Dziedātāja Irina Boguševska: Kremlī jau esmu uzstājusies, vēl tikai jākļūst par tautas vadoni

Viņa sola ļoti daudz jaunu dziesmu, taču būs arī tās – iepriekšējās, par kurām Irina Boguševska tika iemīlēta uzreiz un uz visiem laikiem. 12. martā viņa tiksies ar Rīgas publiku akustiskajā, pavasarīgi caurspīdīgajā kamerprogrammā “Putni un varavīksnes” (“Птицы и радуги”) uz VEF Kultūras pils skatuves. Uz sarunu ar rus.lsm.lv viņa tiekas nedaudz agrāk.

Irina Boguševska – dziedātāja, aktrise, dziesmu autore. Dzimusi Maskavā, bērnību pavadījusi Bagdādē, skolu beigusi Budapeštā. Viņai ir Maskavas Valsts universitātes (MVU) Filozofijas fakultātes “sarkanais diploms” specialitātē “Ārzemju filozofijas vēsture”. Otrajā kursā aizgāja uz MVU Studentu teātri un uz visiem laikiem saistīja savu dzīvi ar skatuvi. Kritiķi viņas stilu dēvē reizēm par teatrālo džezu, reizēm par moderno šansonu, reizēm par roka kabarē. Pati dziedātāja uzskata, ka viņas diskus var likt plauktiņā “Estrāde”, jo viņa ļoti mīl šo ietilpīgo un plastisko žanru.

Maša Nasardinova: Vai bērnībā un jaunībā jums bija vēlēšanās par to, kādai būtu jābūt jūsu dzīvei? Kas ir piepildījies, bet kas – ne?

Irina Boguševska: Man bērnībā bija trīs vēlēšanās. Pirmā – dziedāt kā Ļubovai Orlovai. Svētkos televīzijā vienmēr rādīja filmas ar viņas piedalīšanos, un viņa bija mans piemērs – skaistā blondīne no filmas “Jautrie zēni” (“Bеселые ребята”), [galva] aptīta ar tīkliņu, cilindrā, ar lukturi, nedaudz dīvaina, toties ar eņģeļa balsi. Otrais sapnis bija uzstāties Kremlī. Bet trešais – kļūt par tautas vadoni. Kā Golda Meira. Es nezinu, no kurienes tas radās, man bija seši vai septiņi gadi… Bet ko es gribu pateikt – Kremlī jau uzstājos ar soloprogrammu, kā arī daudzos koncertos kopā ar citiem māksliniekiem; Aņutu – Ļubovas Orlovas partiju izrādē “Jautrie zēni” – nodziedāju. Vēl atlicis tikai kļūt par tautas vadoni... 

No otras puses – vai tad jūsu pielūdzēji neuzskata jūs par vadoni?

Ja uzskata, ka mani klausītāji un skatītāji acīmredzot ir cilvēki, kuri ar mani ir uz viena viļņa, viņiem ar mani ir kopīgas vērtības, viņi tieši tāpat meklē atbildes uz visiem nolādētajiem jautājumiem, un atgriezeniskā saikne man ar viņiem ir – viņi man raksta zīmītes koncertos, sociālajos tīklos…

Vārdu sakot, ja uzskata, ka tā ir mana tauta, mana cilts, tad – jā, es droši vien esmu viņu vadone. Var teikt arī tā.

Ilgi skatījos “Facebook” jūsu lapiņas ar uzmetumiem, gatavojoties runāt par iedvesmas koncepcijām Maskavas Valsts universitātes Filozofijas fakultātē. Jaunā bruņošanās sacensība, frīraitings, grauds, naratīvs, sociālais bars, retikulārā formācija… Vai jums izdodas ar vārdiem izskaidrot jaunrades dabu?

Redziet, Maša, es pagājušajā gadā pirmo reizi mēģināju ar apziņu ielīst šajos neapzinātajos procesos – un dažbrīd atgādināju sev simtkāji, kurš visu dzīvi ir kaut ko dziedājis, sacerējis, bet pēc tam pēkšņi aizdomājies par to, kā to darījis, un stāv, kājiņas izpletis un neko nesaprotot.

