Henrieta Verhoustinska: Tu piedzīvo šobrīd savu lielo notikumu – albuma “Es iešu tālāk” iznākšanu. Es visu nedēļas nogali klausījos šo albumu. Ko Tu klausījies nedēļas nogalē?
Aija Andrejeva: Nedēļas nogalē es neklausījos neko, es dzīvojos pa laukiem. Pabiedzām albumu, nodevām. Albumu biju klausījusies ļoti daudz reizes, tāpēc, šī nedēļas nogale pagāja tādā mieriņā.
Tādā dabas klusumā?
Jā, dabas klusumā ar putnu skaņām.
Dzejnieku Raiņa un Aspzijas vasarnīcā, Jūrmalā piecas mākslinieces, kuratores Janas Kukaines vadībā, pulcējušās zem feminisma karoga, kopīgā izstādē ar izaicinošu nosaukumu – “Sieviete bez īpašībām”. Izstādes autores iestājas par to, ka feminisms nav tikai par identitātēm, tas ir par to, kā cilvēks skatās uz pasauli, lai paplašinātu šo kopienu, atrodot jaunas, kopīgas tēmas, kopīgai sarunai. Aija tu arī esi bijusi šajā izstādē. Saki, vai tu savā dzīvē esi cīnijusies par tradicionālām, obligātām sievietes lomām?
Es dzīvoju kopā ar mākslinieku, un mana ir tā sajūta. Ik pa laikam manī parādās kaut kāda netaisnības izjūta, par to, ka viņš var tagad sēdēt un komponēt, un manā failā – mājās, bet es nespēju atslēgties un pieslēgties darbam, tāpēc, ka man ir iekodēts cits fails – ir jānomazgā trauki, jāizmazgā veļa, ir jāizmazgā grīda, jānosaluka putekļi, jāuztaisa ēst, un tajā brīdī es saprotu, tāpēc tie veči ir izdarījuši nedaudz vairāk gan mākslā, gan kultūrā un vispār dažādās nozarēs. Un, tur man kaut kāda netaisnības sajūta ir radusies.
Tas ir darbs ar sevi, un dienas beigās tas ir pašapziņas jautājums, jo neviens mums nav liedzis neko darīt.
Mums ir dotas tiesības runāt, strādāt, izvēlēties profesiju. Darīt visu, ko mēs gribam. Vienkārši tas kods, ir tik stiprs, kas nāk paaudžu paaudzes, kas mums ir iekodēts, ka mēs esam mammas, ka mums ir jāklusē, ka mēs esam klusākas, un, ka mums ir pienākums. Mums viņš ir, bet ir jāsaprot, kā balansēt to visu.
Vai šajā izstādē tu saslēdzies ar kādu no darbiem? Kāds tev vispār bija tas iespaids?
Man nedaudz bija mazuma piegarša. Gribējās vēl, bet saslēdzos ar dzemdību triptihu. Es pilnīgi spēju identificēties ar šo sievieti, kura radīja šo darbu. Ka viņa kā mamma guļ, un tās miljons domas, kas viņai iet cauri galvai, paralēli, viņa nevar iemigt. Tas nav tikai par māmiņām kā tādām, tas ir par jebkuru sievieti, kurai ir darbs, pienākumi. Tas domu apjoms ir nežēlīgs.
Runājot par domām, šobrīd ir eksāmenu laiks. Ja tu mācītos skolā, un tev būtu jāuzraksta sacerējums par brīvo tematu, kas būtu šis temats, šobrīd?
Es domāju, ka es izvēlētos tematu – “šis laiks”, konkrēti, kurā mēs dzīvojam, tāpēc, ka tā sajūtu gamma, kurai ir iziets cauri, šobrīd ir ļoti interesanta, pavisam jauna pieredze mums visiem, un es domāju, ka, jebkurš cilvēks spētu identificēties ar to sajūtu, kuru es viņiem dotu – no pilnīgi tāda izmisuma, līdz tam, kas notiek pasaulē, kā dzīvot tālāk, līdz atkal kaut kādai iekšējai mobilizācijai, ka darbi ir jāizdara un, ka cilvēkiem ir vajadzīgs prieks, tas attiecas jau uz manu albumu, es stūrēju jau tajā virzienā. Šis mans sacerējums noteikti būtu mans albums, tā simboliski.
Raidījuma "Kultūrdeva" sižets "Kāda ir autokoncertu specifika mūziķiem un ko par tiem saka klausītāji?":
Aija Andrejeva: Mana pieredze autokoncertā bija gandrīz nedēļu atpakaļ. Es viesojos Alūksnē, Vasarsvētkos, un tās bažas par to, kā tas būs, bija lielas gan organizatoriem, gan man, bet īsi pirms astoņiem tās mašīnas sāka taurēt tā, ka visu ķermeni pārņēma zosāda, un tu saproti, ka tas būs izdevies pasākums. Mēs gājām uz skatuves un bijām notaurēti no galvas līdz kājām. Tas koncerts bija superīgs, cilvēki bija laimīgi, jo tu redzi arī no skatuves tās emocijas, kādas ir saskatāmas mašīnā. Es zinu, ka tas drīz beigsies, tāpēc es iesaku ikvienam pieredzēt šo notikumu, autokoncertu, lai būtu ko atcerēties.
4. jūnijā gaidāms albuma "Es iešu tālāk" prezentācijas autokoncerts. Vai šis un vēl nākamie koncerti, kuri tev būs gan “Alfā”, gan Spilvē, gan “Dominā” – vai tie spēj konpensēt to sajūtu, ka nenotiks tavs paredzētais karjeras lielākais, kulminējošākais koncerts Siguldas pilsdrupās?
Es domāju, ka tas nespēj aizvietot to, kas būtu noticis Siguldā, bet šo es esmu jau izslimojusi. Man negāja viegli. Droši vien mammas tagad man bļaus virsū, bet bija tāda sajūta, ka tu to radošo bērnu esi līdz astoņiem mēnešiem iznēsājis, un tūlīt, tūlīt tu esi gatavs viņu laist gaisā, un pēkšņi tev norauj krānu, un saka STOP. Sākumā patur vēl neziņā, iedod 20% un pēc tam saka, ka nē, nebūs. Es braši turējos, bet bija brīži, kad man salūza sirsniņa. Un tad es tā kārtīgi paraudāju un kārtīgi saņēmos un izdomāju, ka ir risinājums tomēr izmantot šo laiku, un dotos apstākļus tādus, kādi viņi ir.
Kas bija tāds visbēdīgākais tajā visā? Vai tas bija tas, ka tu nevarēji iziet publiski, jo tu biji iztēlojusies daudzas reizes, vai finanšu aspekts?
Finanšu aspekts arī ir gana būtisku lomu spēlējis šajā visā notikumā, bet tas emocionālais faktors, ir tas, ka tu esi tādā zemā starta pozīcijā, bet tomēr nē.
Man tas raksturs ir tāds īberīgs, es mēdzu nokrist līdz ceļiem, bet līdz zemei nekad, un, tad es ceļos un eju tālāk.
Tu daudziem saisties ar tādu spridzīgu meiteņu tēlu. Vai tu jūties pieaugusi?
Man ļoti patīk saglabāt šo “bērnu” un nepazaudēt to, bet tas nenozīmē, ka es neesmu pieaugusi. Man ir paveicies ar to, ka man nav jādzied tikai apcerīgās dziesmas, kuras es ļoti labprāt dziedu un man ļoti patīk, un es ceru, ka arī sanāk, bet man ir tas bonuss, ka es varu daudzīties. Un, es arī ceru, ka sešdesmit gados es varēšu lekt kā Džegers pa skatuvi.
