi mani nievā", "Es ceru, ka kādreiz" un "Par vēlu, draugs".

Filma “Ilmārs Dzenis. Es atkal gaidu tevi Floridā” (2022)

Dzenis latviešu auditoriju iepazīstināja ar kantri skanējumu un rietumu popmūziku, kas neatbilda Padomju Savienības varas priekšrakstiem par to, kā ir jāskan Padomju estrādei, tāpēc tika aizliegta, saskatot draudu disidentiskas uzvedības veicināšanai. Taču aizliegums tikai vairoja Ilmāra Dzeņa popularitāti Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā, un tā kļuva redzama līdz ar Atmodas laiku un neatkarības atgūšanu. Piemēram, 1991. gadā barikāžu laikā Mazajā Ģildē sākās Dzeņa dziesmu vakari, kur dziesmas dziedāja ar līdzīgu balss tembru apveltītais Andris Reinis. Entuziasti nodibināja arī Mazās Ģildes Ilmāra Dzeņa fanu klubu.

Sarunu valodā bija iegājies jēdziens "Dzeņa dziesmas" kā apzīmējums melodiskiem, sentimentāliem mūžzaļiem šlāgeriem. 

1991. gadā beidzot pats Ilmārs Dzenis viesojās Latvijā, koncerttūrē "Smaidi draugs" nospēlējot 12 koncertus, uzstājoties kopā ar Latvijas Radio bigbendu ar diriģentu Gunāru Rozenbergu un Eināra Verro vokālo ansambli un noslēguma koncertā Mežaparka estrādē savācot 35 tūkstošu lielu auditoriju. Dzenis Latvijā koncertējis arī 1994., 1997. un 2001. gadā. Savā pēdējā tūrē mūziķis devās 2002. gadā kopā ar grupu "Emburgas zēni". Vēlāk sniedzis koncertus Floridas latviešu biedrībai. Dzeņa iemīļotais repertuārs apkopots dziesmu grāmatā "Dziedāsim, spēlēsim, dejosim".

Filma “Ilmārs Dzenis. Es atkal gaidu tevi Floridā” (2022)

"Tā bija trimdas latviešu audzināšana un skološanās latviešu skolās, kas pavisam dabiski motivēja dziedāt latviešu valodā. Mani pašu iedvesmoja 1973. gadā Ķelnē dzirdētais Pāvils Johansons un grupa "Dunduri", kas dziedāja latviski. Ap šo laiku mans brālis no Latvijas bija atvedis arī Raimonda Paula un Imanta Kalniņa plates. Kalniņš, kurš tolaik spēlēja progresīvo rokmūziku, uz mani atstāja vislielāko iespaidu. Ar Ilmāru Dzeni kopā strādāju pirms 40 gadiem Dziesmu svētkos Toronto, kad viņam palīdzēju ar koncerta apskaņošanu. Viņš bija ļoti priecīgs, pretimnākošs un profesionāls. Viņš ir ļoti daudz dziesmas sarakstījis, ko pat mūsu rokgrupa "Skandāls" ir spēlējuši dažādās ballītēs," atmiņās dalās Raitis Freimanis, Kanādas latviešu rokgrupas "Skandāls" viens no dibinātājiem.

"Spilgti atceros savu bērnību septiņdesmito gadu beigās, astoņdesmito gadu sākumā, kad

ārzemju latviešu mūzika – Ilmārs Dzenis un arī "Čikāgas piecīši" – zināmā mērā palīdzēja veidot pasaules uzskatu.

Dzīvojot pelēkajā padomju impērijā, par kuru tev stāsta, ka šī esot vislabākā vieta un režīms pasaulē, tu pēkšņi dzirdi cilvēkus, kas brīvi un skaisti dzied par pazaudēto dzimteni un brīvu Latviju – parādot, ka tas ir tikai normāli prasīt ko vairāk," saka Gundars Rēders, filmas "Ilmārs Dzenis. Es atkal gaidu tevi Floridā" scenārija autors.

Rēders turpina: "Filmas liela vērtība ir sešdesmito, septiņdesmito gadu video arhīva materiāli, kurus filmējuši paši latvieši Amerikā. Tā ir tā pasaule, kas mūsu atmiņās ir no melnbaltām, labākajā gadījumā krāsainām fotogrāfijām. Šajos video materiālos ir redzama Amerikas latviešu zelta paaudze un  tas, kā viņi pieaug savā pašapziņā. Zināmā mērā filma ir veltījums aizejošajai paaudzei.