Taču es ne jau vienkārši tāpat tur līdu. Es sapratu, ka neko nerakstu. Bet es taču neesmu vienkārši izpildītāja, esmu cilvēks, kurš pats sev piegādā repertuāru. Un visi pastāvīgi jautā par jaunām dziesmām.

Bet, kad tev jaunas ir divas dziesmas gadā, tas īstenībā ir briesmīgi. Tas ir nākotnes krahs.

Tu domā – vai tiešām esi izrakstījies? Vai tiešām tās ir beigas? Starp citu, kad es skatījos lielisko interviju ar Veru Polozkovu šovā “Ješčoņepozner” (“Ещенепознер”) – viņa tajā arī saka – tā ir elle, visbriesmīgākā nelaime pasaulē, kad esi beidzis rakstīt. Tu vispār nesaproti, kāpēc tev tālāk dzīvot. Jo tā ir ne gluži tava misija, nē, tā ir kaut kāda pamatīpašība, kas tevi padara par tevi pašu.

Un man gribējās saprast, kā var noņemt barjeras. Es pieķēros iedvesmas neiropsiholoģijas pētījumiem, kuri tagad aug lavīnveidīgi…

Vai palīdzēja?

Palīdzēja. 2019. gada aprīlī, kad sapratu, ka man ir iestājies tāds klusums, sāku rakstīt dziesmu par grimstošo kuģi. Tas tobrīd bija mans apmulsums – tu esi “Titāniks”, tev ir izsists caurums ūdenslīnijas līmenī, tu grimsti. Es toreiz nespēju to pabeigt, šo dziesmu, velns parāvis! -, tik ļoti viss bija slikti un nesaprotami. Taču es to pabeidzu septembrī – pēc trīs mēnešu treniņiem dziesmu rakstīšanā.

Jūlijā es sāku – nesmejieties – dziesmu rakstīšanas treniņus Bērklija koledžā, leģendārajā, slavenajā, tajā ir tiešsaistes mācības ar testiem, ar uzdevumu nosūtīšanu, ar sertifikāciju atbilstoši tam, kā tiek apgūts kurss. Izvēlējos radošās rakstīšanas treniņus pie brīnišķīgās Lilijas Kimas [rakstniece, scenāriste – M.N.], viņai ir šausmīgi sarežģīti radošie uzdevumi cilvēkam, kurš nekad nav rakstījis nekādus scenārijus. Un lūk, tu ik dienas skaties lekcijas, ik dienas lasi grāmatas, bet galvenais – ik dienas sēdi un raksti – un pēc trim mēnešiem šī nepārtrauktā darba mašīnīte pārstartējas. Tas tā arī darbojas, izrādās. Ļoti pārsteidzoša lieta.

Bet vai jums ir bijis jātaupa? Teksti un melodijas ar nolūku jāatliek slepenajā krātuvē – rītdienai vai vispār kādai nebaltai dienai?

Jā, protams, ir nācies tā darīt, taču ne nebaltai dienai. Pieņemsim, tu ieraksti plati studijā, un tajā brīdī sāc sacerēt, jo smadzenes ir ieskrējušās, tās kvēlo un grib ražot produktu. Taču ar to stilistiku, kurā tu pašlaik ieraksti, tam nav nekādas saistības. Bet man nez kāpēc šķiet, ka klausītājs izjutīs akustisku komfortu, ja albumā būs apmēram viena virziena dziesmas. Teiksim, kabarē un plašas balādes ir nedaudz perpendikulāras lietas, un es vienmēr esmu centusies tās kaut kā nošķirt.

Tas nav tas, ko tu liec zeķē, – teiksim, pienāks laiks, kad es izrakstīšos, bet man būs vēl 18 pilnīgi jaunas dziesmas.

Vai kādreiz esat stāvējusi izvēles priekšā – būt savu dziesmu liriskajai varonei vai izdomāt kādu masku un ietērpt to vārdos un melodijās? 

