Pa ceļam ar Klasiku

Festivālam "Rīgas Doms" - 35! Studijā - Aigars Reinis un Aigars Raumanis

Pa ceļam ar Klasiku

Edīte Alpe un Starptautiskais ērģeļmūzikas festivāls "Vox Angelica"

Indriķis Veitners: Diksilends ir kā aizraujoša saruna draugu lokā, kā basketbols

Džeza pētnieks Indriķis Veitners: Diksilends ir kā foršs basketbols

"Es to salīdzinātu ar ļoti aizraujošu sarunu draugu pulkā par kādu absolūti visiem interesējošu tēmu. Vai arī savā ziņā to var salīdzināt arī ar komandas spēli, piemēram, basketbolu. Tas ir foršs basketbols, ka tu mētā to bumbu, tev jābūt visu laiku gatavam, ka kāds tev pēkšņi metīs bumbu, tev jābūt gatavam mest to pa grozu un saspēlēt ar pārējiem. Tas ir tieši tik jauki. Un tas viss ir labā ritmā, tā ir dejojama mūzika. Cilvēki dejo pie šīs mūzikas," diksilenda spēli raksturo "Sapņu komandas" vadītājs, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Džeza mūzikas katedras vadītājs, profesors Indriķis Veitners.

14. jūlijā pulksten 19 "Sapņu komanda" uzstāsies Kultūras pils "Ziemeļblāzma" parkā. Šis vakars kopumā būs kolorīta Latvijas pieredzējušāko džeza izpildītājmākslinieku parāde, jo līdz ar "Sapņu komandu" klausītāji varēs baudīt Riharda Lībieša orķestra un Raimonda Macata kvinteta sniegumu. Ar "Sapņu komandas" vadītāju Indriķi Veitneru runājam par diksilenda stilu, spēles un nejaušības elementiem, kā arī džezu toreiz un tagad.

Anna Marta Burve: Preses relīzē minēts, ka programmā skan gan diksilenda žanra klasika, gan novatoriski un asprātīgi aranžēti pazīstami mūsdienu ārzemju un latviešu popmūzikas hiti. Ko īsti nozīmē diksilenda žanra klasika, kā tas izpaužas mūzikā un kā tas atšķiras no citiem spēles stiliem? 

Indriķis Veitners: Diksilends tiek uzskatīts par pirmo senāko džeza stilu, ar ko džezs vispār sākās 20. gadsimta pašā sākumā. Un pašos pamatos diksilends attīstījās no pūtēju orķestra, tāpēc tur ir pūšamie instrumenti – klarnete, kornete un trombons. Galvenais princips, kas diksilendam ir svarīgs – ka tā ir kolektīvā improvizācija. Šie trīs instrumenti, cits caur citu viens otram piebalsojot, apspēlējot melodiju, kur trompete ir galvenā, bet klarnete apspēlē augšējo reģistru, trombons pievelk kontrapunktu vai pretmelodiju, veido harmoniju. Veidojas trīs skaņas pa vertikāli, akords, līdz ar to tiek radīta ļoti dzīva un dzīvespriecīga mūzika. Tā ir mūzika, kas skanēja ballītēs un ielu parādēs, galvenokārt jau ielu parādēs, un tādā veidā radās džezs, tā arī radās improvizācija. Līdz ar to diksilenda žanra klasika ir Amerikas 20. un 30. gadu populārā mūzika. Slavenākais pārstāvis ir Lūiss Ārmstrongs, kurš savulaik uzstājās ar sastāviem "Hot Five" un "Hot Seven".

Vai diksilends bija sava veida afroamerikāņu atsvabināšanās no verdzības, un tādā veidā viņi šo jauno brīvību it kā svinēja caur šo brīvo improvizāciju?

Kaut kādā mērā šodien tā var teikt. Bet tā

realitāte bija daudz vienkāršāka – lielākā daļa no viņiem nepazina notis, līdz ar to tā patiesībā bija spēlēšana no galvas vai pēc dzirdes, un tādā gadījumā kādā brīdī to melodiju mūziķis sāk variēt.

Un, tā kā pats galvenais Āfrikas mūzikas pamats ir ritms, ritmiskā pulsācija, tad tas savijās viss kopā ar Rietumeiropas mūzikas pamatprincipiem – skaņdarbu formu, piemēram, kas savukārt nāk no Rietumeiropas, un tad kopā tas tā saveidojās.

Kā jūs savā "Sapņu komandā" veidojat šo procesu? Vai arī jums ir līdzīgi, ka ir pilnīga brīvība, vai tas process tomēr ir citādāks un mūsdienīgāks?

Nē, nē, tieši tieši tā tas arī notiek, tas ir tas ir iemesls, kāpēc mēs to spēlējam. Jo šī mūzika ir ļoti pozitīva, un tas pats galvenais ir tiešām tas mirklis. Tev faktiski momentā ir jāreaģē uz to, ko dara citi kolēģi, un tas katrreiz notiek savādāk.

Es to drīzāk salīdzinātu ar ļoti aizraujošu sarunu draugu pulkā par kādu absolūti visiem interesējošu tēmu. Vai arī savā ziņā to var salīdzināt arī ar komandas spēli, piemēram, basketbolu.

Tas ir foršs basketbols, ka tu mētā to bumbu, tev jābūt visu laiku gatavam, ka kāds tev pēkšņi metīs bumbu, tev jābūt gatavam mest to pa grozu un saspēlēt ar pārējiem. Tas ir tieši tik jauki. Un tas viss ir labā ritmā, tā ir dejojama mūzika. Cilvēki dejo pie šīs mūzikas.

Vai gadījumā nav grūti apstāties? Respektīvi, ja jūs visu laiku to bumbu mētājat, jums kā mūziķiem ir interesanti turpināt, bet vienā brīdī klausītāju dzirde ir jāatpūtina.

Jebkura spēle reiz beidzas, un kaut kāda forma tomēr šeit pastāv. Protams, ka noteikumi ir – nav jau tā, ka tas ir pilnīgi brīvs pasākums.

Bet diksilenda kolektīvās muzicēšanas princips ir ļoti svarīgs džeza mūzikā vispār, un tieši tāpēc arī akadēmijā, it īpaši pašos pirmajos kursos, es pievēršu diezgan lielu uzmanību šim pasākumam, jo profesionālam mūziķim ir jāvar spēlēt pēc dzirdes.

Jo arī vēlākajos stilos šis princips ir ārkārtīgi klātesošs, piemēram, frīdžezs pēc būtības ne ar ko daudz neatšķiras, tikai ar to, ka tas ir vēl brīvāks, atonālāks, un arī forma tiek veidota uz vietas. Šeit mums ir konkrēts skaņdarbs ar konkrētu taktu skaitu, bet princips ir tas pats.

Domājot par to kolektīvo improvizāciju  mēs zinām, ka arī džeza mūzikā ir soloizgājieni. Vai diksilends līdz ar Lūisu Ārmstrongu pieļāva arī to, ka ir šie soliņi? 

Jā, protams, tur jau tā lieta, ka

sākumā jau tā bija vienkārši kolektīva spēlēšana, jo tanī laikā jau neviens nemaz nezināja tādu vārdu kā improvizēšana. Viņi vienkārši spēlēja pēc dzirdes.

Solo spēlēšana, individuālā improvizēšana attīstījās vēlāk. Lūiss Ārmstrongs tāpēc arī tiek uzskatīts par vienu no lielākajiem džeza ģēnijiem, jo, pateicoties viņa ģenialitātei kā mūziķim, viņš bija paraugs pārējiem, un patiesībā viņš to lielā mērā aizsāka un parādīja, ka var arī spēlēt solo.

Ir interesanti novērot, kā tas transformējas: ka sākumā diksilends ir kā kolektīvā muzicēšana, pēc tam ienāk Lūiss Ārmstrongs ar saviem solo un beigās jūs pieminat arī frīdžezu. Cik ļoti tās tradīcijas ir savijušās!

Jā, jā, tieši tā – tās visas ir klātesošas. Ļoti interesanti, ka arī klausoties ļoti modernus stilus, ja mūziķis ir patiešām profesionāls un kompetents, viņa spēlē jūs varat dzirdēt visu džeza vēsturi. Kaut kur tas parādīsies. To varētu salīdzināt ar spēju pielietot dažādus izteiksmes līdzekļus savā radošajā izpausmē.

Vai diksilendam ir arī kaut kādi zināmākie standarti, vai mēs varam par šo stilu runāt? 

Jā, pilnīgi noteikti! Tas faktiski ir džeza sākums. Tobrīd džezs jau kādu laiku ir diezgan stipri kanonizēts – runāju šeit par 1950. gadiem, arī sešdesmitajiem. Ir vesela rinda ļoti tipisku diksilenda standartu, kas savā sākotnējā izpausmē ir gan marši, gan spiričueli. Ir vesela virkne tēmu, kas absolūti asociējas ar diksilendu. Tā mūsu programma un ideja jau bija tieši tāda, ka mēs paņemam šo te sastāvu, kas ir tradicionāls diksilenda orķestris, parasti diezgan konkrēts sastāvs – tātad ap trim pūtējiem, ritma grupu, bandžo, basu un bungām, un mēs izdomājām ielikt jaunu saturu šajā sastāvā, tāpēc

mūsu programma faktiski ir mūsdienu popmūzika diksilendā. To ir diezgan jautri spēlēt! Reizēm skan pat ļoti labi un interesanti, jo dod pavisam citu krāsu zināmajiem popmūzikas standartiem.

Kas ir tie pazīstamie latviešu un ārzemju populārās mūzikas hiti, ko esat apdarinājuši?

Es teiktu, ka ir jāiet uz koncertu un jāklausās! (smejas) Piemēram, Demisa Rusa (Demis Roussos) "Goodbye, My Love, Goodbye", "ABBA" – "Money, Money". Un vēl vesela strīpa. Arī "A-HA" – "Take On Me". Nekādas vainas! Reizēm pat pārsteidzoši, cik interesanti tie skan tradicionālā un vecā orķestra variantā.

Man vienmēr bijis interesanti, kā džeza mūziķi pārveido, aranžē šos it kā pilnīgi cita stila darbus savā stilā. Vai varat padalīties, ar ko vispār sākat, lai šie darbi skan pēc diksilenda? 

Tu vienkārši vienā mirklī iedomājies, kā tas skaņdarbs varētu skanēt citā sastāvā. Un tu to tad vienā mirklī izdzirdi. Tā notiek praktiski ar jebkuru skaņdarbu. Mums ir arī Rosīni ārija, kas ir 19. gadsimta popmūzika, teiksim tā. Nekādas vainas! [..]

Domājot par 20., 30. gadiem un Latvijas kontekstu, Amerikā tobrīd džezs plauktin plauka, bet Latvijā ierakstu no šiem laikiem ir ārkārtīgi maz un ārkārtīgi sliktā kvalitātē. Trīsdesmitajos jau kaut kas parādās. Taču tā arī vairāk ir tāda mūzika, ko saucam par estrādes mūziku. Kas ir galvenie ieraksti, mūziķi, kas 20. gadsimta sākumā Latvijā veicināja džeza mūzikas attīstību? Arī tās intelektuālo un teorētisko attīstību?

Te ir daži aspekti, kas jāsaprot. Vispirmām kārtām tolaik tā bija populārā mūzika – tā bija vienīgā populārā mūzika, un

ļoti daudz no tā, ko tajā laikā sauc par džezu, mūsdienās mēs vispār nekad nedēvētu par džezu. Tas bija tāds modes termins.

Turklāt tas tiešām nāca no Amerikas, un tas bija pat ļoti nekritiski. Marisam Vētram ir brīnišķīgs ieraksts "Bellaccord" platē – "Dažu skaistu ziedu" ar barkarolas ievadu, un to spēlē džeza orķestris, lai gan no džeza tur nav pilnīgi nekā. Bet tolaik tas ir džezs! Tas bija modes termins. No otras puses, Amerikā ir tāds jēdziens kā "vētrainie divdesmitie" (roaring twenties) – te jau mums bija tieši tas pats, tas bija tas laiks īsi pirms Lielās depresijas, pirms lielās ekonomiskās krīzes, kad notika balles un visi dejoja – galvenā pamata izklaide tanī laikā cilvēkiem bija dzīvā mūzika un dejas, un tur jau arī šī mūzika skanēja. Līdz ar to tas bija nesaraujami saistīts ar izklaides industriju. Tāda veida kvalitātes, ko mēs šodien it kā skatāmies džezā – improvizācija un kaut kas tāds – faktiski tolaik bija ļoti pastarpinātas. Tas bija vairāk tā kā modes lieta. 

Trīsdesmitajos gados gan notika kvalitatīvas pārmaiņas. Un te ir tas Latvijas fenomens, ko sauc par simfodžezu – simfoniskās mūzikas apvienojums ar džezu.