Ja par faktiem, tad filma nesa negaidītu atklājumu par Ilmāra Dzeņa īsto dzimšanas gadu."

Daudzpusīgs un enerģisks! Par Ilmāru Dzeni stāsta režisors Arvīds Babris

Filmas "Ilmārs Dzenis. Es atkal gaidu tevi Floridā" režisors Arvīds Babris leģendāro dziedātāju atceras no savas bērnības. Vēlāk vidusskolā, organizējot diskotēkas, Babris ar domubiedriem sarīkojis pasākumu, atskaņojot tolaik aizliegto ārzemju latviešu mūziku. Intervijā Babris stāsta par filmas tapšanas procesu un dalās iespaidos par Ilmāra Dzeņa harizmātisko personību. 

Aiga Leitholde: Kā radās ideja veidot filmu par Ilmāru Dzeni?

Arvīds Babris: Tas bija 2020. gada nogalē, kad mani uzrunāja Jānis Veikšāns, grupas "Emburgas zēni" vadītājs un bundzinieks. Grupa kopā ar Ilmāru Dzeni ir braukuši koncerttūrēs, tajā skaitā piedalījušies Dzeņa atvadu tūrē gan Latvijā, gan Amerikā un Kanādā. Jānis Veikšāns man piezvanīja un teica, ka 2021. gadā Dzenim paliek 90 un ierosināja šim notikumam par godu ko uztaisīt. Viņam bija saglabājušies DVD materiāli no Amerikas brauciena divtūkstošo gadu sākumā. Dažādu iemeslu dēļ darbu pie filmas uzsākām tikai 2021. gada augustā. Uzrunājām scenārija autoru Guntaru Rēderu, kurš Latvijas Televīzijā jau ir veidojis vairākas filmas. Diemžēl netikām filmēt pie Ilmāra Dzeņa uz viņa 90. dzimšanas dienu Floridā – tur nokļuvām tikai 2022. gada martā. Saku Jānim Veikšānam paldies par šo ideju ne vien manā, bet arī visas Latvijas Televīzijas vārdā un arī skatītāju vārdā, kas šo filmu varēs skatīties visā pasaulē!

Ilmāru Dzeni zinās nobriedusi auditorija. Ko jūs vēlētos pateikt jaunākai auditorijai, lai viņus ieinteresētu noskatīties šo filmu?

Arī mana pirmā saskare ar Ilmāru Dzeni bija manā bērnībā, sešdesmitajos gados, kad Ilmārs Dzenis bija "Čikāgas piecīšu" pirmajā sastāvā. Viņa balss mani, mazu puiku, pirmklasnieku fascinēja. Manam krusttēvam jau toreiz bija magnetofons un viņš bija dabūjis nelegālos "Čikāgas piecīšu"  ierakstus, kur viņi dziedāja "sitīsim tos utainos", " Hruščovu sit ar kurpi" un par latviešiem "cik žēl, ka mēs esam tik maz, cik mēs esam". Vēlāk tīņu gados Dzeni iepazinu jau kā solo mākslinieku. 

Domāju, šī filma būs interesanta ne tikai tiem, kas zina un klausās Ilmāru Dzeni – caur viņa mūziku skatītāji varēs uzzināt arī par mūsu tautas vēsturi emigrācijā.

Kā tas bija, kā tas izskatījās? Kā izskatījās – tas ir viens no filmas atslēgas vārdiem, jo mūsu rīcībā nonāca kino materiāli no sešdesmitajiem gadiem, kas nekur plašāk nav izrādīti. Uz filmas ir iemūžināts tas, kā "Čikāgas piecīši" 1965. gadā Čikāgā studijā ieraksta savu trešo vai ceturto albumu. Šis fakts varēja nebūt dokumentēts fotogrāfijās, bet ir iemūžināts pat uz kino lentes! Tajā skaitā esam sinhronizējuši vairākas dziesmas, ko papildina sulīgais tā laika cilvēku stāstījums par piedzīvoto.

Arvīds Babris

Lielos mērā šis ir stāsts par trimdas latviešiem, kas turēja Latvijas vārdu godā un cieņā laikā, kad pašā Latvijā to nevarēja darīt.