Lielisks jautājums, patiešām lielisks, jo sev jau ļoti sen esmu formulējusi šo atšķirību – bet pirms manis to formulēja Marina Cvetajeva esejā par Majakovski un Pasternaku – par to, ka viens konstruē pasaules, bet otrs ir pilnīgs liriķis, kurš no sevis kā zirneklis izvelk stāstījuma pavedienu. Pat starp maniem draugiem un paziņām, starp “ceha” kolēģiem ir tāds sadalījums – es piemēram, varu pateikt, ka  Helavisa no grupas “Meļņica” (“Мельница”) un Ļoša Kortņevs ir konstruktori, bet, piemēram, Aleksejs Ivaščenko, mans draugs un partneris, ir tāds pats liriķis kā es. Tā ir nedaudz atšķirīga radošā muskuļa uzbūve.

Un, ja tev ir iepriekš uzstādīta tāda programma, tad droši vien var to nomainīt, bet kādēļ?

Man arī ir dziesma, kurā varu ielīst cita cilvēka ādā un pastāstīt par viņu – kā dziesma “Rio-Rita” (“Рио-Рита”), kura vispār nav par mani, bet par manu vecmāmiņu, tas ir viņas monologs, taču tā ir arī manas pašas pieredzes uzlaušana – kādā brīdī es sapratu, kā vecmāmiņa sevi izjuta pasaulē, kas ar viņu notika. Un vienalga - tas bija no iekšas uz āru, nevis ka es būtu avatāra operators.

Dievs jums ir devis izpildītājiem galveno dāvanu – prasmi sacerēt, neatkarību no producentu un komponistu iegribām. Taču, ja jūs gribētu pasūtīt kādam albumu, kuru jūs izvēlētos?

Nu gan, nu gan... Tā tieši pasūtīt un dziedāt svešas dziesmas? Es mēģināju savai Rīgas draudzenei uzlikt paklausīties Ritas Dakotas dziesmas – ir tāda jauna dziedātāja, viņa strādā popmūzikas šablonos, lai gan viņai ir dumpinieces tēls, viņa visa ir tetovējumos, kājās viņai vienmēr krosenes vai zābaki, viņa nekad nestaigā uz augstiem papēžiem… Un viņa pati sev raksta visu repertuāru. Draudzene teica, ka nespēj to klausīties. Bet man ļoti patīk, ka Rita savās dziesmās artikulē svarīgas lietas. Cilvēkam, kuram, manuprāt, ir 28 gadi un kurš ir veidojies tās mūzikas laukā, kur tekstos vispār netiek ielikta nekāda jēga, viņa tiešām ir milzīgs malacis. Es redzu tēmas, kuras mums sasaucas, jo viņa arī nodarbojas ar garīgajām praksēm, un viņa arī kaut kā mēģina saprast pasauli, kurā dzīvo. Talantīgs, spilgts, skaists cilvēks, neatkarīgs… Tāpēc es, piemēram, kādas viņas dziesmas varētu dziedāt. Vai arī brīnišķīgā Maša Čaikovska Ukrainā – Mašu vispār dievinu.

Vispār tagad ir ļoti interesanta paaudze. Viņi uzauguši bez dzelzs priekškara, viņi ir ļoti daudz ko klausījušies, viņiem ir sava iekšējā pasaule.

Mēs nebijām tik nekaunīgi. Mēs augām zem ideoloģiskās preses un tai pretojoties.

Bet viņu jaunība pagāja salīdzinoši stabilā un labklājīgā valstī, viņi nekad nav stāvējuši ierindā cits pie cita, auga brīvi un laimīgi līdz brīdim, kamēr nebija sapratuši kaut kādas lietas un izteikuši pret tām attieksmi.

Vai kādreiz esat jutusies tā, ka neattaisnojat kāda gaidas?

Tā jūtos pastāvīgi. Tajā dzīvoju kopš bērnības. Ka esmu nepietiekami paklausīga meitene, nepietiekami daudz esamu atnesusi mājās pieciniekus, ka man pastāvīgi jānopelna laba attieksme. Tas, no vienas puses, stimulē tevi darbībai, bet, no otras puses – briesmīgi novārdzina. Es domāju, ka vēl tikšu par to skaidrībā. Pirmo reizi dzīvē aizgāju uz terapiju un nožēloju, ka neizdarīju to agrāk.

Vai bieži sevi apvaldāt – nerunājat un nedarāt to, ko gribas?

Jā, diemžēl. Lai gan šajā ziņā palīdz vecums. Atceros, ka tad,

kad man apritēja 40 un kāds aiz manis sāka runāt par kompromisiem, es teicu – pie velna, kādi kompromisi?

Mēs nezinām, cik vēl atlicis šajā dzīvē. Kāpēc to dedzināt starp risinājumiem? Nē, jādara tas, ko tu gribi.

Jūs neesat pirmo gadu uz skatuves…

Ja pieskaita universitāti, tad jau trīsdesmit.

Vai tas raksturam uzaudzē kaut kādus muskuļus, kuri bez skatuves neparādītos nekad?

Ne tikai skatuve, bet visa neatkarīgā mākslinieka darbība tos uzaudzē. Es tagad esmu daudz vienoties spējīgāks un “pieskaitāmāks” cilvēks nekā 17, 18 vai pat 20 gadu vecumā. Daudz atbildīgāks, organizētāks un disciplinētāks cilvēks, es teiktu. Jā, muskuļus uzaudzē, bez šaubām, taču tikai tad, ja tu strādā ar sevi, savu attīstību. Citādi vecums dod klāt tikai vecumu. Bet ne prātu.

Bet atļauties – esmu meitenīte, gribu, lai mani paņem rociņās? Vai ir tāda iespēja?

Tas īstenībā ir ļoti bīstami. Ja esi meitenīte un gribi uz rociņām, lai tavā vietā visu izlemtu, pienāks reize, kad visu sāks izlemt tavā vietā, un tev tas nepatiks.  

Kas jums ir galvenais no vīrieša īpašībām? Un arī no sieviešu, ja palūkojamies uz priekšu?

(Ilga pauze.) Mani šis jautājums noved strupceļā. Godīgi.

Bet kāpēc? Man šķiet, ja šie jautājumi netiek uzdoti, tad izdzēšas robežas, izskata atšķirības visā to skaistumā izzūd no zemes virsas, un mēs kļūstam par brīnišķīgām androgīnām būtnēm – starp citu, man mēģināja pierādīt, ka mākslā praktiski visi cilvēki, kuri ir kaut kā vērti, ir daudz androgīnāki nekā, teiksim, neradošo profesiju pārstāvji. Ja sieviete nespēj sevī izjust vīrieti, bet vīrietis – sievieti, tad viņi ļoti noplicina sevi kā māksliniekus.

Es tam piekrītu par 150 procentiem, jā. Mākslinieka profesija vispār paredz pārvēršanos kādā citā. Tu nevari dziedāt Vertinska dziesmas, ja nesaproti, no kā, no kādiem iekšējiem pārdzīvojumiem tās radušās.

Tas ir šausmīgi sarežģīts jautājums, jo mūsdienu pasaulē – ar radikāli feministisko darba kārtību – dzimuma jēdziens izplūst.

Esmu pati daudzreiz teikusi, ka prasme uzņemties atbildību par citiem cilvēkiem – tas ir leģendārs stāsts. Lūk, es redzu Iru Apeksimovu – kad viņa iestudēja izrādi “Jautrie zēni”, viņai trupā bija četrdesmit četri cilvēki, viņa katram maksāja algu un par katru atbildēja. Vai tās ir sievietes īpašības vai vīrieša? Tās ir līdera īpašības. Līderi var būt gan vīrieši, gan sievietes. Jā, tradicionāli tiek uzskatīts, ka vīriešiem jāiekaro pasaule, jānomedī mamuts, jāizvirza mērķis un tas jāīsteno. Taču es zinu ļoti daudz sieviešu, kuras vada gan biznesus, gan savas ģimenes, un es zinu vīriešus, kuri uz to nav spējīgi. Augstsirdība – vai tā ir vīriešu vai sieviešu īpašība? Bet prasme piedot? Es pazīstu gļēvus vīriešus, kuri nespēj piedot, es zinu augstsirdīgas sievietes, kuras to prot.

Vai jūs protat piedot?

Esmu to speciāli iemācījusies, jo manā dzīvē bija dažas situācijas, kad bez piedošanas nebūtu bijusi iespējama turpmākā saskarsme, bet tai bija jābūt. Mums ar pirmo vīru ir brīnišķīgs dēls, un, lai viņš turpinātu tikties ar tēvu, man bija jāpiedod dažas visai nopietnas lietas. Es to ļoti gribēju, es par to domāju, dažādi mēģināju to izdarīt, un vienreiz tas notika. Tā, manuprāt, ir ļoti svarīga prasme.

Kad tu pēkšņi saproti, kā viss bija – ka cilvēks toreiz nevarēja rīkoties citādi, un tu toreiz nevarēji rīkoties citādi, vārdu sakot, visi bija “labi”. Šajā brīdī tu atbrīvojies no kaut kādas vājprātīgas nastas, tev reāli no galvas nokrīt betona plāksne.

Bet ar visiem es tā nespēju.

Dažās mācībās gūsti atziņu – ja cilvēks tev sit ar mietu pa galvu, nevajag mēģināt viņu saprast un pieņemt.

Kad tev sit ar mietu pa galvu – bēdz, muļķe, kaut čības nokrīt, vienkārši bēdz, un viss.

Vai piekrītat tam, ka neko nevienam nevajag lūgt?

Vispār nepiekrītu! Klausieties, tas ir Bulgakovs, liels paldies viņam par mūsu laimīgo jaunību! “Nekad neko nelūdziet, lepnā sieviete, paši piedāvās, paši visu iedos.” Un, lūk, tu sēdi skaista, talantīga un gaidi – es zinu daudz cilvēku, kuri šajā stāvoklī pavadījuši pusi dzīves. Viņi sākumā gaidīja, kad viņiem visu iedos, bet pēc tam satraucās, apvainojās uz visu pasauli un no tās novērsās.

Nē! Ja tu kaut ko gribi – ej un to paņem! Nostājies aiz letes, tirgo sevi, iegūsti atgriezenisko saikni, ēd mēslus, pāraudz sevi, mēģini būt labāks, pilnveidojies, strādā, strādā un vēlreiz strādā. Nekas pats par sevi nenotiek!

Tikai kā atbilde uz milzīgiem pūliņiem. Telpa, dārgais visums (nezinu, kā to nosaukt, lai neiekristu lētā ezotērikā), pēkšņi saka – lūk, tev palīdzība.

Taču tukšā vietā palīdzība nekad nenāk.

Kas jūsu dzīvē ir dzinējspēks? Ja jums būtu bezizmēra uzkrājums bankā – vai tas būtiski mainītu to, kā dzīvojat?

Es būtiski mainītu to, kā taisu mūziku. Turpinātu nodarboties ar to pašu, ar ko nodarbojos tagad, jo tas man briesmīgi patīk, taču nediedelētu albumiem, bet vienkārši ņemtu labākos mūziķus un aranžētājus un tos ierakstītu, neskaitot naudu. Es droši vien vairāk dzīvotu tajās valstīs, kurās man gribas dzīvot. Varbūt dotu sev laiku uzrakstīt grāmatas. Ir kaut kādi ierobežojumi, kas tev noteic nepieciešamību pelnīt naudu. Bez tā, protams, tu būtu brīvāks un laimīgāks.

Uz kā rēķina nedrīkst taupīt, ja neskaita veselību?

Uz iespaidu rēķina. Man šķiet, ka ir ļoti svarīgi gūt iespaidus. Lai būtu iespēja kaut kur aizbraukt, kaut ko apskatīt, uzzināt kaut ko jaunu. Tas arī maksā naudu.

Ja man būtu iespēja – es lidotu uz operām!

Uz koncertiem, uz visādiem retrītiem! Vārdu sakot, es atrastu iespējas, kā notērēt mantojumu.

Par ko jūs varat teikt: “Manā dzīvē noticis brīnums”?

Ai, ja brīnums – tas ir kaut kas ļoti labs, kaut kas tāds, ko neesam gaidījuši, taču tas ar mums ir noticis, tad ar mani tā ir daudz noticis. Sākot ar manas labās rokas kustību spēju atjaunošanos. Visas cerības jau bija zaudētas, un man jau bija piešķirta invaliditāte, jo roka bija paralizēta četrus mēnešus, nekustējās, izkalta. Bet pēc tam notika brīnumu brīnums. Ne par visu varu stāstīt, taču manā dzīvē tie patiesi ir, neizskaidrojamie un brīnišķīgie notikumi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti