Sarunā ar Latvijas Radio 3 – "Klasika" Sergejs Jēgers stāsta ne tikai par dziedāšanu un labu darbu darīšanu, bet arī par savu jauno ampluā – hobiju, kas nesen pāraudzis īstenā profesijā. "Šogad aprit divi gadi, kopš esmu mājražotājs. Šobrīd esmu saražojis 10 122 vienības – tās nākušas no manas virtuves, no mana katla – neviens cits šīs burciņas nav piepildījis kā tikai es: ar savu roku tās parakstu, aizsienu, un tam ir pievienotā vērtība," ne bez lepnuma stāsta dziedātājs, kuram nu ir pašam sava gardumu līnija "Sergeja Jēgera meistardarbi".
Liene Jakovļeva: Kādu laiku tevi pie "Klasikas" mikrofona neesam sastapuši. Vien redzam tavas aktivitātes sociālajos tīklos – ne tikai muzikālas, bet arī nemuzikālas, un laiku pa laikam no klausītājiem uzklausām jautājumus: vai Sergejs tikai gatavo un nemaz nedzied? Un tad nu mūsu klausītāju izvēlētās mūzikas stundā laiku pa laikam ieskanas tava balss.
Sergejs Jēgers: Jā, ik pa laikam arī man pajautā – vai tu vēl dziedi? (smejas) Protams, ka es dziedu, nekas nav apstājies!
Un tāpēc daudz koncertu decembra skrējienā tev noteikti jau ir aiz muguras, bet vēl daudz skaistu – priekšā. Droši vien lielākais notikums, kam tu gatavojies katru gadu, ir Rīgas Doma koncerts "Ave Maria", un 26. decembris atkal drīz būs klāt. Vai atceries, kad bija pirmā reize, kad pirmo reizi dziedāji Rīgas Domā?
Šogad būs jau divpadsmitā reize, kad 26. decembrī dziedāšu koncertā ''Ave Maria''. Katru reizi mani domubiedri mainās, lai gan ir arī ļoti uzticami – kā vijolniece Agnese Kanniņa un kontrabasists Jānis Stafeckis: kopā būsim jau ceturto gadu. Bet visus divpadsmit gadus ar mani kopā ir ērģelniece Diāna Jaunzeme-Portnaja. Koncerts "Ave Maria" ir mans atskaites punkts padarītajam gada laikā – šo dienu parasti ārkārtīgi gaidu, jo tie man ir svētki.
Ar kādu mūziku tu šoreiz šos svētkus svinēsi?
Gadu no gada dziedu Sezāra "Panis Angelicus" un Vavilova "Ave Maria". Šogad pirmo reizi dziedāšu Viljama Gomesa "Ave Maria": esmu ļoti iedvesmojies no Elīnas Garančas un jāpiebilst arī, ka nesen izlasīju, ka šis komponists vēl jo vairāk kļuva slavens pēc tam, kad Elīna ieskaņoja šo "Ave Maria" savā albumā. Vēl Jānis Stafeckis ir uzrakstījis pāris aranžiju. Protams, būs Ziemassvētku mūzika, arī Valta Pūces aranžijas, bet koncerta noslēgumā visi kopā dziedāsim "Klusa nakts, svēta nakts".
Vai šajā koncertā tevi varēsim redzēt arī tuvumā, vai stāvēsi tikai augšā pie ērģelēm?
Koncerta lielāko daļu pavadīsim augšā pie ērģelēm, bet noslēgumā visi dosimies uz altāra daļu, lai kopā ar klavierēm izpildītu četras dziesmas.
Un publikā noteikti būs ļoti daudzi tavi draugi, kuri uz koncertu "Ave Maria" nāks jau divpadsmito reizi – kuri bez šī notikuma vispār nevar iedomāties Ziemassvētkus.
Tā ir, un tā, protams, ir ļoti jauka sajūta. Nu, kas māksliniekam var būt labāks par aplausiem un pilnu zāli? Tā jau ir mūsu lielākā alga, ko visi gaidām… Tāpēc vienmēr saku visiem paldies par to, ka esat atnākuši, lai klausītos mani.
Bet tā ir arī tāda kā izredzētība – dziedāt Rīgas Domā. Latvijas mākslinieki šai ziņā ir priviliģēti.
Jā, tā ir mūsu svētnīca pašā Rīgas sirdī … Jau vairākkārt esmu stāstījis, ka savulaik man bija trīs sapņi: dziedāt Doma baznīcā, dziedāt kopā ar Inesi Galanti un mācīties pie kāda ļoti slavena kontrtenora. Tie visi ir piepildījušies, un par to esmu neizsakāmi pateicīgs Dievam. Bet man ir vēl trīs un trīs vēlēšanās.
Bet tās droši vien tu tagad neizpaudīsi, vai ne?
Jā, pagaidīsim. (smejas)
Arī 25. decembrī tava balss neklusēs.
Neklusēs gan, jo 25. decembrī divos dienā būšu sastopams kultūras centrā "Imanta", kur kopā ar manu koncertmeistari Ievu Šmiti izpildīsim kaut ko no baroka un arī Ziemassvētku dziesmas. Ar Ievu Šmiti šogad svinam jau 19 sadarbības gadus: šogad esam bijuši atjaunotajā Dobeles pilī – tā ir fantastiska vieta, ļoti, ļoti laba! Zāle nav liela, bet tas, kas tur ir izdarīts un ieguldīts, ir vērā ņemami. Bijām arī Līgatnē, "Zeitā", un Neikena muižā Taurenes novadā – arī skaista vieta. Vēl līdz 10. janvārim man vēl jāpastrādā mūzikā, bet tad jau atkal nodošos otrajai darbības jomai.
Bet vēl viena no tavām darbības jomām ir tavs labdarības fonds. Arī tam šogad zīmīgs skaitlis.
Jā, šogad fondam esam nosvinējuši jau 15. dzimšanas dienu. Laiks ātri aizritējis, un izdarīts ir daudz. Vakar pat biju Ēbelmuižas pamatskolā, kur mācās bērniņi ar dzirdes traucējumiem – cenšos turēt rūpi par viņiem. Bet ir vēl trīs iestādes, par kurām domāju un daru ne tikai Ziemassvētkos un Lieldienās – tur tā ikdiena paiet, un varbūt tik daudz es par to nerunāju, jo – kā es saku – ir jādara. Tā nu mēs darbojamies – manas māsas, Inese un Alla, un es. Strādājam šajā jomā un gandarījums ir tik ļoti liels, ka var dzīvot mierīgi.
Tu saki – tu par to nerunā. Bet šobrīd, kad esi pie mikrofona, tu par to varētu pastāstīt. Ir daudz fondu, ir daudz labdarības akciju – kā jau parasti ap svētkiem. Bet ko dara tieši Sergeja Jēgera labdarības fonds? Kas ir tās praktiskās lietas, par kurām var teikt paldies tev un tavām māsām?
Pirmkārt, tie ir bērniņi, kuriem nepieciešama kāda medicīniska palīdzība. Fonda mērķis ir palīdzēt bērniem līdz 18 gadu vecumam, kuriem ir veselības problēmas vai arī grūtības iekļauties sabiedrībā. Tā ir arī pasākumu, visbiežāk – koncertu organizēšana. Piemēram, sociālajā aprūpes centrā "Zemgale" Ozolniekos, kur strādā mana māsa Inese, dzīvo vairāk nekā 300 senioru. Ik pa laikam es tur dziedu, bet ik pa laikam es tur aizvedu savus draugus – friziermeistarus un kosmetologus, kas viņus sapucē. Tam nav vajadzīga liela nauda, bet cilvēki ir tik priecīgi par viņiem ziedoto laiku! Tad tur ir nagi, mati, uzacis, kaut ko pa vidam uzdziedam, aizvedu viņiem kaut ko garšīgu arī no saviem "Meistardarbiem".
Bet citi teiks – laiks ir nauda.
Jā... Nu, redzi, es vēlos kļūt par miljonāru – tad es zinātu, kur es to miljonu liktu un būtu daudz vairāk laimīgāku cilvēku! (smejas) Jo mums ir jāpriecājas katru dienu – par to, ko darām, par to, ka esam veseli, par to, ka debesīs, kas virs mums, ir miers. Tas ir vissvarīgākais. (..)
Mēs Latvijā ārkārtīgi daudz palīdzam viens otram un citiem! Esmu apbraukājis pasauli un bijis 43 valstīs – nekur neesmu redzējis tik daudz ziedojumu kastīšu kā pie mums.
Kā es vienmēr saku – ja tu esi devējs un labu darbu darītājs, dari to katru dienu. Nemanot dari. Mums nav jāgaida svētki. Un tad ir tā, ka vienlaikus dodam un ziedojam, un vienlaikus paši sev uz pleca uzsitam, jo esam izdarījuši labu darbu: es to saucu par sirds grāmatvedības atmazgāšanu. Jo šī tēma man aktuāla bijusi visu mūžu, kopš vien sevi atceros – gan augot internātā, gan mācoties, gan tiekot "abižotam"… Šodien kā pieaudzis cilvēks, kurš kaut ko dzīvē jau ir sasniedzis, gribu dzīvot tā, lai nešķistu, ka esmu uz kādu apvainojies. Tas dara mums pašiem sliktu. Ik pa laikam arī mākslinieku vidū sastopam cilvēkus, kuri par kaut ko bubina, kuri kaut ko ne tā saņēmuši vai nav atbilstoši novērtēti. To "paldies" jau gaida visi, arī es. Pirmkārt jau jāpasaka paldies saviem skolotājiem, savai ģimenei. Tad sirds būs mierīgāka arī ikdienā, ne tikai svētkos, un vakarā labāk nāks miegs.
Tev adresēto paldies tu saņem aplausu veidā. Bet vai vispār var izmērīt to gandarījuma līmeni, ko tu gūsti pēc vienas, divu dziesmu nodziedāšanas aprūpes namā vai pēc liela koncerta piepildītā Rīgas Domā?
Vienmēr visam ļoti gatavojos emocionāli. Uztraukuma nav, ja ļoti labi zinu, ko dziedāšu, līdz ar to nav stresa, bet šad tad es kādu skaņdarbu domās novēlu kādam cilvēkam un tajā brīdī esmu laimīgs cilvēks. Aplausi, dāvanas – jautājums, vai pie tā var pierast… Bet vienmēr, kad atbraucu mājās, klausītāju un skatītāju dotā enerģija ir tik milzīga, ka nejūtu nogurumu – nav tā, ka būtu jākrīt gultā un jāiet gulēt. Man ir vēl vairāk spēka un, ticiet vai ne, pēc lieliem koncertiem esmu turpinājis gatavot!
Tad nu mēs loģiski esam nonākuši pie jautājuma, kuram nevaram nepieskarties: kāda šobrīd ir tava burciņu un katliņu raža?
Tā ir manu "Meistardarbu" raža! Jā, aprit tieši divi gadi, kopš esmu kļuvis mājražotājs. Esmu diezgan labi uzslavēts no Pārtikas un veterinārā dienesta – tas ir visa sākums... Biju arī uzaicināts novadīt lekciju "Riga Food" izstādē Ķīpsalā, lai iedrošinātu jaunos mājražotājus, pastāstot, cik tas grūti vai sarežģīti. Sākumā man gāja ļoti grūti, bet pārtikas tehnologi man palīdzēja.
Nu, tu jau vari iedomāties, kad nāk pārbaude tev mājās – kādiem jābūt katliem un nažiem, kādiem jābūt nagiem un matiem, cepurītei, priekšautam. Jābūt kaitēkļu uzskaites veidlapām un pasterizācijas veidlapām… Gada laikā kopumā esmu sagatavojis piecas tonnas! Jo arī tāda opcija atskaitē ir jānodod.
Tur gan ir gan bietes, gan tomāti, gan cukurs, gan eļļa, gan etiķis – kopumā. Šobrīd esmu saražojis 10 122 vienības – tās nākušas no manas virtuves, no mana katla – neviens cits šīs burciņas nav piepildījis kā tikai es: ar savu roku tās parakstu, aizsienu, un tam ir pievienotā vērtība. Produkcija aizgājusi uz diezgan daudziem veikaliem. Nesen paliela krava tika aizsūtīta uz Cīrihi, uz Londonu, arī Latvijā manus meistardarbus var iegādāties. Kopumā man ir 12 pārtikas līnijas: piecas var iegādāties veikalos, bet pārējās – tikai pie manis. Tātad: man ir biešu salāti tomātu sulā, rasoļņiks, raudenes tomātu mērce, saldskābais čili čatnijs un marinēti sīpoli želejā. Bez tam pēc pasūtījuma cepu maizi, gatavoju veselīgās trifeles no auzu pārslām un augļiem, kur ir samazināts cukura daudzums, kā arī marmelādes: granātābolu marmelādi no svaigi spiestas sulas – tā ir sarkana; marmelādi no apelsīnu sulas – tā ir dzeltena, un arī zaļo – no svaigi spiestas kivi sulas.
Ja es tev lūgtu vienu visbrīnišķīgāko Ziemassvētku priekšvakara recepti.
Ak tu, gudriniece! (smejas) Nu, piemēram, vakar pēc apciemojuma skolā gatavoju štovētus skābus kāpostus. Pagāja četras stundas, jo rīt tiekamies ar ģimeni, bet… nē, kāposti būtu pārāk vienkārši. (smejas) Lūk! Ja garšo bietes, tad vārītas bietes sarīvē un uz pannas viegli apcep, pieliek krējumu, cik katrs vēlas, nedaudz tomātu mērces un piespiež ķiploku. Vai atceries, Liene, kur mēs to ēdām? Tā ir Ivetas Mielavas recepte. Piedod, bet savējās neatklāšu... (smejas) Toreiz, pie Ivetas, bija arī ļoti daudz gaļas un zivs, bet bietes pazuda pirmās. Ja tās garšo, šis ir ļoti vienkāršs un neparasts ēdiens, kuru var ēst gan siltu, gan aukstu.
