Kultūrdeva

Kultūrdeva. Mūzika un teātris palīdz uzturēt optimismu

Kultūrdeva

Marģers dodas izjādē kopā ar kostīmu mākslinieci Ilzi Vītoliņu

Olgas Rajeckas pozitīvo emociju enerģija

Dziedāšu tikai to, ko gribu. Saruna ar dziedāju Olgu Rajecku

Ja esi dabūjis balvu par mūža ieguldījumu, tad esi visu pareizi darījis šajā dzīvē, uzskata grupas "Eolika" dalībniece, dziedātāja Olga Rajecka. Grupa "Eolika" šī gada 26. februārī saņēmusi "Zelta mikrofona" balvu par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā. LTV raidījumā "Kultūrdeva" dziedātāja ar pārliecību teic: "Tu nevari vienu dienu pārdot bikses un otrā dziedāt. Tev visu laiku ir jādara. Ja esi mūzikā, tu neesi tikai dziedātājs, tu esi tas, kuram cilvēki grib līdzināties, no kura grib iedvesmoties, būt tā, kā tu."

Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere Olga Rajecka šī gada. 7. janvārī svinēja nozīmīgu jubileju, un, lai atzīmētu šo notikumu, māksliniece izziņojusi savu jubilejas koncertu tūri "Mana svētku diena".

Henrieta Verhoustinska: Esi izziņojusi savu jubilejas tūri pa Latviju, kā arī vienmēr bijusi sociāli aktīvs cilvēks, kurš nekad nav baidījies izteikt savu viedokli. Vai kaut kas ir mainījies tavā koncertdzīvē vai privātajā dzīvē kopš skaudrās politiskās situācijas, kas šobrīd ir pasaulē?

Olga Rajecka: Protams, esmu ziedojusi, koncertējusi, atbalstījusi, iesaistījusi savus tuviniekus un draugus, paldies viņiem, jo mums ir jāizrāda sava attieksme par to, kas šajā laikā notiek. Neko īpaši neesmu mainījusi, gribētu, lai manos koncertos cilvēki ir ar pozitīvāku noskaņu. Es došu pozitīvas emocijas, jo mums vienam otru ir jāatbalsta, tas ir pats svarīgākais, kas tagad jādara. Mēs nedrīkstam aizmirst par to, ka mums ir jādzīvo katru dienu, un katru dienu ir svētki, jo esam pamodušies un nodzīvojuši šo dienu, un vakarā, pie vakariņu galda varam pateikt savus labos darbus, ko esam izdarījuši. 

Tu piedalījies arī pirmajā atbalsta koncertā Ukrainai, kas notika pie Kongresu nama. Dainis Īvāns šo koncertu nosauca par mazajiem dziesmu svētkiem, jo tur esot valdījusi īpaša pacilātība.

Tā bija. Piedalīties mani uzrunāja Ralfs Eilands, paldies viņam par šo visu, ka varējām tik ātri mobilizēties. Gan kori, gan mūziķi, neviens nepateica "nē". Visi bija gatavi darīt, tas notika tik ātri. Man bija tāda sajūta kā toreiz, kad bija barikādes Latvijā, 1991. gadā, kad ļoti daudz dziedāju Latvijas Televīzijā pa naktīm un dienām, uzmundrināju cilvēkus. Sajūta tajā dienā bija tieši tāda pati, kāda bija pie Kongresu nama. Bija šis koncerts, kori dziedāja, visi mūziķi…

Visiem bija trauksme, asaras, bailes, bet, kā es vienmēr saku, – bailes nogalina, nevajag baidīties, vajag dzīvot, un vajag parādīt savu attieksmi.

Kāda ir tava recepte pret bailēm? 

Man jābūt stiprai, es klausos mūziku, runāju ar draugiem, katru dienu viņiem zvanu, un recepte pret bailēm ir mana ģimene. Tas ir pats galvenais, un domāju, ka bailes var uzvarēt tikai kopā esot, arī ar mūziķiem. Tāpēc būs šie koncerti, lai būtu kopā, tāpēc arī mēģinājumos esam kopā gan ar mūziķiem, gan deju kolektīviem, jo tad ir kopības sajūta, tad nav bail.

Noliecu savu galvu ukraiņu tautas priekšā par to, ko viņi tagad dara, jo tikai kopā var uzveikt to, kas tagad notiek. 

Vai tavā biogrāfijā ir kāds īpašs brīdis, kad tu apzinājies savas balss spēku, savas dziesmas nozīmību un īpašo ietekmi tajā brīdī?

Laikam tas, ka mēs ar ģimeni vienmēr braucām uz Lietuvu, uz svētkiem, visa ģimene. Tad es tiku uzlikta uz ķeblīša un dziedāju. Sapratu, ka visi raud, mammas māsas visas raud, tāpēc ka mamma dzīvo projām. Sapratu arī to, ka man tas ir jādara, jo cilvēki priecājas un raud. [..] Kad sāku dziedāt kopā ar Imantu Kalniņu viņa mūziku un "Turaidas Rozi", tad mums 1986. gadā konservatorijā bija koncerti. Konservatorijas kāpnes bija pilnas ar cilvēkiem, netika iekšā zālē. Visi elpu aizrāvuši klausījās "Apvij rokas" un citas skaistās Imanta Kalniņa dziesmas. Toreiz pirmajā rindā sēdēja visi pasniedzēji, profesori, brāļi Kokari, bija atnācis arī Leonīds Vīgners. Pēc koncerta viņš atnāca un teica: "Ko tu, Imka, esi atvedis mums diskotēku?" Tad viņš teica: "Un, kur tā mazā ir, kas te dziedāja? Lai viņa nākamreiz, kad dziedās pakāpjas uz ķeblīša, lai visi viņu var redzēt." Tad es sapratu, ka, jā, laikam kaut ko varu nodziedāt. Man jau tā "Eolikas" skola bija diezgan liela, stabila, ar Borisa Rezņika klātbūtni, darbu, ko ieguldīja manī, un arī "Eolikas" kvartetā. Bāze man bija diezgan liela, tā sākās arī no grupas (estrādes ansambļa) "Lāčplēsis", kur bija Nauris Puntulis, mūsu tagadējais kultūras ministrs. Viņam toreiz bija sešpadsmit gadu, man piecpadsmit, un mēs braucām no Rīgas uz "Lāčplēsi" pirmdienās, ceturtdienās uz mēģinājumiem. Bija arī čellists Valts Pūce. 

Vai mākslinieku šodien var nošķirt no viņa pilsoniskās pozīcijas, vai tām jābūt kopā? 

Es domāju, ka, jā. Daudzi man seko, klausās, ko es saku, rakstu, atbalstu, kam sekoju, ko pasaku. Tas ir ļoti svarīgi, tu nevari tā nostādīt, ka tu dziedi un tev vienalga, kas notiek.

Māksliniekiem ir jābūt tiem, kas ir uz skatuves! Viņi pasaka savas domas, un cilvēki klausās, uztver. Ja esi augšā, tu pārvaldi pār šiem cilvēkiem, domā, ko runā, saki.

Pēc tam cilvēki to uztvers, domās par to, un, runājot par pandēmijas laiku, es izvēlējos neitrālo pusi, jo neesmu Dievs. Nevaru pateikt – dari to, tad tu izdzīvosi, vai nedari to – jo uzskatu, ka tas ir katra cilvēka ziņā. Katram ir jāizlemj, ko viņš dara, bet, runājot par šo laiku, ja dzīvoju šajā valstī, Latvijā, tad esmu Latvijas patriots, un man ir jābūt tādam, arī bērni tā jāaudzina. 

Tu pieminēji Imantu Kalniņu, vai ir jānodala viņa mūzika no politiskajiem uzskatiem, jo mēs zinām, ka viņš ilgu laiku…

Es negribu par to runāt, tas jāprasa viņam pašam. Es mīlu viņa mūziku. Par politisko pusi man nav jāatbild, viņš ir ļoti gudrs cilvēks, zina vienpadsmit valodas un lasa ļoti daudz. Es ļoti mīlu arī visu, ko viņš ir uzrakstījis tieši man ar visiem Broņislavas Martuževas, Māras Zālītes, Māra Čaklā un visu citu autoru vārdiem, kas ir domāti tieši man. 

Vai "Eolika" ir ilglaicīgākā grupa tavā karjerā? 

Jā, sāku dziedāt "Eolikā" astoņpadsmit gadu vecumā un tā dziedu joprojām. Tā esam kopā… Jau 42. gads iet. Arī šajos koncertos, kas būs, "Eolika" būs noteikti. Mani koncerti bez "Eolikas" nav iedomājami. 

Jūs esat grupā sprieduši, kas ir galvu reibinošās popularitātes pamatā un ka arī jaunā paaudze joprojām dzied šīs dziesmas? 

Nezinu, man liekas tā enerģija. Tas ir fenomens. ''Viena plika, otra plika, dzied un dejo "Eolika"''. Kādreiz tā teica, jo mums vienmēr bija ļoti īsi svārciņi. Kāpēc, lai nerādītu to, kas ir, un mēs vienmēr bijām tā interesanti saģērbušās, mums bija foršas dziesmas, ko visi dziedāja, un visi vienmēr gribēja, lai būtu jautri, bez bēdu, nav ne par ko jādomā, ka var paskatīties, gan kā cilvēki izskatās, gan kā sadziedas. 

Dziedātājs Viktors Zemgals raidījumā par jums – "Personība. 100g kultūras" teica, ka esat cits citam nozīmīgi cilvēki, bet ka neesat kļuvuši par draugiem.

Diezgan jocīgi. Varbūt viņam ir citi draugi, bet Ilona Stepanova ir mans draugs uz mūžu, arī Dainis Dobelnieks, un viņi bija manās pirmajās kāzās, gan pēdējās, un viņi man ir draugi. Mēs satiekamies arī manos svētkos, kad es organizēju, tas ir neizbēgami. Mēs esam draugi, un tā ir ģimene. "Eolika" – tā ir ģimene. 

"Eolikai" bija tūres arī pa visu plašo Padomju Savienību, arī ārpus tās robežām. Mani aizkustināja, ka dokumentālajā filmā stāstīja, ka jums bija trīs koncerti dienā, vienmēr bijāt izsalkuši, un tu ar vislabākajiem vārdiem atcerējies Ukrainu, kur jūs vislabāk esat pabaroti.

Mēs vienmēr gaidījām braucienu uz Ukrainu, tāpēc ka tur visur bija ļoti garšīga kafija. Tas ir kaut kas vienreizējs. Es tādu kafiju nekad dzīvē vairs neesmu dzērusi un baudījusi. Vienmēr zinājām, ka paēdīsim ļoti garšīgi, jo, salīdzinot ar to, ka bijām Krievijas pilsētās… Ja tu ieej kaut kur paēst, tu neko naturālu nedabūsi, viss ir tikai malts, ja tu gribi kaut ko naturālu, tad tā ir vārīta, zila vista vai olas. Mēs bieži tur saindējāmies. Tad vienmēr visu ņēmām līdzi no Latvijas, bet Ukraina bija kaut kas īpašs.

Man bija tādi puiši, kas man visur brauca līdzi uz pilsētām ar puķēm, un visur gaidīja. Vienkārši kaut kādi čaļi, visu laiku brauca, un viņi bija visur priekšā.

Man jau Ilona teica: "Re, kur jau atkal viņš sēž". Viņi bija fani.

"Eolika" šogad saņēma arī "Zelta mikrofonu" par mūža ieguldījumu. Kādas sajūtas šajā ziņā?

Ziniet, man ir daudzas balvas par dziesmām, videoklipiem, koncertierakstiem, par daudz ko, bet mūža ieguldījums ir tas, ka visu mūžu esi to darījis, tā ir lielākā balva. Es to novēlu visiem mūziķiem, izpildītājiem, dziedātājiem, un visiem tiem, kas dara. Tas ir īsts darbs.

Tu nevari vienu dienu pārdot bikses un otrā dziedāt. Tev visu laiku ir jādara, ja esi mūzikā, tu neesi tikai dziedātājs, tu esi tas, kuram cilvēki grib līdzināties vai iedvesmoties no tevis, vai grib būt tā, kā tu.

Mani tas ļoti fascinē. Ja vēl esi dabūjis balvu par mūža ieguldījumu, tad esi visu pareizi darījis šajā dzīvē.

Tev nekad dzīvē nevajadzēja pierādīt, ka dziedāšana ir darbs.

Jā, tu zini, ka man mamma toreiz, kad sāku dziedāt "Eolikā"... Bijām Ļvivā pusotru mēnesi, atbraucu mājās, atvedu plakātus, teicu mammai – re, kur man plakāti, biju Ukrainā, savedu visādas dāvanas. Mamma saka: "Es saprotu, meitiņ, ka tu dziedi, bet kur tu strādā?" Tagad viņa, protams, tā nesaka, viņa lepojas. Viņai ir 81 gads, un viņa, Vida Rubīna, noteikti skatīsies šo raidījumu un ļoti leposies ar mani.

Tev pirms desmit gadiem ir iznākusi grāmata "Mana svētku diena", bet tautā runā, ka drīzumā nāks klajā vēl viena?

Jā, pa šiem desmit gadiem būs. Mēs ar Kārli Anitenu izdomājām, ka tomēr vajag otru grāmatu, jo mums ļoti labi aizgāja pirmā, un ka cilvēkiem tomēr interesē visa mana dzīve.

Pirmā bija ar krimināltrillera iezīmēm. Kāda būs otrā?

Otrās doma ir tāda, ka mans vilciens vēl nav aizgājis, tas nozīmē, ja es būtu iekāpusi šajā vilcienā, kas tad būtu, bet es neiekāpu un notika tas un tas…

Olga, tu pandēmijas laikā izvērsi neparastu akciju, dziedāji māju pagalmā. Kāpēc tev tas bija nepieciešams? Ko tu vēlējies ar to pateikt?

Es gribēju uzmundrināt cilvēkus. Vienmēr esmu to darījusi, un pandēmijas laikā mums aizliedza visur dziedāt, uzstāties, un es ļoti pārdzīvoju, jo programmas bija sagatavotas, liels darbs ieguldīts. Jānis Miltiņš uzrakstījis notis, un Tomass Ančs ir iespēlējis čellu, viss sagatavots, izmēģināts, un tev pasaka: "Nē, nedrīkst!". Tad mans draugs, "Rotaļa XO" dejotājs Aldis Odziņš bija ciemos pie savas mammas Purvciemā, un viņš teica: "Jā, Olga teica, ka nevar nekur dziedāt, raud un pārdzīvo, ka atkal viss ir ciet, viņa taču varētu te uzdziedāt." Un tā arī bija. Mēs visi ar dejotājiem, maniem draugiem, vīru Ivo Bankavu atvedām aparatūru, ātri salikām un piecos mēs sākām. Visiem bija pateikts, ka būs koncerts, nedrīkst pulcēties, skatieties no balkona, un tā arī bija. Tas bija tik fantastiski, jūs nevarat iedomāties. Man pat tagad ir kamols rīklē... cilvēki bija noilgojušies pēc dziesmām un mūzikas, pēc kaut kā cita, jo tev visu laiku ir tā pandēmija, liekas, visi ir slimi, un tad es teicu: "Parādiet man lūdzu gaismiņas no visiem logiem, kas mani dzird." Tad no visām trīs deviņstāvu mājām, kā arī no mājām pāri ielai man rādīja gaismas, ka visi mani redz. Tas bija tik emocionāli forši. Protams, ka atbrauca policija, bet mani nearestēja. Mani noslēpa kā tajos laikos, kad es 1990. gadā ar Andri Lūkinu Daugavpilī, pie Ļeņina pieminekļa dedzināju visas nopirktās "Единство" avīzes un skrējām uz viesnīcu Daugavpilī "Daugava". Iedomājies, mūs slēpa, jo mūs visur meklēja milicija, kas vienkārši gribēja mūs arestēt.

Un pandēmijas laikā slēpa…

Jā, arī slēpa. Pēc tam man daudz zvanīja no dažādiem ciematiem, un es braucu dažādos ciematos vienkārši ielas galā uzstāties. Cilvēki ir savās sētās, viņi iznāk ārā, ja pēkšņi brauc policija, tad visi saskrien savās sētās, jo savā sētā jau var, vai ne? Sniegs sniga, un Didzis Melderis spēlēja ģitāru, Ivo lika skaņu, un es dziedāju. Daudz kur bija ugunskuri. Es atceros, ka cilvēki Carnikavā mums nesa pīrādziņus un vēl visu ko. Tā bija ļoti forša kopības sajūta.

Tavs pirmais vīrs strādāja Krievijā, tev bija iespēja veidot karjeru pa visu lielo Padomju Savienību, pa Krieviju. Bija gan darba, gan dziesmu piedāvājumi, bet tomēr izvēlējies nepiekrist, kāpēc?

Pirmkārt, es jau biju izbraukājusi visu Krieviju, no Murmanskas līdz Tālajiem Austrumiem, lejā līdz Kazahijai un visām citām Vidusāzijas valstīm.

Tu biji topā jau pirms Pugačovas.

Jā, es topā biju ar Imanta Kalniņa dziesmu ar Bulata Okudžavas vārdiem "Par odu", bet visu jau biju izbraukājusi un četrus gadus dzīvoju Maskavā, jo Igors Miglinieks toreiz spēlēja basketbolu CSK. Četrus gadus braucu uz Rīgu. Pirmdienā braucu uz Maskavu un piektdien agri no rīta lidoju uz Rīgu, jo bija koncerti ar "Turaidas Rozi". Mums koncertzālē Maskavā pusotru mēnesi katru dienu bija koncerts, un mēs ar Uģi Rozi gājām kā uz darbu. Es braucu no sava dzīvokļa, bet Uģis dzīvoja viesnīcā "Rossija". Mēs dziedājām Imanta Kalniņa dziesmas. Ar to pašu programmu braucām uz Alma-Atu, Taškentu, Dušanbi... Tas viss bija 1989./1990. gadā. 1992. gadā biju festivālā, konkursā Rumānijā. Tur man bija lieli panākumi. Man bija jābūt platei, videoklipam, jādzied, un par to man bija trešā vieta. Toreiz pirmo reizi saņēmu 1000 vai 3000 dolāru, tas bija kaut kas tāds… Tad Alla Pugačova man piedāvāja, vai negribu braukt pie viņas uz Maskavu un iestāties viņas teātrī. Toreiz biju jauna, kā arī man bija piedzimusi Marija, un es negribēju nekur [prom] no Latvijas, kā arī tieši sākas Atmoda, un mums viss turpinājās. Biju visur bijusi, ko tad vēl? Arī visās Krievijas televīzijās, mūzikas raidījumos. Par mani interesi izrādīja viens krievu menedžeris, producents, un pirmais, ko viņš man teica: "Tās Imanta Kalniņa dziesmas ir ļoti labas, viss skaisti, bet jums viens komponists uzrakstīs jaunas un būs jādzied tās." Un es teicu: "Nē, es neko citu nedziedāšu, tas nav vajadzīgs. Tikai to, ko es gribu, tikai ar to, ko es gribu. Ja tas kādam patīk, tad – jā, kaut ko citu – nē."

Vai tas ir arī tavs ieteikums jaunajiem dziedātājiem šobrīd?

Es viņiem ieteiktu mācīties braukt uz ārzemēm, piemēram, uz Angliju, jo tur ir cita elpa. Vajadzēja braukt arī Lindai Leen un Aijai [Andrejevai], visu tur iegūt… Es domāju, ka viņas ir tik talantīgas. Tāpat kā Aija Vītoliņa un Patrisha, ko pazīstu ļoti labi, viņa man kādreiz "Olgas disenītē" dziedāja. Par mazu tas tirgus te, Latvijā. Četru koncertu tūre, visi izdod albumus, atkal "Zelta mikrofons", atkal viss tāds… Vajag braukt prom un mācīties, kamēr vēl ir jaunas un nav bērnu. Lūdzu, brauciet prom un mācieties!

Liels paldies tev, Olga, par šo sarunu. Es ceru, ka tava jubilejas tūre noritēs pilnās zālēs, ka nebūs jaunu ierobežojumu.

Nebūs! Sākumā tika pasludinātas puszāles, un, kad cilvēki gribēja nopirkt biļetes, teicām, ka viss ir pārdots, bet otra puse arī tagad jāpiepilda. Es visus ļoti gaidīšu un dziedāšu, dejošu un došu optimismu!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt