Ideja, dažādas emocijas, pavisam dabiskas šaubas un ilgi gaidīts gandarījums. Sarunā ar Elzu Rozentāli apspriežam albuma idejas izaugšanu no ieceres līdz ierakstītam albumam.
Kā radās un attīstījās albuma "Tālu tālu" ideja?
Ideja par albumu tapa ļoti ātri, bet pats process bija sarežģīts – es sāku uzstāties ar savu solo koncertu programmu, izveidoju komandu, kurā ir mūziķi, kas daudz spēcīgāki par mani. Mana pirmā solo programma bija miksēta, ietverot gan tautasdziesmas, gan populāro mūziku, šādi parādot manas atšķirīgās muzikālās puses.
Es teicu saviem mūziķiem, ka vēlētos paturpināt un attīstīt to, ko darām ar tautasdziesmām, bet drīz vien mums kļuva skaidrs, ka negribam aranžēt jau esošas tautasdziesmas. Iepriekš mums tautasdziesmu apdare izvērtās meditatīvā, sērīgi nostalģiskā mūzikā, kā jau pārsvarā latviešu tautas dziesmās tas ir – jautrības ir salīdzinoši maz, un arī mēs nebūt nevēlējāmies spēlēt "trādi rīdi rallallā" tipa tautasdziesmas.
Sanāca tā, ka plāni aizskrēja ātrāk par reālo sapratni, kā to visu kopā uzbūvēt, ar ko vispār sākt, ņemot vērā, cik mēs visi esam atšķirīgi. Mēs bijām tikko iepazinušies, tāpēc daudz laika pagāja, kamēr viens otru dziļāk sapratām un izjutām – un mēģinām to aizvien. Albums nāca ilgi un sarežģīti, bet no sirds. Pa vienai radās dziesmu skices, kas lēnu garu attīstījās, un producents Gatis Zaķis ar savu klātbūtni albuma tapšanā iedeva vēl papildu pārliecību.
Ir pagājuši divi gadi, un albums ir gatavs! Mēs esam sarakstījuši šādu mūziku, kas, jā, nav viegla, nav lipīga, nav “meinstrīms”, bet tajā pašā laikā šī mūzika ir oriģināla savā skanējumā. To esam veidojuši mēs, četri ļoti atšķirīgie cilvēki.
No sākotnējās idejas esam saglabājuši uzstādījumu, ka strādājam ar tautasdziesmu/pasaku tekstiem un neizmantojam tradicionālos tautas instrumentus, bet gan mūsdienu elektroniskās iespējas.
Izdodot pirmo dziesmu – albuma vēstnesi “Dzelžu cilvēciņš” –, sajutu, ka Latvijā nav tādas radio stacijas, kurai mēs skaitītos “formāts”. Tā tas ir šobrīd, jo viss ar laiku mainās. Bet par spīti šim faktam, pirmo reizi dzīvē mani netirda mazais manī mītošais kritiķis. Es ar šo albumu ļoti lepojos!
Parunāsim par muzikālajām ietekmēm, kas tieši vai netieši veidojuši šo “Bur mani” skanējumu. Jūsu balsij piemīt tāda rokmūzikas ekspresija, un arī pārējie "Bur mani" mūziķi, šķiet, labi zina šo žanru. Kādas ir jūsu attiecības ar rokmūziku?
Man ar rokmūziku vispār nav nekādu attiecību. Nekad tādas nav bijušas. Vienīgais rokmūzikai tuvais ir manī esošais draivs un balss ķērciens. Es nekad īpaši neesmu klausījusies. Vienīgais no mūsējiem – Kaspars Vizulis – savas muzikālās gaitas sācis bērnībā kā smagās mūzikas cienītājs ar plīvojošiem matiem. Arī viņa spēlētais instruments, ģitāra, noteikti dod šo roķīgo sajūtu.
Runājot par ietekmēm, mana mamma bija Imanta Kalniņa cienītāja. Viņa man iedeva klausīties "Iļģus” un citu postfolkloras izpildītājus, kuri tobrīd man šķita kā visaugstākās virsotnes. Pateicoties tētim, es iepazinu grupas "Led Zeppelin", "The Doors" vai Little Richard, kuru vēlāk ķēmojoties atdarināju, lēkājot apkārt pa māju ar slotu kā ar ģitāru. Un tas bija super jautri un izglītojoši. Vēlāk, kad biju jau pilngadīga, aizbraucu arī uz “Radiohead” un “Muse” koncertiem. Kaut kāds rokenrols gan manī iekšā bijis vienmēr!
Savu balsi esat skolojusi gan folkmūzikā, gan džeza skolā.
Jā, ar folkloras nometnēm ir saistīta ar mana izaugšana. Šajās nometnēs bija interesanti – iemācījos tradīcijas, tautas dziesmas, dažādu instrumentu spēli un dejošanu, kas ir vairāk autentiska, nekā esam pieraduši redzēt, piemēram, Dziesmusvētkos. Viss notika priecīgā un pozitīvā gaisotnē, respektīvi, bērns ir nodarbināts, un vecāki priecīgi var izbaudīt paši savu brīvo laiku. Līdz ar to bērnība bija viens liels tusiņš – ar milzīgu prieku dziedāju korī, kura repertuārā bija pārsvarā sakrālā mūzika – ziemās vai vasarās salām baznīcās vai nu pie Jēzus kājām priekšplānā vai arī balkonā pie ērģelēm. Visus svētkus es pavadīju nevis ar ģimeni, bet ar kori izbraukumos.
Atceros, ka ansamblī dziedājām "Mūzikas skaņas”. Es biju mazā Grētele (toreiz man nebija priekšzobu). Lai priekšnesums būtu interesantāks, bijām uztaisījuši arī kartona lelles un izbraukājām Latviju uzstājoties. Dziedājām arī Geršvina repertuāru, toreiz nemaz nezinot angļu valodu, gala rezultātā dziedāju kaut kādas zilbes – "dibudibudā". Reiz bērnībā Radiomājā bijām uz studijas ierakstu. Bet viss, ko es atminos no šī gadījuma, ir tas, ka Doma baznīcas pagrabstāva nišā man iekrita dārgi nopirktā “Coca-Cola” pudele un lielais brālis palīdzēja to izvilkt, lai es neraudātu. Šīs ir mīļas mazas atmiņas.
Skola man riebās, bet “mūziķenē” biju kā zivs ūdenī (ja neskaita, ka solfedžo diktātos vienmēr apraudājos, jo nesanāca).
Džeza skolā biju smieklīgi mazu laiku, bet tas man iedeva sapratni par savu balsi – kā es to varu censties pilnvērtīgi izmantot, pamainīt un improvizēt. Man arī bija forša draudzene Ieva, kura izdomāja man fiktīvu improvizāciju, lai es tiktu džeza vokālistu nodaļā. Viņa idejas nostrādāja un faktiski atvēra jaunu pasauli.
Vai var teikt, ka jūsu izpildītie mūzikas stili mainās, jo tā vienkārši ir interesanti?
Jā, tieši tā – ir interesanti! Jā, sākumā iet kā pa kalniem un par lejām, bet tu audz un laika gaitā iepriekš apgūtais pie tevis atgriežas jaunā kvalitātē. Tu šo informāciju uzlabo, lai varētu izmantot tagadnē. Es bērnībā neapzināti sāku mēģināt kopēt balsis. Mums mājās bija daudz dažādi diski, es tos klausījos un dziedāju līdzi.
Nevis vienkārši dziedāju, bet burtiski attēloju šīs balsis. Tāpēc, dārgie vecāki, ja mazais izrāda dziedāšanas pazīmes, iesakiet vienkārši kopēt balsis! Tas var palīdzēt! Arī džeza mūzikā sākumā visiem jātrenējas kopēt soliņi, lai tas skanētu kā viens pret vienu. Tā ir brīnišķīga skola! Viens – tīri tehniski apgūsti notis, otrs -– atdarinot dažādas balsis un instrumentu specifikas, var apgūt dažādu skanējumu nianses un simtiem citu lietu.
Vēlāk aktuāls kļūst jautājums, vai caur kopēšanu atradīsi savu es, savu skanējumu? Daļai tas tā arī neizdodas, viņi turpina kopēšanu. Daļa caur kopēšanu ir apzinājušies savu spēcīgo es. Arī jūsu skanējumu ar citu nesajaukt!
Sava skanējuma izkopšana ir treniņa rezultāts, kas nāk, diendienā nodarbojoties ar mūziku. Skaidrs, ka, tagad paklausoties 10 gadus vecus ierakstus, man tie liekas katastrofa, bet ar šiem ierakstiem es varu novērtēt savu šī brīža izaugsmi. Zinu, kad pēc diviem gadiem klausīšos šobrīd iedziedāto, es atkal vēlēšos izaugt. Jebkurā gadījumā – katram ir savs skanējums.
Kad jūs secināt, ka ir pienācis brīdis apsēsties, pārdomāt padarīto un nākotnes virzību?
Manī nebija miera, kamēr es nesavācu savu komandu. Lai kā arī mums dažreiz neietu, tik un tā sajūtu sevi "Bur mani" četrotnē. Mēs kopā spēlējam arī cita veida mūziku. Mūsu viedokļi atšķiras, un es to respektēju.
Grupas biedri man palīdz un atbalsta. Kā vecajā teicienā – vajag strādāt kopā ar tiem, kas ir labāki par tevi – tas ir labs priekšnosacījumus personiskajai izaugsmei. Jāatzīst, ka nereti sanāk atteikt kādus pasākumus, jo jūtu, ka konkrētā sadarbība neiedos manai pieredzei augšupejošu līkni.
Atgriežoties pie albuma “Tālu tālu”, demo ieraksts tapa vasarā jūsu lauku mājās. Cik svarīga loma bija apkārtējai videi kā, piemēram, nošķirtība lauku mājās?
Lauku mājās notika labs pavērsiens – bija liels grupas strīds, un no tā brīža sāka visas lietas notikt! Acīmredzot šis strīds bija vajadzīgs kā skābeklis. Vienam liekas, ka kaut kas nav labi. Otram šķiet, ka nepaspēsim. Trešajam – morālās paģiras. Nākamajā dienā, bēdīga pēc pārdzīvotā, savas simtgadīgās senču mājas istabā, ko saucam par “dibenistabu”, ierakstīju dziesmu “Sasildi”, kura nekad neskanētu tik patiesi, ja šī strīda nebūtu bijis. Tādas mazas niansītes, kas mūzikā un mākslā īstenībā ir milzīgas. Pēc šī kašķa darba ražīgums pieckāršojās! Un atradām arī laiku, kad sauļoties, peldēties un atpūsties. Šī demo sesija laukos bija tieši tas, kas mums bija vajadzīgs!
Tā jau saka – aizbrauc ar cilvēku ceļojumā, zināsi, vai jums ir par ceļam vai nav. Šāda sesija arī ir kā savdabīgs ceļojums. Tāpat saka – viens albums ierakstīts, divi jau prātā, kā jums šķiet?
Nezinu, šis ir mans pirmais albums. Mūsu pirmais albums! Redzēs, kā būs nākotnē. Mani nedaudz uztrauc tautas dziesmas moments – vai mums jāpaliek pie šī noteikuma? Es vēlētos soļot tālāk, tekstos saglabājot šo tautas dziesmai raksturīgo dziļumu un vēstījuma esenci. Jāatzīst, ka tautas dziesmu atlasīšana man negāja viegli, bet šie vārdi nav vienkārši nospiesti no Dainu skapja. Tur ik rindiņa ir likta kopā, izmantojot ļoti daudz dažādu tautas dziesmu, šādi izveidojot mūsdienu stāstu.
Piemēram, dziesma "Tālu tālu" ir par sauli un pērkonu, tajā pašā laikā dziesma stāsta par mūsdienu ģimenēm. Vēl viens labs piemērs ir dziesma "Laužam gredzentiņus", kas principā ir dziesma par mūsdienu šķiršanos. Ja cilvēkiem kopā nav labi, tad nevajag mocīties.
Jā, šie tautas dziesmu vārdi ir mana interpretācija, kas ir saistīta ar notikumiem manā dzīvē, bet tajā pašā laikā jebkurš šīs dziesmas varēs sasaistīt ar savu dzīvi.
Šie stāsti ir par cilvēcisko iekāri, mieru un pat šis tas no kosmosa.
Mūsdienām raksturīgi ir tiešā, konkrētā uztvere. Labi, ka māksla, mūzika cilvēkus urda iedziļināties. Ja arī ar pirmo reizi nesaprotot vēstījumu, klausīties to otro un trešo reizi!
Manuprāt, albums "Tālu tālu" klausītājiem būs ceļojums iekšējās pasaules dzīlēs. Šis nav garām skrienošs albums. Šis ir klausāms albums patiesam klausītājam. Es pirmo reizi klausos savu materiālu un no sirds smaidu! Mazuma piegarša gan – tas nozīmē, ka būs vēl!