Šie ārzemju latvieši, jo īpaši grupa "Čikāgas piecīši" un Ilmārs Dzenis, latvietību un nacionālo apziņu laikmetīgumu uzturēja un padarīja Latvijā pieejamu, kaut arī nelegāli, tomēr ļoti plaši zināmu, pieejamu un populāru. Pacēla tādā kā kulta statusā. Ilmāram Dzenim ir 12 solo albumi un viņa dziesmu grāmatā ir vairāk nekā 200 dziesmu, kuras viņš ir dziedājis. Daļai viņš ir autors, daļai latviskā teksta autors. Ir arī tradicionāli šlāgeri, rietumu hiti un tautas dziesmas, retas ziņģes. Tas viss ir atstājis lielu iespaidu kā uz klausītājiem, tā uz mūziķiem viņu mākslinieciskā darbībā. Iespējams, daudzi nemaz neapzinās, ka aiz šī visa stāv reāli cilvēki, kas joprojām ir mūsu laikabiedri.

Tajā pašā laikā, ja Dzeņa kungs nebūtu izklaidētājs ar lielu skatuves harismu, iespējams, viņa vārds tik tālu nemaz neizskanētu. Kā vērtējat šo izklaidētāja faktoru?

Ilmārs Dzenis ir ļoti talantīga un daudzpusīga personība. Puisēns, kurš ir dzimis pie Daugavpils – Sventē, padsmit gados bēgļu gaitās nonācis Vācijā, kur pašmācības ceļā iemācījies spēlēt "ar vienu pirkstu" klavieres, un arī klarneti, akordeonu, bandžo, ģitāru, kontrabasu, saksofonu. Viņš dzied un joprojām spēj harmonizēt! Filmā Dzenis dzied divbalsīgi kopā ar savu pēdējās desmitgades cīņu biedru – dziesminieku Pēteri Ozolu. Tad vēl jāpiemin, ka Dzenis savā karjerā ir augstu kāpis kā ceļu būvinženieris. Viņš ir būvējis daudzus ceļus un tiltus ap Čikāgu un Floridu. Dzenis ir bijis ļoti sportisks un aktīvs. Līdz pat šai traumai viņš trīs reizes nedēļā gāja uz trenažieru zāli. Mums ir kadri ar to, cik perfekti viņš ielec peldbaseinā! Ilmāram Dzenim ir arī bijis uzņēmēja talants – viņš Floridā nodarbojās ar nekustāmā īpašuma izīrēšanu. Visam pāri mūzika, kas bija augstā līmenī. To atklāj koncertieraksti, no kuriem varam novērtēt programmas daudzpusību, daudzvalodību, muzikalitāti – improvizācijas un aranžējumus. Visām dziesmām un koncertprogrammām Dzenis vienmēr ir taisījis demo ierakstus. Ka viņš to tik labā līmenī ir paspējis sataisīt, tas ir ievērības vērts! Un, protams, arī  izklaidētāja – konferansjē vai enterteinera īpašības, kuras mēs redzējuši ļoti maz, tikai no "Mikrofona Ierakstu" dažiem koncertiem deviņdesmito sākumā. Toreiz, lai gan viņš izskatījās samulsis, viņa humora izjūtu un visas špāses varēja novērtēt. Tas viss, neskatoties uz likteņa triecieniem, kas šajos 90 gados Dzeni ir piemeklējuši, kā jau tas dzīvē notiek.

Droši vien kā liels balsts jāpiemin arī Ilmāra Dzeņa sieva

Ja gribam būt vēsturiski precīzi, Dzenim ir bijušas divas sievas. Pirmā bija Heidija – vācu izcelsmes, ar kuru, kā viņš teica intervijā, viņi nēsāja gredzenus, bet izšķīrās. Abiem ir kopēja meita. Otrā sieva ir Silvija, kuru viņš mērķtiecīgi un liktenīgi satika Austrālijā. Ar Silviju viņi gredzenus nenēsāja, bet kopā nodzīvoja 50 gadus. Silvijas kundzi mēs satikām un filmējām šī gada martā, diemžēl 6. aprīlī viņa aizgāja mūžībā. Tas ir vēl viens pavērsiens šajā laika posmā. Silvijas kundzei ir dēls no pirmās laulības – Klaudijs, pie kura tagad pēc operācijas Ilmārs dzīvo.

Filma “Ilmārs Dzenis. Es atkal gaidu tevi Floridā” (2022)

Skatoties filmu, domāju, cik liela ietekme bija Dzeņa daiļradei uz Latvijas populāro mūziku tieši deviņdesmitajos gados. Šobrīd tendences ir mainījušās. Kā laika gaitā ir mainījusies izpratne par  Ilmāra Dzeņa, "Čikāgas piecīšu" mantojumu?

Man šķiet, vislielākā vērtība ir Ilmāra Dzeņa balss tembrs. Viņa balss un repertuāra uzvaras gājiens Latvijā bija 70. -80. gados. "Čikāgas piecīšu" gadījumā jāsaprot, ka grupai bija vairāki posmi un sastāvi, dažādas balsis, piemēram, Alberta Legzdiņa, Armanda Birkena balss. Kas paliks pēc Ilmāra Dzeņa? Iespējams, šis jēdziens "Dzeņa dziesmas", daudzi pat nenojauš, cik to ir daudz! Ko tikai viņš nav dziedājis! Paliks viņa repertuāra izvēle. "Čikāgas piecīšu" gadījumā tās būs oriģināldziesmas, tostarp "Līgo, māmiņ, līgodama" vai "Es redzēju bāleliņu jājam kumeliņu", kuras jau tiek uztvertas kā tautas dziesmas. Labi, ka šīs dziesmas ir ierakstītas un līdz ar to var kļūt par liecību uz mūžu.

Veidojot filmu, kas ir jūsu lielākais atklājums – par šo laiku, par Dzeņa kungu?

Tā konkrēti būs grūti pateikt, bet mani pārsteidza viņa lielā daudzpusība un enerģija. Viņš ir ļoti organizēts un mierīgs. Viņa cīņu biedrs Juris Strautmanis no pirmā "Čikāgas piecīšu" sastāva filmā stāstīja par situāciju, kur visi nervozi darbojas, bet Dzenis sēdējis, dzēris kafiju un sacījis "veči, mieru, tikai mieru". Viņa organizētība atklājas viņa pierakstos par viņa visām kasetēm un radošiem materiāliem. Kas, kur, kad – viss ir zināms! Laikam tieši ar šādu pašorganizāciju un pedantismu tā labākajā izpausmē ir iespējams panākt tik daudz, cik viņš ir izdarījis. 

Vērtīgas bija iepazīšanās ar manis pieminētajiem vīriem: Juri Strautmani, kas savos 85 gados joprojām ir liels, stiprs, vēsi domājošs vīrs. Viņš nav Latvijā bijis kopš aizbraukšanas no Liepājas ostas četrdesmito gadu beigās. Pēteris Ozols ir izgājis Vjetnamas karu. Viņš ir ārkārtīgi labsirdīgs, atklāts, vienkārši starojošs vīrs, kuram šogad paliek 80 gadi. Ko viņi kopā ar Dzeni nav spēlējuši un dziedājuši! Satikām arī Kanādā dzimušo dziedātāju Karmenu Lūsis, "Čikāgas piecīšu" Ulda Ievāna atraitni Ilzi Ievāni, deju grupu  no Čikāgas – "Mantinieki", kuri kopā ar Dzeni uzstājušies Latvijas simtgadei veltītā pasākumā Floridā. Protams, Armands Birkens. Vislielākais paldies Birkena kungam un Pēterim Ozolam, kas ļoti palīdzēja filmas tapšanā, esot mūsu vietējie menedžeri. 

Filmā būs redzami cilvēki arī no Latvijas – Viola Lāzo, kura kopā ar Kārli Vakšteinu pirmo reizi Ilmāru Dzeni pavisam oficiāli uzaicināja uzstāties Mikrofona aptaujas koncertā. Ar savu stāstu dalās Arvīds Mūrnieks, kuram savā laikā radinieki sūtīja plates.

Ļoti interesants ir šis aspekts, kā Dzeni uztver Amerikā, kā Latvijā, it sevišķi līdz deviņdesmitajiem gadiem.

Jāņa Veikšāna un "Emburgas zēnu" atmiņas stāsts, piemēram, par to, kā viņi tika saukti uz Stūra māju par to, ka viņi spēlēja dziesmu "Es tik lādē, es tik šauj". Savukārt es vidusskolā organizēju diskotēkas. Atceros vienu diskotēku Cesvainē, kur pirms Ziemassvētkiem, kas septiņdesmito gadu beigās arī bija aizliegti, izdomājām uztaisīt vakaru ar ārzemju latviešu mūziku: "Čikāgas piecīši", "Trīs no Pārdaugavas", "Runči", Larisa Mondrusa un arī Ilmārs Dzenis. Tajā laikā tas bija ļoti riskanti un kā pa brīnumu nevienu neiesēdināja.

Filma “Ilmārs Dzenis. Es atkal gaidu tevi Floridā” (2022)

Rakstā izmantota informācija no Nacionālās bibliotēkas šķirkļiem "Ilmārs Dzenis", “Čikāgas piecīši”, "latviešu trimda pēc Otrā pasaules kara", Latvijas Radio 2 raidījumiem "Nošu atslēga" un "Zelta graudi".

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt