"To jau vienmēr saka arī Inese Galante – te pazīstu katru šķirbiņu, katru kaktiņu, nu, kā gan tas nams lai nekļūst par tavējo!?" smaida dziedātāja, kura priecājas, ka mūsu opernamā ienākuši jauni ļaudis un šodiena ienesusi savas korekcijas. "Būtu traki, ja nekas nebūtu mainījies. Tāda ir dzīve.
Viss, kas nemainās – mirst! Mainās pat akmeņi, upju deltas, nerunājot par vēju un mākoņiem. Un tas ir labi, ka nāk jaunas sejas, jauni vārdi, jauni cilvēki.
Tas nozīmē, ka māksla dzīvo tālāk. Kad pati ienācu Baltā nama solistu saimē, tobrīd biju jaunākā. Tagad neizsakāmi priecājos, ka esmu jau tajā statusā, kad dziedu ne tikai pati, bet jaunākajiem kolēģiem varu palīdzēt ar ieteikumiem, meistarkursiem," stāsta dziedātāja, kura savulaik uz šīs skatuves stāvējusi blakus tādiem latviešu opermākslas grandiem kā Solveiga Raja, Kārlis Miesnieks, Kārlis Zariņš un neskaitāmiem citiem.
"Paldies viņiem visiem, kuri toreiz Operu veidoja, par to, ko viņi snieguši šī nama uzturēšanai!
Jo par dziedātājiem pie mums bieži vien aizmirst – uzskata, ka esam kā šaha figūras, kuras var bīdīt šurpu turpu. Gluži tā nav.
Cik daiļa vai nedaiļa arī nebūtu vizuāla puse, centrālais punkts ir dziedātājs, kurš tieši uzrunā skatītāju. Tā ka paldies visiem par ieguldīto darbu," saviļņojumu neslēpj Inga Kalna, kura Latvijas Nacionālajā operā savulaik ienākusi nama rekonstrukcijas laikā – brīdī, kad operas uzvedumi notikuši Dailes teātrī, bet mēģinājumi – vecajā Televīzijas un Radio ēkā Pārdaugavā, pie Āgenskalna tirgus.
"Kad uzzināju, ka Gala koncertā man būs jādzied Ilzes ārija no Romualda Kalsona operas "Pazudušais dēls", bija milzumliels prieks, ka varu ķerties tai atkal klāt. Tā man ir tik ļoti mīļa! 2002. gadā veicām ierakstu – tā nu atkal priecājos par Karmenu Radovsku, Daci Volfarti, Aivaru Krancmani. Ir milzīgs prieks sajūtu ziņā atgriezties tajā laikā un dzirdēt viņus visus," sajūsminās dziedātāja.
Starp citu, pati pirmā opera, uz kuru mamma bērnībā vedusi mazo Ingu, bijusi "Karmena". "Tolaik man bija četri vai pieci gadi, un Karmenu dziedāja Angelīna Voļaka."
Dzirkstošais Hendelis
Gada nogale dziedātājai saistīta vēl ar diviem brīnišķīgiem notikumiem. Nesen prestižā mūzikas izdevniecība "Deutsche Grammophon" klajā laidusi Hendeļa operas "Kserkss" ierakstu ar starptautisku solistu ansambli, orķestri "Il Pomo d’Oro" un Maksimu Jemeļjaničevu pie diriģenta pults. "Ļoti labs kolektīvs, kurā veidojas brīnumaina radošā atmosfēra – īsta dzirksts, cilvēki improvizē – tāds prieks! To ierakstījām tieši pirms gada, bet pirms desmit dienām disks nācis klajā. No oktobra vidus esam bijuši astoņu koncertu turnejā.
Fiziski tas bija sarežģīti – ik otro dienu pārlidojums, ik otro dienu – dziedāšana.
Bet atmosfēra – neviens koncerts nebija līdzīgs otram!"
Sirsnīgi lolotais Mocarts
Visbeidzot, 13. un 15. decembrī Rīgā un Rēzeknē Ingu Kalnu gaida atkalsatikšanās ar iemīļoto Mocartu un Valsts kamerorķestri "Sinfonietta Rīga" Normunda Šnē vadībā.
"Kad pastāstīju savai skolotājai par šī rudens iecerēm, viņa iesaucās – mīļo meit, nu, kāpēc tu sev uzvel tādus mamuta projektus," sirsnīgi smej Inga Kalna.
"Bet man vienkārši patīk nopietnas lietas un tematiskas lietas. Domāju, ka arī Mocarta programmā tas būs izdevies. Šajā koncertā Mocarts skanēs no pašas pirmās līdz pēdējai viņa operai. Neskatoties uz to, ka viena vakara programmā skanēs viena autora mūzika un programma ir tematiska, tajā valda tik ļoti liela dažādība!
Man pašai šī programma ir ļoti rūpīgi izauklēts lolojums, kas sirdij ļoti tuvs un mīļš. Bija jānodzīvo ilgs mūžs uz skatuves, lai tai varētu ķerties klāt.
Kad vēl biju Baltā nama soliste, pat nesapņoju nodziedāt šādu programmu – nebija vēl iekšā un arī vēl nemācēju..."
