Džezs ir nebeidzams izaicinājums. Saruna ar dziedātāju Evilenu Protektori

Bils Evanss bija amerikāņu džeza pianists un komponists, kura impresionistiskās harmonijas, inovatīvās džeza tradicionālā repertuāra interpretācijas un dziedošo melodisko līniju vieglums daiļoja džeza mūzikas skatuvi teju 30 gadus. "Grammy" balvai nominēts 31 reizi, no kurām balvu ieguvis 7 reizes. Atstājot nozīmīgu iespaidu ne tikai uz džeza mūzikas žanru, bet arī uz džeza sabiedrību un klausītājiem, Evanss savas pēdējās notis klausītājiem dāvāja 1980. gadā, taču tās nebeidz skanēt vēl mūsdienās.

Godinot izcilā pianista daiļradi, latviešu mūziķi veido programmu, kurā skanēs daļa no komponista skaistākajām kompozīcijām. Koncertā piedalīsies pianists Krists Saržants, kontrabasists Toms Poišs, bundzinieks Kaspars Kurdeko, kā arī dziedātāja Evilena Protektore, ar kuru Latvijas Radio 3 "Klasika" tikās dažas dienas pirms koncerta.

Ieva Zeidmane: Ar ko Bils Evanss tieši jūs iedvesmojis?

 

Evilena Protektore: Kuru gan viņš nav iedvesmojis... Viņš bija brīnišķīgs pianists un komponists, un viņa skaņdarbi sakrīt ar manām interesēm. Viņš bijis ģeniāls komponists – to atzinuši gan viņa kolēģi, tai skaitā Mailzs Deiviss, ar kuru viņš kopā ir spēlējis un bijis vienīgais baltādainais pianists slavenajā Mailza "Kind of Blue". Klausījos interviju ar Bila Evansa menedžeri Helēnu – viņa stāsta, ka viņš ļoti pārdzīvojis par to, ka viņš bijis baltādains un bijušas diezgan daudzas konfliktsituācijas ar melnādainajiem mūziķiem tāpēc, ka viņš bija baltādains un spēlējis "melnādaino mūziku", bet viņu tomēr pieņēma – bija diezgan interesanti. Un šie pārdzīvojumi arī atspoguļojas viņa daiļradē. Par viņu daudzi saka, ka viņš bijis ļoti jūtīgs cilvēks un pilns ar emocijām, ļoti pārdzīvojis par pasauli – dzīve viņam nebija viegla, un tas arī atspoguļojas viņa kompozīcijās, kaut arī dažas ir ātras un enerģētiskas, vairāk ir lirisko un izjusto. Tas mani iedvesmo.

 

Pieminējāt to interviju, ko esat klausījusies. Tas nozīmē, ka jums ir svarīgi par pašu cilvēku uzzināt vairāk – ne tikai saprast mūzikas mantojumu?

 

Protams, jo mēs, džezmeņi, bieži spēlējām džeza standartus. Kad ņemam skaņdarbu, to spēlējam savā veidā – ņemam to skaņdarbu un pārstrādājam tā, lai tas būtu mūsu skaņdarbs, bet – lai pilnībā saprastu, par ko ir runa un kāpēc izvēlēti tādi vai citādi harmoniskie gājieni, vārdi vai melodijas, svarīgi zināt cilvēka vēsturi, stāstu – kāpēc viņš kaut ko darījis, ko viņš ir piedzīvojis. Īpaši tas atspoguļojas vārdos. Dažreiz gadās, ka vārdi uzrakstīti pavirši, lai tikai iederētos ritmā, bet daudzos gadījumos – jo īpaši Bila Evansa mūzikā, vārdi atspoguļo dzīvi, un tas ļauj saprast cilvēku, skaņdarbu un just to skaņdarbu citādāk.

 

 

Vairāk domājam par to, ka šogad aprit četrdesmitā gadskārta, kopš viņš aizgājis. Jau sen ar Kristu gribējām uztaisīt programmu, kas būtu veltījums Bilam Evansam – līdz ar viņa aiziešanu pasaule zaudējusi ļoti talantīgu cilvēku, kuram bija vēl ko teikt.

 

 

Jā, dažādu iemeslu dēļ viņam bija daudz problēmu ar veselību...

 

 

Pie kontrabasa būs brīnišķīgais Toms Poišs, bungas spēlēs burvīgais Kaspars Kurdeko.

 

Kad "Klasikas" studijā viesojāties janvārī, stāstījāt, ka koncerts nav nekāds "jam session" – jo koncertam ir jāgatavojas, tam jābūt iepriekš apspēlētam, un mūziķi, ar kuriem jūs šoreiz sadarbosieties, jums ir jau labi pazīstami.

 

Jā, diezgan labi, bet šoreiz ir tā, ka Bilu Evansu nav iespējams spēlēt "džema" variantā, jo viņa kompozīcijas atšķiras ar to, ka tur ir gan netipisks taktu skaits, gan netipiskas harmonijas – viņam bija sava vīzija par mūziku un izpratne par to, kā tai jāskan. Kaut viss izklausās ļoti melodiski un skaisti, īstenībā tur ir viskaut kas un nav tik vienkārši to visu spēlēt. Viņam arī patika izaicinājumi – Bilam ir skaņdarbs "Five", kas sastāv no ritmiskiem izaicinājumiem. Tas izklausās ļoti viegls un vienkāršs, bet īstenībā tur iekšā ir visādas poliritmiskās lietas, ko vienkārši "džema" variantā nospēlētu būtu diezgan grūti. Tur jābūt pārliecinātam par to, ka visi ansambļa dalībnieki ir vai nu ģēniji lasīšanā no lapas, vai vienkārši ļoti labi zina to skaņdarbu.

 

 

Bet protams! Ja nebūtu izaicinājumu, nebūtu jautri, būtu garlaicīgi.

 

 

Tas ir nebeidzams izaicinājums, jā.

 

Par Bilu Evansu runājot, nereti piemin impresionistiskās harmonijas, kas viņam patikušas – RavēIs viņam šķitis interesants. To sajūtat?

 

Protams! Tas arī ir tā ļoti interesanti – klausoties Bila Evansa skaņdarbus, uzreiz var pateikt, ka tas ir Bils Evanss. Tas ir viens no diezgan retajiem gadījumiem, kad vari nezināt, ka tas ir Bila Evansa skaņdarbus, bet, kad tu klausies, tu saproti, ka tā ir.