Gunda Vaivode: Ar solokoncertiem Liepājas “Lielajā dzintarā” tagad ir ierakstīta jauna vieta tavā koncertkartē, sekos vēl arī pirmā viesošanās Rēzeknes “Gorā”. Kā tava balss jutās “Lielajā dzintarā”?
Elīna Garanča: Kā jebkurā jaunā zālē, kur notiek debija, vispirms pie šīs telpas jāpierod. Man ir iestrādājies princips, kas līdz šim vienmēr attaisnojies, ka akustika ir jāatrod. Ir jāatrod tā saucamais punkts balsij uz skatuves, un mēģinājumos mēs parasti klavieres pārvietojam pa labi un pa kreisi, līdz kamēr sajūtam to atsperes punktu, kurā varam skanējumu sākt krāsot. Man, protams, šie koncerti ir ļoti emocionāli, jo pēc ilgāka laika Latvijā pirmoreiz kā profesionāla māksliniece uzstājos arī kamermūzikas repertuārā.
Kamermūziku esmu ļoti daudz dziedājusi un esmu pārliecināta, ka savā dziļākajā būtībā nāku no kamermūzikas tradīcijas.
Tomēr pirmoreiz dziedāt dzimtenē ir ļoti satraucoši!
Kopā ar pianistu Malkolmu Martino nupat esat ierakstījuši albumu ar Brāmsa un Šūmaņa dziesmām. Šim notikumam apzināti tuvojies pamazām, vēloties vēl profesionāli augt un pilnveidoties, vai vienkārši operas dzīves mutulī neatlika gana daudz laika kamermūzikai, jo tā prasa nomierināšanos?
Ir daudz un dažādu aspektu, arī tie, kurus minēji. “Deutsche Grammophon”, protams, interesē komerciāli izdevīgāki ieraksti, kuri varētu vairāk piesaistīt cilvēku uzmanību un interesi. Kamermūzika ir ļoti specifisks lauciņš, un arī piekritēju šim žanram, salīdzinoši ar opermūziku, ir daudz mazāk. Tā saucamie “feinšmekeri” varbūt var atrast laiku salīdzināt tieši šo Brāmsa dziesmas interpretāciju ar citu mākslinieku sniegumu. Tomēr tādu ir ļoti maz, ja salīdzinām ar lielo operas piekritēju pulku.
Man pašai īsti nebija nepieciešamības albumu ierakstīt, kaut arī diezgan bieži tomēr kamermūziku dziedu. Trūka arī īstās noskaņas, jo kamermūzika tomēr ir ļoti intīms pasākums. Tai vajadzīga atmosfēra, ko veido tas, kas ikdienā ar tevi un apkārt notiek. Visi mani albumi vienmēr bijuši atspoguļojums manai iekšējai pasaulei, jo īpaši tagad, kad šis nebeidzamais viesuļvirpulis, kas īpaši bija raksturīgs brīvmākslinieku dzīvei, ar Covid-19 tika apstādināts.
Manuprāt, tieši kamermūzikai ir vajadzīgs klusuma un miera periods, lai varētu tajā iedziļināties, lai nebūtu tā, ka starp operizrādēm mēģinām atrast mirkli, kā klavieru divvientulībā kļūt intīmiem un kaut ko uzburt sevī.
Kad bija iepriekšējā reize, kad dziedāji publikai?
Salīdzinoši nesen, 21. septembrī, biju Monseratas klosterī netālu no Barselonas, kas, šķiet, pirms 1000 gadiem uzbūvēts pilnīgi maģiskā vietā gandrīz 800 metru augstumā. Tā patiešām ir enerģētiski ļoti spēcīga vieta. Pirms tam biju arī Milānas Domā, Bergamo katedrālē un Brešā – Itālijas Covid-19 krustpunktā. Arī Verdi Rekviēmu Florencē dziedāju, un bija vēl arī Zalcburgas festivāls. Tā kā patiesībā ar tādiem nelieliem izrāvieniem esmu radoši aktīva kopš augusta vidus.
Daudzas iereces nācās atcelt?
Nācās atcelt izrādes ar lomām, kurās jau biju debitējusi, piemēram, Eboli lomu Džuzepes Verdi operā “Dons Karloss” būtu dziedājusi iestudējumos Minhenē un Londonā. Bet diemžēl nenotika debija Amnerisas lomā. Par to gan ļoti nepārdzīvoju, jo uzskatu, ka šādām ikoniskām lomām, kas bijis sens sapnis, ir nepieciešams laiks. Šī partija bija gatava jau martā, un tagad tā būs “iegūlusies”. Man ir iespēja pie tās atgriezties, jo paredzētas izrādes februārī Parīzes Bastīlijas operā. Atgriežoties pie šīs lomas pēc gada, būs noteikti daudz vairāk ieguvumu nekā zaudējumu. Ir daudz mākslinieku, kas ik pa laiciņam saka: “Man vajag paņemt pauzi uz pusgadiņu vai gadu, padomāt mazliet un nomierināties.”
Es arī mēģinu šo laiku izmantot personīgi sev, ģimenei, bērniem, arī sevis audzināšanai un augšanai gan emocionāli, gan psiholoģiski, gan arī vokāli.
Droši vien tik vienkārši tas nemaz nav, kā šobrīd pāris teikumos izstāstīji.
Mēs esam tam visam izgājuši cauri. Protams, domāju, ka esmu savā ziņā priviliģētākā situācijā, jo ir bijuši radoši ļoti bagāti gadi ar iespējām uzstāties, dziedāt jaunas lomas un gūt panākumus, bet, protams, ir žēl par neīstenoto.
Visu cieņu studijām un ierakstiem, bet tā tomēr nav mana vide, jo man ir vajadzīgs klausītājs, kurš jāredz, jājūt, jādzird, no viņa jāsaņem enerģija, ko studijā diemžēl nevaru gūt.
Ir vajadzīga šī dzīvā matērija manu acu priekšā! Protams, bija brīži, kad mēs bijām izmisuši, dusmīgi, vīlušies un satraukti. Visvairāk tracina šī neziņa un nepārtrauktās pārmaiņas: te brauksim, te nebrauksim, te būs, te nebūs, viena koncerta vietā – divi koncerti, un katru reizi jāmaina programma un jādomā, kā to vispār varēs izturēt! Bet arī tam jau esmu tikusi pāri, jo mēģinu vienkārši uztvert – ir tā, kā ir. Ja būs, tad priecājamies, ja nav, tad nav jāsatraucas, ka atkal kārtējo reizi nenotika. Mēģinu sevi mierināt, paskatoties vēsturē – iepriekšējā lielākā pandēmija ilga aptuveni divarpus, trīs gadus, un nedomāju, ka šoreiz kaut kas radikāli mainīsies. Arī tagad šie divarpus vai trīs gadi būs nepieciešami.
Tu šobrīd vēl esi radošā zenītā. Tomēr sarežģītāks šis laiks ir jaunajiem māksliniekiem un tiem, kuru karjerā rit pēdējie gadi, kad vairs nav iespēju realizēt kādu savu sapni un ieceres palikušas nepabeigtas.
Tā ir mūsu kolēģei Edītei Gruberovai, kurai šis gads bija paredzēts kā atvadu gads ar vairākiem koncertiem un pēdējām izrādēm. Nesen lasīju viņas paziņojumu, kurā teikts, ka karjera noslēdzās ne tā, kā bija paredzēts un domāts. Tiešām varu sevi uzskatīt par laimīgu un veiksmīgu cilvēku, jo esmu ļoti daudz ko sasniegusi un sevi nostabilizējusi. Protams, ceru, ka, atgriežoties aktīvā apritē, man nebūs jāsāk no nulles.
Visiem jaunajiem mūziķiem, kas tikko karjeru sākuši, gan šis ir ļoti, ļoti sarežģīts laiks.
Latvija līdz šim bijusi un vēl ir tāda diezgan no Covid-19 brīva saliņa, un šajā laikā daudzus izcilus māksliniekus varējām dzirdēt, arī tevi. Un tā ir ekskluzīva iespēja. Tomēr arī Liepājā bija jāsadala publika divās daļās un tev jānodzied divi koncerti viena vietā. Domāju, ja nebūtu “Rožu kavaliera” izturības pieredzes, tas būtu ļoti sarežģīti.
Jā, bet par to nedomāju, jo, izejot uz skatuves, redzu cilvēkus, kas ir atnākuši, un zāle ir pustukša nevis tāpēc, ka viņi negrib dzirdēt, bet tāpēc, ka viņiem ir aizliegts tur ierasties. Atdeve ir tāda pati, ja ne vēl lielāka. Esmu pateicīga tiem cilvēkiem, kas ir uzdrošinājušies vispār atnākt šajā situācijā, un mēģinu maksimāli sakoncentrēt savus spēkus. Protams, ir vajadzīga liels fiziskais rūdījums, ko šajā laikā centos uzturēt. Nākamajā dienā pēc koncerta emocionālā un psiholoģiskā ziņā ir tāds nedaudz “iztukšītis”, bet tas ir normāli. Jā, dziedātājam ir vajadzīga zināma sportiskā forma, lai varētu arī slodzi izturēt, jo pusotra stunda uz skatuves ir pusotra stunda.
Balss ir mazliet vairāk atpūtusies šajā periodā, jo pārslodze nav bijusi nemitīga?
Jā un nē. Tā ir atpūtusies tad, kad nedziedi aptuveni divas trīs nedēļas, bet pēc tam ir jāuztur tonuss. Ja nedziedi trīs nedēļas un pēc tam nodziedi divus koncertus, visticamāk, tev būs kā cilvēkam, kas aiziet pirmoreiz pēc diviem gadiem uz sporta zāli – nākamajā dienā nevar piecelties no gultas, nevar uzkāpt pa trepēm, nevar noliekties, lai aizsietu kurpju šņores. Vokālā forma tomēr ir jāuztur.
Liepājas koncerta programmā – Roberts Šūmanis, Johaness Brāmss un Sergejs Rahmaņinovs. No sākuma līdz beigām ir gan milzīga jūtu dramaturģija, gan īsts tehnoloģiskais progress. Vai programmu īpaši kārtoji tā, lai idejiski ceļš ved no jaunas meitenes izjūtām līdz dziļiem pārdzīvojumiem un kulminācijai noslēgumā?
To esmu iemācījusies un vēl joprojām mācos no sava vīra, diriģenta Karela Marka Šišona, kuru uzskatu par vienu no visspēcīgākajiem programmas salikšanas meistariem. Klausītājs gluži vai aiz rokas jāved cauri programmai un jādod pilns piedzīvojumu, pārdzīvojumu un emociju spektrs. Tajā pašā laikā ir arī jāpadomā par sevi – kā attīstīsies vokālā varēšana, ņemot vērā, ka pēc lieliem un sarežģītiem skaņdarbiem ir grūti pēkšņi pārslēgties uz ļoti intīmu izteiksmi, jo vienmēr būs tā saucamā kāpinājuma dinamika. Šūmanis droši vien no visiem šiem komponistiem ir vismaigākais, vistīrākais un visintīmākais, kurā vari vienkārši spēlēties.
Arī balsij vajag zināmu vieglumu, ko pēc Brāmsa, bet jo īpaši pēc Rahmaņinova pamatīguma, būtu gandrīz neiespējami atrast.
Abi loģiski viens otru papildina, un tā patiešām ir arī vokālā varēšana, sākot no pianissimo čukstiem un ļoti intīmas izteiksmes līdz kārtīgi operiskam spēkam.
Atklāti sakot, ļoti izbaudīju jūsu dueta izcilo sadarbību. Vai daudz strādājāt pie šīs programmas?
Nē, patiesībā visu programmu mēs mēģinām vienu, maksimāli divas reizes pirms koncerta. Malkolmam nav jāapgūst materiāls, jo viņš šo mūziku ir spēlējis simt un vienu reizi visdažādākajās variācijās gan ar soprāniem, gan mecosoprāniem dažādās tonalitātēs un daudzveidīgās koncertvietās. Man ir svarīgi programmu vienreiz izdziedāt iepriekšējā dienā, kaut pusbalsī, bet ar pareiziem tempiem un sajūtām. Koncerta dienā noteikti nemēģinām, tikai atrodam vislabāko akustisko punktu.
Malkolmam piemīt tā unikālā īpašība, ka viņš dziedātāju jūt jau pirms dziesmas sākuma un zina, kas jādara, lai šo dziesmu uzsāktu tā, kā tas nepieciešams dziedātājam.
Viņš paskatās uz mani un redz, kā es ieelpoju, vai, piemēram, nokrekšķinos, un viņam ir jau skaidrs, kas jādara. Viņam ir solo pianista kvalitātes, un tomēr viņš ir absolūts pavadītājs. Uz klavierēm spēlējot, viņš burtiski nes dziedātāju uz savām rociņām. Tik aizkustinoši, ka pēc pirmā koncerta viņš jautā par sajūtām, vai kas būtu jāmaina otrajā koncertā. Šajā koncertprogrammā mēs Rahmaņinovu atskaņojām pirmoreiz kopā. Malkolms allaž vēlas palīdzēt un vienmēr arī improvizē, un tas man ļoti patīk tāpēc, ka nav rutīnas un vienmuļības, katru reizi kaut kas notiek citādi. Jā, viņam ir rets talants.
Šoruden tev bija paredzētas izrādes Parīzē.
Jā, oktobra beigās vajadzēja dziedāt Karmenu Kaliksto Bieito iestudējumā Parīzes Nacionālajā operā, bet par nedošanos turp ļoti neskumstu.
Francūži šobrīd ļoti domā par sevi.
Jā, Kultūras ministrija Nacionālo operu ir nosodījusi par “Dzelteno vestu” protestiem, kas radījis 27 miljonu zaudējumus. Tāpēc līdzās Covid-19 ir vēl arī šī nasta. Francijā ir daudz dziedātāju, bet ne visās valstīs viņi kotējas, līdz ar to nacionālā politika ir tāda, ka jādod iespēja attīstīties saviem māksliniekiem. Protams, ka tagad pandēmijas laikā vajadzētu atbalstīt savējos, bet opera ir internacionālā māksla, starptautisku skanējumu un līmeni var sasniegt tikai ar viesmākslinieku piedalīšanos.
Paši Francijas Nacionālās operas cilvēki ir nākuši klajā ar prasījumu, ka ir jāievēro vairāki nosacījumi, tostarp – nedrīkstēs lietot tumšo grimu. Kā tad būs ar “Otello”? Varbūt vairs neiestudēs?
Daudzi tagad mēģina lavierēt un atrast melnādainos vai afroamerikāņu dziedātājus – pat nezinu, kā tagad drīkst viņus nosaukt, aziātus vai citas ādas krāsas solistus, kurus angažē aktuālajās lomās. “Madama Butterfly” parasti meklē no attiecīgās nācijas pārstāvēm. Bet nokrāsots Otello vai etiopiešu Aīda, piemēram, Amerikā ir ārpus jebkuras normas. Patiesībā tas ir sāpīgs jautājums. Es ļoti saprotu režisorus, kuri nevar iesūtīt filmas “Oskara” balvai tikai tāpēc, ka tur nav izpildīti attiecīgie punkti, kas skar seksuālo minoritāti, reliģiju vai cilvēkus ar īpašajām vajadzībām.
Ja šī politiski ekonomiskā vide sāk diktēt mākslu, tad tā vairs nav māksla.
Tas ir mēģinājums izdzīvot, visiem izpatikt. Bet tu kā radošais cilvēks vairs neesi nekā vērts, jo ir jāklausa normām, nevis tam, ko saka Dieviņš vai kurp tevi virza talants. Spānijā viens gudrinieks bija izdomājis, ka no muzejiem jāizvāc visi plikņi, jo, piemēram, Rubensa gleznas pazemojot mūsdienu cilvēka ķermeni. Tad ņemsim un grausim visas baznīcas, tempļus un sāksim būvēt vēsturi no 2020.gada! Briesmīgi.
Varbūt, ka tieši šis laiks palīdzēt domas sakārtot uz labu?
Tā cerība mums ir, bet diemžēl cilvēki nemācās. Mēs, mākslinieki, ceram, ka netiks tērēts laiks un nauda muļķīgiem un bezjēdzīgiem iestudējumiem. Es patiešām vēlētos, lai teātru intendanti un projektu vadītāji izvērtētu, ko nozīmē profesionālisms un kvalitāte, kas iegūta, mācoties gadiem. Man jau nevajag, lai ar mani gadu strādā, es pati sagatavojos tiktāl, lai ekonomiski un psiholoģiski radītu kaut ko īpašu, un es strādāju nevis tāpēc, lai nosistu laiku, bet lai man būtu ko teikt.
Kad tu pati tagad atgriezīsies uz operas skatuves?
Šis rudens man bija ieplānots ļoti mierīgs, vairāk ar koncertiem, lai būtu laiks sagatavoties Amnerisas lomas debijai Parīzē februārī. Protams, lielākais izaicinājums būs Kundrijas loma “Parsifālā” Kirila Serebreņņikova režijā, kas paredzēta Vīnē Lieldienu laikā.
Mēs ceram tevi redzēt un dzirdēt Rīgā ne tikai janvārī, kad būs Maestro Raimonda Paula lielā jubileja. Jums ir plānots arī koncerts kopā ar Karelu?
Jā, 16. decembrī Latvijas Nacionālajā operā. Šogad man tāds ražīgs gads Latvijā. Prieks, ka dota iespēja parādīt sevi visdažādākos ampluā – no intīmas kamermūzikas divatā ar pianistu uz skatuves līdz kārtīgi dārdošam operas repertuāram, kurā es ceru parādīt savu pēdējo gadu attīstību un nostiprināšanos jaunā, dramatiskā repertuārā. Nu un, protams, Maestro jubileja!