Un te nu ir tas ļoti nozīmīgais Jānis Vītoliņš kā viena no personām, kas Amerikā 20. gadu beigās strādāja par štata aranžētāju lielajās kinokompānijās "Metro Goldwin Mayer" un "Paramount Pictures", un tad atbrauca atpakaļ uz Latviju un nodibināja simfodžeza orķestri "Lasido". Tā ir viena līnija, un tā ir viena no personām, kuru noteikti ir vērts pieminēt. Pēc tam šī simfodžeza līnija faktiski iet visu 20. gadsimta laiku Latvijas džezam cauri ik pa brītiņam, tai skaitā arī Ringolds Ore, tai skaitā arī Ģederts Ramans un vairāki citi komponisti, kas strādājuši šajā virzienā.

Bet trīsdesmitajos gados ir vairāki ļoti ievērojami solisti, kas piedalās visos ierakstos: tas ir leģendārais trompetists Voldemārs Lācis, kurš bijis Beļģijas džeza kluba biedrs un kurš bijis ļoti kompetents un darbojies vēl pēc kara. Tāpat leģendārais saksofonists Oskars Saulespurēns, bundzinieks Verners Troics, slavenais pianists Džeks Mihaļickis, kurš laikam ir leģendārākā persona no tiem laikiem – bijis izcils pianists, izcils improvizators. Īstenībā "Bellaccord" ierakstos var atrast viņu ieskaņojumus, jo viņus var atpazīt. [..] Cits jautājums, ka tajā laikā populārā mūzika tomēr īsti to nepieprasīja – klausies pavadījumu, dzirdi reālu improvizāciju un džeza kvalitātes, bet virsū ir dziedātājs, kas saldā balstiņā dzied kuplejas par mīlestību. Tā ir Latvijas īpatnība tajā laikā, bet tā tas bija visā Eiropā. Mēs nebijām ne ar ko unikāli. Vienīgi mūziķu profesionālais līmenis bija ļoti augsts. Un robežšķirtne bija karš.

Iedomājos par nobīdi, kas eksistēja Eiropā  jūsu "Sapņu komandai" ir koncertprogramma "Trakojošie divdesmitie". Lasīju, ka tur ir arī čarlstons, kas divdesmitajos gados bija deja numur viens. Vai Latvijā divdesmitajos gados pazina čarlstonu?

Protams!

Nezinu, no kurienes nāk viedoklis, ka šeit, Latvijā, bijis kaut kāds aizkakts. Nekā tamlīdzīga! Rīga taču bija – un joprojām ir – lielākā Baltijas pilsēta.

Tā ir lielāka nekā Tallina, Viļņa un Kauņa. Otrkārt, Rīga vienmēr bijusi kosmopolītiska, tas nozīmē, ka šeit ienākušas visas jaunās idejas. Rīgā ir osta. Trīsdesmitajos gados mums bija satiksme ar Ameriku! Viss bija pieejams. Vajag palasīt kaut vai Anšlava Eglīša romānus, lai saprastu, ka te viss notika. Tolaik te viss bija kārtībā. (..)

Uz ko klausītājiem jāsagatavojas, dodoties uz 14. jūlija koncertu?

Viņi var sagatavoties uz vienu foršu ballīti un absolūti jauku dejošanu, un arī varbūt tādu veselīgu humora skatu uz dažiem mūsdienu pazīstamajiem hitiem. Bet es domāju, ka varētu būt godīgi pieminēt, ka mēs neesam vienīgie šī koncerta dalībnieki. Pirms mums vēl ir divi brīnišķīgi sastāvi – Riharda Lībieša orķestris un Raimonda Macata kvintets: abi ir ļoti profesionāli augstas klases džeza sastāvi, turklāt katrs no tiem – pilnīgi savādāks. Un man šķiet, ka galvenā vērtība šiem "Ziemeļblāzmas" koncertiem ir tā, ka jūs vienā vakarā nonākat gandrīz vai tādā kā miniatūrā džeza festivālā. Tas nemaz tik vienkārši un tik bieži nav sastopams.

Nebaidīšos teikt, ka tie ir vieni no profesionālākajiem Latvijas džeza mūziķiem, kas uzstāsies – gribētu aicināt nākt un klausīties kvalitatīvu Latvijas džezu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti