Švēde neslēpj: “Ir milzīgs prieks, ka šobrīd man tiek uzticētas Riharda Vāgnera "Vēzendonkas dziesmas" – manai balsij vokālsimfoniskajā repertuārā ir ļoti daudz piemērota repertuāra – priecātos, ja man būtu vairāk iespēju piedalīties šādos koncertos. Esmu dziedājusi operā ''Valkīra'', bet citādi man nav bijusi īpaši liela saskarsme ar Vāgnera mūziku. Kaut arī “Vēzendokas dziesmas” ir viņa kamermūzikas daļa, viņa vērienu tāpat jūt.''
Uz jautājumu, vai liela atšķirība – dziedāt orķestra vai koncertmeistara pavadībā, Švēde saka tā: “Pianists ir mazdrusciņ elastīgāks izteiksmēs, pavadījumā un tempos. Ar orķestri droši vien būs lielāks plašums un piesātinājums, tāpēc domāju, ka atšķirība ir, turklāt pirmo reizi satiekos ar diriģentu Džonatanu Bermanu," atklāj soliste.
Pēc Latvijas mūzikas akadēmijas absolvēšanas Zanda Švēde nonākusi Sanfrancisko. Pēc tam ceļi veda uz Čikāgu. “Ar ģimeni biju pārcēlusies uz Čikāgu, domājot, ka tā būs mūsu bāzes vieta, mēs tur dzīvosim un kā brīvmākslinieki brauksim uz vietām kur mums ir līgumi – uz divām, četrām vai sešām nedēļām, atkarībā no tā, kāds darbs. Tā ir brīnišķīga vieta... Taču mēnesi pēc iekārtošanās Čikāgā nāca piedāvājums no Frankfurtes. Īsti nevēlējos braukt atpakaļ uz Eiropu, bet... piedāvājumi nāk negaidītos brīžos!”
Zanda smej, ka tā īsti pateikt “nē” vienkārši nevarēja: “Tā ir lieliska iespēja būt Eiropā, apgūt jaunu repertuāru, kāpināt atpazīstamību Eiropā, jo patiesi pārsvarā biju uzstājusies tikai Amerikā – tas viss karjeru var darīt plašāku.”
Vaicāta, vai pēc pilsētā pavadītā gada jau iedzīvojusies Frankfurtē, dziedātāja saka tā: “Ir daudz labāk! Daudz kas ir sakārtots, un mums ir patiesi lieliski kaimiņi. Abiem ar vīru šķita, ka vācu valodu jau mākam, bet... kad aizbrauc uz svešu valsti un jāsāk runāt, saproti, cik daudz tu īstenībā nesaproti.... Tajā brīdī likās – nu, ko mēs te darām, varbūt vajadzēja palikt tur, kur mēs jau bijām iekārtojušies...”
Dziedātāja arī atstāsta savas pagājušās sezonas izjūtas, kad debitējusi neierastajā baroka operas žanrā: “Dziedāju galveno lomu Hendeļa operā “Kserkss”. Tā ir ļoti apjomīga loma – deviņas ārijas un ap divdesmit rečītatīvu... Arī iestudējuma laiks bija ļoti īss. (..) Tomēr viss izdevās! Tas bija milzīgs pārbaudījums tam, ko varu. Kad tu saproti, ka vari, tas ir liels gandarījums! Publikas atsaucība bija fantastiska – man tiešām ļoti, ļoti patika.”
Dziedātāja arī uzsver, ka viņai vienmēr tuvas bijušas pavedinātāju lomas – piemēram, Karmena. “Tas ir interesants tēls, jo īstajā dzīvē es tā neuzvedos un neuzvestos – esmu kārtīgs ģimenes cilvēks! Taču uz skatuves spēlēt pretstatus ir pat atbrīvojoši. Vari caur sevi izlaist tādas emocijas un fantāzijas, ko ikdienā neatļautos, un tas piešķir īpašu māksliniecisku asumu. Šogad spēlējot Hendeļa operā “Radamisto” Zenobiju, pie sevis nodomāju, ka nekad neesmu spēlējusi labo tēlu, jo mums, mecosoprāniem, parasti tiek citādākas lomas – raganas un pavedinātājas...”
Vai šobrīd dziedātājas saikne ar Latviju nav kļuvusi nedaudz īsāka? “No Frankfurtes līdz Rīgai ir mazliet tuvāk nekā no Amerikas,” teic dziedātāja. “Jā, šoruden jau trešo reizi esmu Latvijā, un man ir milzīgs prieks par piedāvājumiem no mūsu operas – prieks, ka mani aicina. Tagad man ir daudz vieglāk pateikt “jā” nekā tad, kad biju Amerikā. Arī tā braukšana bija daudz tālāka nekā tagad,” stāsta soliste.
